Pēdējā laikā mediķi ir uzmanības centrā. Par viņu ikdienu daudz runā, atbalsta, novērtē. Kā medicīnas darbinieki jūtas, kas viņus satrauc, par ko priecājas, saruna ar ambulatorās un neatliekamās medicīniskās palīdzības ārsta palīdzi Valdu Pumpuri.
– Nekas ikdienā nav mainījies. Strādāju pilnu slodzi neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, Jaunpiebalgā un Zosēnos esmu ārsta palīgs. Laukos cilvēki ir mierīgi, katram savi darāmie darbi. Daudzi klausās ziņas, saklausās arī viltus ziņas, tad rodas jautājumi, uz kuriem nevar atbildēt.
Tas, kas tagad notiek, ir kaut kas nezināms, ko nevar prognozēt. Būtu jau labi, ja kāds pateiktu – tagad jāpaciešas, pēc mēneša, diviem viss beigsies. Bet tādu atbildi dot nevar neviens. Neziņa moka. Cilvēki ikdienā ir uzmanīgi un domā līdzi, lai tam, ko dara, būtu kāda jēga. Nepareizi lietojot maskas, cimdus, dezinfekcijas līdzekļus, arī nebūs nekādas nozīmes.
Man nepatīk ārstēt pa telefonu, jo nevaru pacientu novērtēt. Zosēniešus pazīstu, zinu katra sāpju slieksni, to, kā pastāstīs, kā jūtas. Sarunā mēģinu uzvedināt, lai izstāsta par sajūtām, sīki izprašņāt. Cilvēki ir dažādi, ir tādi, kuri ciešas, tikai pasaka, ka kaut kas pasāp, bet, izrādās, sāpes ir nopietnas un vajadzīga steidzama ārstēšana.
– Nesen izskanēja ziņa, ka tagad retāk sauc neatliekamo palīdzību, jo saprot, ka citiem varbūt ir kas nopietnāks.
– Jā, tā ir. Neatliekamās medicīniskās palīdzības darbiniekus ciena un respektē, jūt pietāti, varbūt kāds domā, ka nevajag lieki traucēt. Nesen bijām pie onkulīša, kurš nedēļu bija cietis sāpes vēderā. Kad vairs nevarēja izturēt, piederīgie bija pierunājuši, ka tomēr vajag izsaukt neatliekamo palīdzību. Problēma bija nopietna, viss beidzās labi.
– Kā var savienot divas ārsta palīga slodzes?
– Slodze ir liela, viegli nav, naktis grūtas. Neatliekamajā palīdzībā saspringums ir visu maiņu, jo katru brīdi var atskanēt zvans un nezini, kādā situācijā būs jāpalīdz. Reti ir maiņas, kad nav neviena izsaukuma. Pēc maiņas Zosēnos jāpieņem pacienti. Uz to nāku bez stresa, lieka sasprindzinājuma un nejūtos pārstrādājusies.
Man patīk, ka varu šos darbus apvienot. Dažkārt abas puses rīvējas, neatliekamās palīdzības mediķi pārmet ģimenes ārstiem, ka kaut kas nav izdarīts, un otrādi. Man vieglāk izvērtēt situāciju. Ģimenes ārsts ir pirmais, pie kā vēršas pacients. Bieži vien tā ir paša pacienta vaina, ka nav paklausījis ārsta norādījumiem, nav dzēris zāles un jāsauc neatliekamā palīdzība, varbūt nemaz nav gājis pie ģimenes ārsta. Būtu labi, ja vairāk laika varētu veltīt profilaksei, labāk pazītu savus pacientus. Var jau sacīt – nepamatots izsaukums -, bet cilvēkam tā nešķiet, viņš ir satraucies un sauc neatliekamo palīdzību.
– Cilvēki ir godīgi pret mediķiem?
– Man nav bijusi slikta pieredze, kad kāds būtu apzināti melojis. Dažkārt kaut ko slēpj, kaut vai to, ka nedzer zāles. Domā, varbūt bārs.
– Pašai nav bail no saslimšanas ar vīrusu?
– Ko nozīmē bail? Strādāju, ievērojot visus piesardzības un drošības noteikumus. Man ir plāns A un plāns B, ja nu gadījumā saslimstu. Nē, nē, griķi nav iepirkti. Man jārūpējas par mammu, jādomā, kā organizēt dzīvi.
– Mediķu prestižs šīs krīzes laikā palielinās.
– Domāju, tas augsts bijis vienmēr. Tas tikai nav novērtēts materiāli. Jaunieši taču aizvien vēlas studēt medicīnu. Neatliekamajā palīdzībā algas nav ļoti mazas. Mediķu trūkst visās nozarēs. Pilsētās ienāk jaunie speciālisti, bet laukos reti. Arī Jaunpiebalgas neatliekamās palīdzības brigādei, tiklīdz vienam kas atgadās, nav viegli sakārtot dežūras.
– Kas patīk mediķa darbā?
– Neko citu negribētu darīt. Varu palīdzēt cilvēkiem. Bēdājos, ja tas neizdodas. Vidusskolas laikā domāju, ka varētu studēt angļu valodu, bet negribēju būt skolotāja. 80.gados kļūt par tulku vai gidu iespējas bija mazas. Darbojos sanitārajā kopā, patika. Gribējās arī ātrāk kļūt patstāvīgai, abas ar klasesbiedreni Māru aizgājām uz medicīnas skolu. Arī tagad strādājam kopā neatliekamajā palīdzībā Jaunpiebalgā. Pēc skolas, tas bija pirms 32 gadiem, vispirms strādāju Dzērbenē, tad uzaicināja uz Zosēniem. Pirms 16 gadiem tikai gribēju pamēģināt, kā ir strādāt neatliekamajā palīdzībā. Sākumā uz pusslodzi, nu jau pilnu. Nevaru iedomāties, ka varētu darīt ko citu.
– Kā šajos gados mainījusies lauku mediķa ikdiena, slimnieki?
– Slimības ir tās pašas. Taču iespējas palīdzēt ir daudz lielākas. Pirms 16 gadiem neatliekamajai palīdzībai ekipējumā bija zāļu soma un elektrokardiogrāfs, tagad ir visas modernās tehnoloģijas, varam palīdzēt arī ļoti smagās situācijās. Tehnoloģijas attīstās, un visu laiku ir jāmācās, jāpilnveidojas. Pacienti kļuvuši zinošāki, paši zina, kā jāārstējas.
– Par pašārstēšanos droši vien ir daudz stāstu.
– Vecie cilvēki iekrīt brīnumlīdzekļu tirgotāju tīklos. Aģenti zvana, piedāvā, pierunā. Atnāk tante pie manis, rāda kārbu ar medikamentiem, kurus nepazīstu. Tā arī saku, ka nezinu, kas tas ir, viņa brīnās, kā var nezināt, ka tas taču ir tik labs, ka atgriezīs jaunību. Bijis, ka iztērē naudu par šiem uztura bagātinātājiem un medikamentiem nepietiek. Jaunie vairāk māk izsijāt, ko viņiem piedāvā.
Saprātīgs cilvēks apdomās, sākumā varbūt samulsīs, bet pieņems pareizo lēmumu.
– Zosēnos aptiekas nav.
– Tā ir problēma. Te bija Dzērbenes aptiekas filiāle. Arī tur vairs aptiekas nav. Tāpat arī Drustos. Centos pierunāt kaimiņu aptiekas, lai Zosēnos atver filiāli, bet nepiekrita, jo apgrozījums būs mazs, neatmaksāsies. Gadu gaitā cilvēki atraduši iespējas, kā tikt pie zālēm. Aptieka ir Jaunpiebalgā, Vecpiebalgā, Taurenē. Pastniece Lāsma daudziem palīdz, viņa ir ne tikai pastniece, arī kurjers, pirmo nepieciešamo preču piegādātāja, arī zāļu. Cilvēki pielāgojas situācijai, atrod risinājumus. Tā tas ir ar visu. Savā ziņā tas uztur tonusu, jābūt gatavam pārmaiņām, jādomā, kā jaunajā situācijā rīkosies.
– Kāda ir dzīve Zosēnos?
– Klusa. Cilvēku maz. Tagad centrā vispār nevienu neredz. Savulaik pagastā gadā piedzima padsmit bērnu, tagad viens vai divi. Zosēniešu ģimenēs ir kupls pulks audžubērnu, tā ka nav tā, ka pagastā bērnu nav. Ja cilvēks grib, var atrast, ko darīt arī laukos. Te ir skaista daba, cilvēki jauki, pieticīgi, pateicīgi. Esmu iedzīvojusies. Dažkārt draugi brīnās, kā varu dzīvot un strādāt tādā nomalē, bet man patīk.
– Ko darāt brīvajā laikā?
– Ir arī brīvais laiks, tā gluži nav. Vairāk nekā 20 gadu dziedāju korī “Pie Gaujas”. Šosezon vairs ne, sapratu, ka pietrūkst laika. Pirmdienu vakaros, kad ir mēģinājumi, piedomāju, ka gribētos būt Taurenē. Varbūt atgriezīšos. Man patīk rokdarbi, palīdz sevi sakārtot. Esmu darījusi ļoti daudz ko: adījusi, izšuvusi, pērļojusi, apgleznojusi zīdu, stiklu, audusi. Tagad esmu aizrāvusies ar glezniņu veidošanu no stikliņiem. Laba nodarbe nervu nomierināšanai. Un vēl man ir brīvdienu māja (tā saucu vecāku mājas Drustos), tur man ir dārziņš, dobes, puķes. Tur gūstu prieku un atslodzi.
Man patīk ceļot. Reizi gadā mēģinu kaut kur aizbraukt. Esam draugu grupa, kas kopā ceļojam. Šogad nesanāks, jūlijā bija paredzēts apskatīt Grieķiju. Brauciens pārcelts uz septembra beigām. Kā būs, tad jau redzēs. No braucieniem visspilgtāk atmiņā ir Ņujorka un ziedu svētki Nīderlandē. Ņujorka, Manhetena patiešām ir iespaidīgas. Man patīk lasīt, grāmatas izvēlos pēc izjūtām, ko kuru reizi gribas. Bija Ingunas Baueres periods, tagad Sāras Larkas, palasu arī kādus detektīvus.
– Kā jums šajā laikā pietrūkst?
– Vairāk nekā mēnesi neesmu redzējusi mazdēlu Viesturu. Viņam ir gads un četri mēneši. No dēla Austra un vedeklas Līgas sūtītiem ierakstiem redzu, kā viņam klājas. Nav jau tālu, tepat Cēsīs, bet drošība ir drošība. Satikties būs dubults prieks.
– Pēdējā laikā daudz dzirdēts – kad šī krīze beigsies, būsim citādi. Ko tas, jūsuprāt, nozīmē?
– Neatceros iepriekšējo krīzi, jo tā mani neskāra. Algas mediķiem nekad nav bijušas lielas, toreiz algu nedaudz samazināja, bet tā nebija traģēdija, vien siksnas pievilkšana. Daudziem šis ir pārdomu laiks. Nevar noliegt, ka cilvēki dzīvoja skrējienā: daudz strādāja, daudz pelnīja un vēl vairāk tērēja, gribējās dzīvot pārāk grezni un līksmi. Nemācēja paturēt nebaltai dienai. Taču cilvēki pielāgojas, nav viegli, bet ar situāciju jārēķinās. Skolēni mācās attālināti, daudzi cilvēki strādā, ilgu laiku nesatiekot kolēģus. Jaunajai paaudzei ir vieglāk, vecākajai ļoti daudz jāapgūst. Bērni ir ļoti gudri. Man patīk raidījums “Gudrs, vēl gudrāks”. Zosēnu puika Aleksandrs Grigorjevs starp vienpadsmitklasniekiem uzvarēja. Mans kaimiņš, prieks par viņu. Pati līdz 6.klases jautājumiem tieku līdzi, bet vidusskolēnu konkursā izkrītu jau pirmajā kārtā. Skatos arī “V.I.P.”. Šie raidījumi izglīto, gribas vairāk uzzināt, sekot jaunajam, saprast. Sevis pilnveidošana, mācīšanās arī atslogo no stresa, nomāktības. Šajā laikā tas ir svarīgi.
Komentāri