Piektdiena, 14. marts
Vārda dienas: Ernests, Balvis
weather-icon
+2° C, vējš 4.2 m/s, Z vēja virziens

Sevis meklējumos Indijā

Druva
09:28
08.04.2014
55
Celojums Indijaa 1

Priekuļu pagasta bibliotēkā viesojās jāņmuižniece Irēna Bieziņa, lai interesentiem parādītu fotoapskatu un dalītos stāstījumā par pavadīto laiku Satja Sai Babas svētvietas kompleksā Indijā. Irēna uz Indiju devusies, lai meklētu atbildes uz svarīgiem dzīves jautājumiem, lai “atrastu sevi” un gūtu neatsveramu pieredzi. Par saviem ceļojumiem un atklāsmēm viņa bija gatava pastāstīt arī “Druvas” lasītājiem. – Ar ko pašlaik nodarbojaties, kā paiet jūsu ikdiena, kad neesat Indijā? – Esmu pensionāre, un jāsaka, ka beidzot vienkārši baudu dzīvi. Beidzot varu veltīt laiku sev, jo vairāk nekā 30 darba gadi ir aizvadīti, strādājot par vēstures skolotāju tepat Jāņmuižā, un nu pāris gadu jau esmu pensijā. -Kā sākās sevis meklēšanas process? – Tas bija jau sen, kad sāku domāt par to, kas dzīvē izdarīts. It kā tu visu jau esi sasniedzis – ir gan ģimene, gan darbs, gan bijuši piedzīvojumi. Faktiski tas arī ir svarīgākais cilvēka dzīvē. Bet visu laiku man bija sev jautājums: “Vai tas ir viss? Vai ar to viss arī beidzas?” Nepārtraukti bija sajūta, ka ir vēl kaut kas augstāks un tas ir jāmeklē. Vēl darba gados es jau piedalījos dažādos garīgos pulciņos. Toreiz meklēju līdzīgi domājošus, viedus cilvēkus, ar ko parunāties. Un vienā garīgajā skolā izdzirdēju par skolotāju Satja Sai Babu. Tā arī 2007.gadā sākās mani braucieni uz Indiju, kur nu jau esmu bijusi piecas reizes. -Vai ir atrasta atbilde uz jautājumiem? – Jā. Es tagad esmu saņēmusi atbildi un sapratusi, ka cilvēks nav tikai mūsu ķermenis un prāts. Cilvēks ir daudz kas lielāks. Katrā tautā tam var būt cits nosaukums, taču jāpiemin, ka cilvēks – tas ir gars, tā ir dvēsele. Un jāsaprot, ka ar nāvi nekas nebeidzas. Es esmu pārliecināta, ka nāves vispār nav, jo ķermenis ir izveidojies no pieciem elementiem, un tas, ko cilvēki sauc par nāvi, ir vienkārši ķermeņa sadalīšanās piecos elementos. Būdama Indijā pie garīgā skolotāja, esmu guvusi pārliecību, ka ar tā saucamo nāvi vēl nekas nebeidzas. -Kādas vērtīgākās atziņas guvāt no sava garīgā skolotāja? – Skolotājs vienmēr teica, ka pasaulē ir tikai viena valoda – sirds valoda, pasaulē ir tikai viena reliģija – mīlestības reliģija, un pasaulē ir tikai viena kasta – cilvēku kasta. Domāju, ka tā arī ir svarīgākā atziņa, kuru katram vajadzētu saprast. -Kāda ir dzīve Indijā? – Man bieži vien jautā, kā es varu braukt uz Indiju, jo tur taču ir nabadzība, netīrība. Bet, aizbraucot uz turieni un saprotot, cik pasakainā un svētā vietā esi, tu nedaudz tiec emocionāli pacelts. Jau ieejot svētajā templī, tu nedaudz pacelies virs zemes. Tāpēc bieži nākas Latvijā teikt, ka, ja šeit es staigāju, tad Indijā lidoju. Te cilvēki ir drūmi, ar drūmām domām, bet tur cilvēki, neskatoties uz nabadzību, ir laimīgi. Viņi nav pieķērušies materiālām lietām, viņi neuztraucas par rītdienu, viņi priecājas par to, kas viņiem ir konkrētajā brīdī. Tā laikam ir tā māksla dzīvot šeit un tagad. Par to ļoti mīlu Indijas tautu. -Kas pēc šiem braucieniem ir mainījies jūsu dzīvē? – Ļoti mainījušās dzīves vērtības. Man vairs nav svarīgi, cik man gadu, man nav svarīgi, ko par mani domā, es esmu atbrīvota no pagātnes, kurā bija dažādi, arī traģiski notikumi, esmu atbrīvota no nākotnes, jo par to nedomāju. Un jāsaka, ka labākais ir tas, ka nevis es sevi piespiežu nedomāt par šīm lietām, bet man šādas domas vienkārši nenāk prātā. Kopš Indijas laika prāts mani vairs nemoka tā, kā tas mani mocīja iepriekš. Tagad domas ir kļuvušas harmoniskas un līdzsvarotas, kas, manuprāt, arī ir mans lielākais ieguvums. Protams, mani var arī sadusmot, bet šīs dusmas rodas pēkšņi, un tās arī momentā atlaiž, pāriet, un vairs nenākas pie tām atgriezties. -Kāpēc sevi meklēt jābrauc uz Indiju, vai Latvijā tas pats nav iespējams? – Es jau Latvijā vairākus gadus tikos ar dažādiem viediem cilvēkiem, bet nevarēju dabūt to, ko ļoti ātri dabūju Indijā. Acīmredzot mani turp sauca, lai es saprastu, kas ir cilvēks un kas ir šī pasaule. Man Indija vienkārši bija nepieciešama. – Šķiet, jūs pensijas gadus aizvadāt pavisam viegli. Ko ieteiktu citiem pensionāriem, lai dzīvotu vieglāk? – Man liekas absurdi, ka pensionāri skatās sentimentālas filmas, lasa mīlestības romānus un ir tik ļoti pieķērušies savai otrai pusītei. Tā ir liela atkarība, un viņi dzīvo kā vergi un arī aiziet kā vergi. Milzīgākā kļūda, kuru pieļauj cilvēks mūža nogalē, ir rakties pagātnē un pārmest sev kaut ko. Ir jāsaprot, ka pagātnē nav kļūdu, ir tikai pieredze, no kuras tev jāmācās. Ja tu no pirmās reizes nemācies, tad dzīve šo pieredzi tev parādīs kādā citā veidā, līdz tu to apgūsi. Nevajag sevi vainot par notikumiem, kas bijuši pagātnē, jo tiem bija jānotiek; nevajag censties mainīt citus cilvēkus, jo tas vienkārši nav iespējams. Zane Ieviņa

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Veselība. Vienmēr svarīga

13:26
11.03.2025
29

“Veselības jomai finansējuma nekad nevar būt par daudz,” tā aģentūras LETA žurnālistēm Gaļinai Kudrjavcevai Ancei Zirnītei intervijā atzinusi Veselības ministrijas valsts sekretāre Agnese Vaļuliene, taču uzsvērusi, ka papildu līdzekļi nozare šī gada budžetā piešķirti, tajā skaitā medikamentiem onkoloģijā. Saruna ar A. Vaļulieni par to, kāpēc medicīnai vienmēr vajadzēs palielināt līdzekļus, kā zāļu cenas mainījusi reforma, […]

Racionāls mākslinieks ar romantisku skatījumu

07:16
06.03.2025
63

Mūziķis, dziesmu autors un radio balss Mārtiņš Kanters ir dzimis Cēsīs un arvien cenšas izbrīvēt laiku, lai Straupē apciemotu mammu. Mūzikā ir jau 15 gadus, pirms desmit gadiem izdevis pirmo solo albumu, tagad ir jau četri, divi no tiem kopā ar Maestro Raimondu Paulu. Šogad Mārtiņš saņēmis Zelta mikrofona balvu nominācijā “Labākais tradicionālā pop vai […]

Darba dienas paiet mežā

15:28
03.03.2025
380

Uldim Kalniņam darba dienas paiet mežā. Viņš kopj jaunaudzes. “Sniega, var teikt, nebija, varēju visu ziemu strādāt. Taurenē, Dzērbenē saimniekiem mežu daudz. Viņi domā, lai izaugtu kārtīgs mežs. Ja nekops, neizaugs,” saka Uldis. Viņa dzimtais pagasts ir Dzērbene, bet, kā atzīst taurenietis, tagad jau abi pagasti ir kā viens. Tie pāris kilometri no viena centra […]

Piepildīt laiku, radīt un dot citiem

15:12
27.02.2025
191

Jaunpiebalgas pagasta bibliotēkā apskatāma Tamāras Gončoronokas enkaustikas gleznu izstāde. Viņa ir jaunpiebaldzēniete, Sv.Toma baznīcas draudzes priekšniece, strādā par bibliotekāri kaimiņu pagastā Rankā, bet brīvos brīžus velta vaļaspriekiem, kas dod dzīvē līdzsvaru. -Man vienmēr paticis apgūt ko jaunu, pamēģināt. Enkaustika sākumā ieinteresēja vārda pēc, nesapratu, kas tas ir. Draudzes svētdienas skolā sarīkoju meistarklasi. Tie, kuri piedalījāmies, […]

Koncertuzvedumā “Uz vienas stīgas” apvienojas dziedātāja Ineta Rudzīte,kā arī aktieri Jānis Paukštello un Gundars Grasbergs

16:33
26.02.2025
46

Šopavasar Latvijas pilsētās būs skatāms jauns koncertuzvedums “Uz vienas stīgas”, kurā apvienojušies izcilie aktieri Jānis Paukštello un Gundars Grasbergs, kā arī šarmantā dziedātāja Ineta Rudzīte. Pirmais koncerts notiks 13.martā Cēsīs, CATA Kultūras centrā. Uzvedumā skanēs gan Knuta Skujenieka, Imanta Ziedoņa un Jāņa Petera dzeja, gan zināmas un arī mazāk dzirdētas dziesmas no mākslinieku repertuāra: “Ir […]

Teātra spēlēšana pusotra gadsimta garumā

06:02
22.02.2025
54

Šajā gadā aprit 150 gadi, kopš Cēsīs spēlē teātri. Teātra spēlēšanas sākums meklējams 1875. gadā, kad vietējās kreicskolas audzēkņi vācu valodā nospēlēja nelielu ludziņu kādā vācu pilsoņu kluba “Muse” rīkotajā pasākumā. Tas rosināja Cēsu Labdarības biedrību organizēt dramatisko pulciņu, lai spēlētu teātri latviešu mēlē. Tā arī notika, un jau nākamajā, 1876. , gadā to nosauca […]

Tautas balss

Nav jāgaužas, bet jādarbojas

14:50
13.03.2025
9
Cēsnieks T. raksta:

“Man liekas, satraukumam, ka Latvijā ir nedroši, nav pamata. Esmu diezgan pārliecināta, ka mums tuvākajos gados nekas nedraud, neviens te neuzbruks. Taču, ka pasaules kārtība mainās un katram pašam vairāk jāatbild par sevi un savu valsti, tas gan skaidri redzams. Nav, ko gausties, jādarbojas savas valsts labā,” sacīja cēsnieks T.

Tualetes svarīgas ģimenēm ar bērniem

14:49
12.03.2025
22
Māmiņa raksta:

“Kļūst siltāks, ģimenes ar maziem bērniem vairāk dodas pastaigās, bet Cēsīs, Pils parkā, tualete slēgta. Kur aiziet? Tāds četrgadnieks vajadzību iet uz tualeti saprot tikai pēdējā mirklī, paciesties nevar. Gaidītu, ka pašvaldība vairāk parūpētos par šādām situācijām, lai vismaz brīvdienās cēsnieku pastaigu vietu tuvumā būtu tualetes,” rosināja kuplas ģimenes māmiņa.

Budžetam vispirms jānodrošina primārās vajadzības

14:48
12.03.2025
20
1
Lasītāja raksta:

“Izlasīju “Cēsu Vēstīs” datus par šī gada Cēsu novada budžetu. Nesaprotu, pēc kādiem kritērijiem piešķir līdzekļus dažādiem darbiem. Piemēram, Eduarda Veidenbauma muzejā pieejamības nodrošināšanai 67 tūkstoši eiro. Nesaku, ka nevajag tādu pasākumu, bet vai šis ir īstais brīdis, kad varam atļauties uzlabot memoriālā muzeja pieejamību. Tajā pašā laikā patvertņu uzlabošanai visā novadā paredzēti tikai 30 […]

Jauna izstāde

14:50
11.03.2025
18
Gleznu cienītāja raksta:

“Priecājos par brīnišķīgo cēsnieka Ģirta Vernera gleznu izstādi, ko pagājušajā nedēļā atklāja kultūras biedrībā “Har­monija” Cēsīs. Pasākuma dalībnieki varēja baudīt Ģ.Verne­ra jauno veikumu, Cēsu skatiem, ainavām. Bija tik jauka, sirsnīga noskaņa, kādā noritēja tikšanās,” pauda gleznu cienītāja.

Reisi vajadzīgi, bet ne lielais autobuss

17:00
08.03.2025
32
Cēsnieks K. raksta:

“Kad redzu pustukšus lielos autobusus pilsētas satiksmē, vienmēr pārņem nesapratne, vai tiešām nav iespējams sabiedriskā transporta pakalpojumu organizēt racionālāk. Cik bieži vispār Cēsu pilsētas maršrutu reisi ir tik piepildīti, ka vajadzīgs lielais autobuss? Vismaz man nav nācies redzēt, ja nu tikai ap laiku, kad Cēsu Meža kapos ir kapu svētki. Turklāt tas jau nav nekas […]

Sludinājumi