Priekuļu pagasta bibliotēkā viesojās jāņmuižniece Irēna Bieziņa, lai interesentiem parādītu fotoapskatu un dalītos stāstījumā par pavadīto laiku Satja Sai Babas svētvietas kompleksā Indijā. Irēna uz Indiju devusies, lai meklētu atbildes uz svarīgiem dzīves jautājumiem, lai “atrastu sevi” un gūtu neatsveramu pieredzi. Par saviem ceļojumiem un atklāsmēm viņa bija gatava pastāstīt arī “Druvas” lasītājiem. – Ar ko pašlaik nodarbojaties, kā paiet jūsu ikdiena, kad neesat Indijā? – Esmu pensionāre, un jāsaka, ka beidzot vienkārši baudu dzīvi. Beidzot varu veltīt laiku sev, jo vairāk nekā 30 darba gadi ir aizvadīti, strādājot par vēstures skolotāju tepat Jāņmuižā, un nu pāris gadu jau esmu pensijā. -Kā sākās sevis meklēšanas process? – Tas bija jau sen, kad sāku domāt par to, kas dzīvē izdarīts. It kā tu visu jau esi sasniedzis – ir gan ģimene, gan darbs, gan bijuši piedzīvojumi. Faktiski tas arī ir svarīgākais cilvēka dzīvē. Bet visu laiku man bija sev jautājums: “Vai tas ir viss? Vai ar to viss arī beidzas?” Nepārtraukti bija sajūta, ka ir vēl kaut kas augstāks un tas ir jāmeklē. Vēl darba gados es jau piedalījos dažādos garīgos pulciņos. Toreiz meklēju līdzīgi domājošus, viedus cilvēkus, ar ko parunāties. Un vienā garīgajā skolā izdzirdēju par skolotāju Satja Sai Babu. Tā arī 2007.gadā sākās mani braucieni uz Indiju, kur nu jau esmu bijusi piecas reizes. -Vai ir atrasta atbilde uz jautājumiem? – Jā. Es tagad esmu saņēmusi atbildi un sapratusi, ka cilvēks nav tikai mūsu ķermenis un prāts. Cilvēks ir daudz kas lielāks. Katrā tautā tam var būt cits nosaukums, taču jāpiemin, ka cilvēks – tas ir gars, tā ir dvēsele. Un jāsaprot, ka ar nāvi nekas nebeidzas. Es esmu pārliecināta, ka nāves vispār nav, jo ķermenis ir izveidojies no pieciem elementiem, un tas, ko cilvēki sauc par nāvi, ir vienkārši ķermeņa sadalīšanās piecos elementos. Būdama Indijā pie garīgā skolotāja, esmu guvusi pārliecību, ka ar tā saucamo nāvi vēl nekas nebeidzas. -Kādas vērtīgākās atziņas guvāt no sava garīgā skolotāja? – Skolotājs vienmēr teica, ka pasaulē ir tikai viena valoda – sirds valoda, pasaulē ir tikai viena reliģija – mīlestības reliģija, un pasaulē ir tikai viena kasta – cilvēku kasta. Domāju, ka tā arī ir svarīgākā atziņa, kuru katram vajadzētu saprast. -Kāda ir dzīve Indijā? – Man bieži vien jautā, kā es varu braukt uz Indiju, jo tur taču ir nabadzība, netīrība. Bet, aizbraucot uz turieni un saprotot, cik pasakainā un svētā vietā esi, tu nedaudz tiec emocionāli pacelts. Jau ieejot svētajā templī, tu nedaudz pacelies virs zemes. Tāpēc bieži nākas Latvijā teikt, ka, ja šeit es staigāju, tad Indijā lidoju. Te cilvēki ir drūmi, ar drūmām domām, bet tur cilvēki, neskatoties uz nabadzību, ir laimīgi. Viņi nav pieķērušies materiālām lietām, viņi neuztraucas par rītdienu, viņi priecājas par to, kas viņiem ir konkrētajā brīdī. Tā laikam ir tā māksla dzīvot šeit un tagad. Par to ļoti mīlu Indijas tautu. -Kas pēc šiem braucieniem ir mainījies jūsu dzīvē? – Ļoti mainījušās dzīves vērtības. Man vairs nav svarīgi, cik man gadu, man nav svarīgi, ko par mani domā, es esmu atbrīvota no pagātnes, kurā bija dažādi, arī traģiski notikumi, esmu atbrīvota no nākotnes, jo par to nedomāju. Un jāsaka, ka labākais ir tas, ka nevis es sevi piespiežu nedomāt par šīm lietām, bet man šādas domas vienkārši nenāk prātā. Kopš Indijas laika prāts mani vairs nemoka tā, kā tas mani mocīja iepriekš. Tagad domas ir kļuvušas harmoniskas un līdzsvarotas, kas, manuprāt, arī ir mans lielākais ieguvums. Protams, mani var arī sadusmot, bet šīs dusmas rodas pēkšņi, un tās arī momentā atlaiž, pāriet, un vairs nenākas pie tām atgriezties. -Kāpēc sevi meklēt jābrauc uz Indiju, vai Latvijā tas pats nav iespējams? – Es jau Latvijā vairākus gadus tikos ar dažādiem viediem cilvēkiem, bet nevarēju dabūt to, ko ļoti ātri dabūju Indijā. Acīmredzot mani turp sauca, lai es saprastu, kas ir cilvēks un kas ir šī pasaule. Man Indija vienkārši bija nepieciešama. – Šķiet, jūs pensijas gadus aizvadāt pavisam viegli. Ko ieteiktu citiem pensionāriem, lai dzīvotu vieglāk? – Man liekas absurdi, ka pensionāri skatās sentimentālas filmas, lasa mīlestības romānus un ir tik ļoti pieķērušies savai otrai pusītei. Tā ir liela atkarība, un viņi dzīvo kā vergi un arī aiziet kā vergi. Milzīgākā kļūda, kuru pieļauj cilvēks mūža nogalē, ir rakties pagātnē un pārmest sev kaut ko. Ir jāsaprot, ka pagātnē nav kļūdu, ir tikai pieredze, no kuras tev jāmācās. Ja tu no pirmās reizes nemācies, tad dzīve šo pieredzi tev parādīs kādā citā veidā, līdz tu to apgūsi. Nevajag sevi vainot par notikumiem, kas bijuši pagātnē, jo tiem bija jānotiek; nevajag censties mainīt citus cilvēkus, jo tas vienkārši nav iespējams. Zane Ieviņa
Komentāri