Sirds pasaka, kā palīdzēt, iepriecināt

Tikko biedrība “Vecpiebalgas novada rūķi” nosvinēja astoņu gadu jubileju, un Ziemassvētku laikā viņi devīto gadu brauks ar dāvanām pie tiem, kam vajadzīga palīdzība.

Un vedīs arī prieku, kādu prot sagādāt tikai rūķi. Par rūķiem un labdarību saruna ar biedrības vadītāju Lindu Tunti.

– Daudzi regulāri ziedo citu atbalstam, bet ne katrs gatavs uzņemties vākt ziedojumus, apzināt tos, kam vajadzīga palīdzība, un sagādāt viņiem nepieciešamo.
– Togad man piedzima otra atvase. Dzīve bija finansiāli kaut cik nostabilizējusies, gribējās palīdzēt citiem. Interesējos Rīgā kādā aprūpes centrā, vai varu aizvest ko nepieciešamu, atbilde bija, ka tādu kā es ir daudz, izvirzīja prasības, ko un kā. Tā nebija tā sajūta, kādu gribēju saņemt. Tad radās doma, ka Vecpiebalgā taču arī ir cilvēki, kuriem vajadzīga palīdzība. Tūlīt draugiem.lv, kas tolaik bija populāri, uzrakstīju, ka man ir ideja, vai kāds grib pievienoties. Vairāki vecpiebaldzēni atsaucās, ģimene atbalstīja, un vairs nebija, kur atkāpties, bija jādara.

– Kā izdomājāt, ko darīt, kam palīdzēt?
– Tā kā pašai ir bērni, gribējās palīdzēt tieši bērniem. Lai kāda situācija ģimenē, uzskatu, ka Ziemas­­­­svētkos bērniem jāsaņem dāvanas, pārsteigumi, jāgūst prieks, jānotic brīnumam. Cilvēki dāvināja spēles, noderīgas lietas. Sākumā pat kā iesācēji nesapratām, kā saņemto sašķirot, kam ko vest, viss gāja juku jukām, taču klausījām sirdij, sajūtām, kā kuru iepriecināt – kam saldumus, kam spēli, kam zābaciņus. Tagad jau zinām, kas un kā jādara. Par ģimenēm, kam nepieciešama palīdzība, uzzinām no sociālajiem darbiniekiem, izglītības iestādēm, kaimiņiem. Mums nav noteikumu, kam palīdzēt, cenšamies to sajust ar sirdi.

– Pēdējos gados ļoti daudz un stingri tiek runāts par datu aizsardzību.
– Par to ļoti domājam. Pie kā brauksim, bieži vien līdz pat pēdējam zinu tikai es. Pie kastītēm, kurās kārtojam dāvanas, ir vien aprakstoša informācija, piemēram, daudzbērnu ģimene ar pieciem bērniem vai vientuļa seniore. Rūķu fotogrāfijās viņi neparādās. Žēl, bet atskaitēs nevaru parādīt priecīgos saņēmējus. Protams, Vecpiebalga ir maza, kāds kādu atpazīst no stāstiem, bet cenšos šādu iespēju minimizēt. To, ka kāds pēc tam saka, ka viņam klājas sliktāk nekā tam, pie kura esam bijuši, gan nākas dzirdēt.

– Esat jutuši sabiedrības negatīvu attieksmi?
-Vienmēr būs grūti izšķirties, kam palīdzēt. Iepriekš ar katru ģimeni sazinos, kas būtu nepieciešams. Šogad tas ir ziemas apģērbs. Ģimenes nevar atļauties bērniem siltus zābakus un ziemas kombinezonus. Bet es uzskatu, ka visi bērni ir pelnījuši labāko, iegādājamies vai saņemam ziedojumos jaunas lietas, lai ilgāk kalpo. Mums ir sadarbības partneri, kuri dāvina apģērbu. Seniori parasti saka, ka neko nevajag, lai atbrauc, atved kādu svecīti. Aizbraucam un redzam, ka vajag ļoti daudz ko. Sarunā atklājas, ka pietrūkst naudas pārtikai, ziemā jātaupa malka, nav siltu drēbju. Braucam vēlreiz un aizvedam. Redzam ģimenes, kuriem ir, ko ēst, viņi strādā, bet dzīvo ļoti pieticīgi. Tad svarīgi emocionāli iepriecināt, ka blakus ir cilvēki, kuri novērtē. Tad ir ģimenes, kur mājās nav elektrības, ziepes ir kā brīnums. Vientuļie pensionāri prot izdzīvot ar to, kas ir, ne vienam vien lielākais prieks, ka kāds aizbridis līdz viņa mājai. Šogad apciemosim vairāk nekā 20 ģimenes, brauksim arī uz ilgstošās sociālās aprūpes centru Greiveros. Te dažiem iemītniekiem kāds ciemos atbrauc reti, viņi gaida rūķus, sagatavojuši apsveikuma kartītes, dziesmas.

– Dāvinot citiem prieku, asaras grūti noslēpt.
– Tā ir. Atceros, vienu gadu pēc ciemošanās vairākās mājās visiem emociju kamols bija tik liels, ka apstājāmies, parunājāmies par ko citu, uzmundrinājām cits citu un tikai tad varējām braukt tālāk. Dziedam “Zvaniņš skan”, un veco cilvēku acīs ir asaras, stāsta, ka nekad neviens dzīvē tāpat vien neko nav devis. Gaida mūs – sacepuši piparkūkas, bērni uzzīmējuši kartītes. Vai kāds var būt vienaldzīgs?

– Kāpēc “Zvaniņš skan”?
– Tā ir dziesma, ko katrs zina un var dziedāt līdzi.

– Kas ir ziedotāji, kā viņi jāuzrunā, lai iegūtu uzticību?
– Ziedo tie, kuri paši dzīvē saskārušies ar grūtībām, izjutuši trūkumu. Daudzi ieskaita mūsu kontā pa trim eiro, bet kopā sanāk daudz. Ziedo mani draugi, kolēģi, darba devēji. Ziedo tie, kuri uzticas, ka nauda tiks izlietota svarīgiem mērķim. Visvairāk cilvēkus uzrunā konkrēti stāsti, ne lūgums ziedot vienkārši grūtībās esošiem Vecpiebalgas cilvēkiem. Kad izstāstu par kādu ģimeni, neminot viņu vārdus, ziedotāja sirds atveras. Pēc stāsta par puiku, kurš sapņo par slēpēm, bet mamma nevar nopirkt, cilvēki uzreiz atsaucās, jo saprata mazā puisēna lielo sapni par slēpēm.

– Vecpiebalgas rūķiem ir arī savs kalendārs.
– Kalendārā rakstīts: “Ja kādā mājā redzat šo kalendāru pie sienas, tad ziniet – te mīt ļoti labi cilvēki.” Gribējās pateikties ziedotājiem un atbalstītājiem, dot ko kaut pretī. Tā kā esmu žurnāliste, radās doma par kalendāru, draugi palīdz samaketēt, izveidot saturu, neprasot par to samaksu. Dažkārt cilvēki uztraucas, ka ziedoto naudu tērējam kalendāram, bet tā nav, mūs atbalsta pašvaldība, ar bildēm laipni dalās vietējie fotogrāfi, par ko liels paldies. Vienmēr ir noteikums – kalendāram noteikti jābūt saistītam ar Vecpiebalgu. Šīgada tēma – “Vecpiebalga svin”. Ir ļoti skaistas fotogrāfijas! Grūtākais ir izraudzīties fotogrāfijas, jo tās no vecpiebaldzēniem saņemam simtiem. Kalendārs ir tikai dāvanām, braucot svētkos pie ģimenēm, to dāvinām arī pa ceļam satiktajiem, vēlāk iedodam pensionāru klubiņiem, organizācijām.

– Vai labdarības nevar būt par daudz?
– Var. Arī ar to esam saskārušies. Ir ģimenes, kurām palīdzība šķiet pašsaprotama. Saņemu īsziņu, ko vajag, reizēm pat bez labdien. Tas man ir kā sarkanais karogs. Kāda ģimene vasarā lūdza naudu. Teicu, ka atbalstīšu, bet gribējās, lai sajūt naudas vērtību. Palūdzu, lai salasa mežā spaini sēņu, pati nopirkšu par dubultu samaksu. Mežs esot par tālu… Katru gadu nebraucam pie vieniem un tiem pašiem, cenšamies pamainīt apciemojamo sarakstu, lai nevienam neveidojas pieradums. Nesen feisbukā izlasīju, ka kāda sieviete no Vecpiebalgas lūdz naudu, jo pieciem bērniem neesot, ko ēst. Uzrakstīju, ka rūķi varētu palīdzēt ar pārtiku, mēģināju sarunāt tikšanos, tam nepie­krita, lai ieskaitot naudu kontā. Kad atteicu, no saziņas ar viņu esmu nobloķēta. Pēc dažām dienām, visticamāk, tā pati sieviete, tikai jau pierakstījusi, ka ir no Bauskas, rakstīja to pašu stāstu. Ir jābūt uzmanīgiem arī ziedojot.

– Cik liela ir rūķu komanda?
– Esam daudz, mūsu skaits laika gaitā mainās. Vislielākais paldies maniem vecākiem Maijai un Aldim, kuri ar mani šajā ceļā ir kopā visus šos gadus. Tāpat arī Edītei, Mārim, Kristīnei, Laimai, Silvijai, Artūram, Mārtiņam, kā arī mūsu visu ģimenēm! Paldies arī tiem rūķiem, kas bijuši mūsu komandā iepriekš, katrs ir paveicis vērtīgu darbiņu.

– Kad citi gatavojas svētkiem, svin, rūķi nav mājās, savās ģimenēs, bet gatavo dāvanas un dodas ceļā.
– Tas nav vienkārši. Manā ģimenē nosvinam Ziemassvētku vakaru un nākamajā dienā dodamies ceļā. Ar mani kopā ir mamma, tētis, bērni un vīrs – mēs esam kopā, tāpēc nejūtos ko atņēmusi. Citiem rūķiem situācijas atšķiras, nav viegli svētkos nebūt mājās, bet kalendārā ierakstīts – jādara, esam apņēmušies. Kāds pagurst, iesaistās cits. Pati pirms Ziemas­svētkiem ņemu atvaļinājumu, lai darītu rūķa darbu, jo decembrī tas būtībā ir pilnas slodzes darbs.

Pēc Ziemassvētkiem esam piedzīvojuši daudz emociju, esam daudz atdevuši, bet sajūta, ka mūsu palīdzība ir vajadzīga, liek aizmirst, ka nav viegli. Esam starpnieki, lai to, ko citi iedevuši, nodotu tiem, kam tas vajadzīgs, un tā ir fantastiski laba sajūta!

– Vecpiebalgas rūķi strādā tikai pirms Ziemassvētkiem?
– Pirmajos gados – jā. Taču dzīve ieviesa korekcijas. Pie Griškām Vecpiebalgā nu ir Rūķu namiņš, kur ikviens, kam nepieciešams, var paņemt pārtikas pakas visa gada garumā. Tāpat kāds piezvana, lai palīdzam, jo rudenī nav malkas, cita ģimene nevar samaksāt par dārza apstrādi. Atse­višķos gadījumos sagatavojam ikdienā nepieciešamo lietu kastes, nopērkam apģērbu bērniem. Esam tuvumā saviem līdzcilvēkiem. Protams, visčaklāk strādājam pirms Ziemassvētkiem, tad aktīvāk piesaistām ziedojumus. Ar to, kas paliek kontā, varam palīdzēt visa gada garumā.
– Rūķu namiņš pieejams ikvienam, te var paņemt griķu vai miltu paku, citu pārtiku. Arī iedzīvotāji atnes to, kas kādam noderētu. Bet problēmu netrūkst.
– Rūķu namiņš ir manas mammas pārziņā, un tas arī ir viņas ideja. Bija gadījums, kad kāds bija piemetis namiņu pilnu ar nevajadzīgām lietām. Tūlīt sociālajos tīklos uzrakstīju, ka tā nedrīkst, ka namiņš tam nav domāts. Pēc tam tādu gadījumu nav bijis. Pieļauju, ka kāds sākotnēji ideju nebija sapratis. Izmantojot šo izdevību, atgādināšu, ka šī ir vieta pārtikai, kas ilgi glabājas. Kāds atstāj, bet kāds cits, kam ļoti vajag, atnāk pakaļ.

– Kāda Ziemassvētku dāvana pašai nesusi vislielāko prieku?
– Mīļākās dāvanas allaž ir no bērniem. Bet kopumā man atmiņā iespiedusies kāda mammas dāvana vienos Ziemassvētkos. Tolaik ģimenē nebija viegli, mamma maz ko varēja atļauties, smagi strādāja un svētkos man uzdāvināja lielu šokolādi un mazu eņģelīti. Tobrīd tas man bija tik svarīgi un likās lieliskākā dāvana pasaulē. Laikam nav nozīmes dāvanu cenai, vērtība ir pavisam kur citur.

– Vai Ziemassvētku vecītis jūsu bērnus lutina ar dāvanām?
– Nevaru iedomāties, ka viņi nesaņemtu dāvanas! Esmu no mammām, kura reizēm lutina par daudz. Zinu, ko mani puikas vēlas, nevaru pretoties, gribas iepriecināt. Vienlaikus mani bērni ikdienā redz, cik daudz strādāju, lai varētu nopirkt to, kas mums visiem vajadzīgs, un vēl palīdzēt citiem. Viņi saprot dāvanu vērtību un ir mana lielākā iedvesma it visam, ko es daru. Bija arī vairāki gadi, kad viņi nebrauca kopā ar mani svētkos, jo teica, ka negribot. Bija mazliet skumīgi, bet sapratu, ka vēlmei jānāk no pašiem. Un tā arī notika. Beidzamajos gados vairs pat nerodas jautājums, vai brauksim, tas ir pašsaprotami – tas ir mūsu kopīgs darbiņš, kas rada prieku.

– Ko sev vēlat Ziemas­svētkos?
– Lai manā ģimenē visi laimīgi un veseli, tas ir pats svarīgākais.