Ik gadu ataust 25. marta rīts

Latvijas Nacionālā arhīva Vidzemes reģionālā arhīva eksperte konsultante Anda Opoļska kopā ar Cēsu muzejniekiem gatavojas pasākumam par 1949. gada represijām. Rīt kopā sanāks tautas vēstures traģiskajā notikumā ierautie, būs piemiņas brīdis Cēsu pils pagalmā, paaudžu tikšanās Izstāžu namā, kur atmiņas ieskanēs šodienā.

-Kā pašai radās interese par notikumiem, kas saistīti ar represijām?

-1999.gadā palika 50 gadi kopš 1949. gada represijām, bija Latvijas valsts arhīva ģenerāldirekcijas norādījums, ka zonālajos arhīvos jāgatavo izstādes. Ko es zināju par deportācijām? Kad 1981. gadā sāku strādāt arhīvā, bija instrukcija, kurā norādīts, kādas izziņas neizsniedz. Tur bija minēts par kulakiem. Tādu vārdu nezināju. Domāju, ka tie gan bijuši kaut kādi sliktie.

Sapratu, ka par šo tēmu neesmu tik zinoša, lai sagatavotu izstādi. Uzklausīju muzejniekus, kuri savulaik vieni no pirmajiem Latvijā sagatavoja izstādi par represētajiem, zinoši bija pieredzējušie arhīva kolēģi. Lai saprastu arhīva dokumentus, ir jāzina vēstures konteksts un arī situāciju zemteksts. Piemēram, ierakstīts – pārvietots. Kad saproti, ko tas nozīmē, ir skaidrs cilvēka tālākais liktenis.

Atmiņas un dokumenti veido patieso vēstures stāstu. Zinu, kāds bija brauciens uz izsūtījuma vietu, ko cilvēki ēda, bet, lasot Amatas ešelona komandiera atskaitē, cik naudas izlietots cilvēku ēdināšanai, kas notikusi staciju restorānos, ka bērniem dota baltmaize un piens, var nodomāt, ka viņi patiesi braukuši kā ceļojumā. Kad vilciens piestāja stacijā, stacijas restorānā spaiņos bija kaut kāds virums un varēja dabūt karstu ūdeni, maizi, kuru ēst bija jāpierod.

Aicināju represētos dalīties ar atmiņām. Pirmā atsaucās Laim­dota Lakucievska. Viņai bija 21 gads, kad izsūtīja. Stāstot Laim­dota raudāja, pārdzīvoju, ka lieku atcerēties. Saprotu tos, kuri negrib par izsūtījuma gadiem runāt. Savukārt citiem izstāstot noveļas kāda smaga nasta.

Kopā ar rajona represētajiem tapa grāmata “Atmiņas nākotnei”. Man doma bija, ka tajā jābūt ne tikai atmiņu stāstiem, bet arī fotogrāfijām un arhīva dokumentiem. No cilvēkiem saņēmu atļaujas, ka drīkstu tos izmantot. Bet naudas izdevumam bija tik, cik bija, katrs gribēja ātrāk ieraudzīt grāmatu.
Kad sākās īpašumu atdošana, represētie nāca pēc izziņām. Katrs represētais ir bijis arhīvā. Arhīva loma visos laikos bijusi nozīmīga. Diemžēl arī tad, kad tika veiktas represijas, jo katrā izsūtīto lietā ir arhīva izziņa. Padomju varai viens no pirmajiem lēmumiem bija par arhīvu darbību, kā dokumenti jāizmanto operatīvajā darbā. Infor­mā­cija, ko izmantoja, bija par situ­āciju uz 1939. gadu. Kaut pāri bija gājis karš, daudz kas bija mainījies, kaut īpašuma vairs nebija, daudzi tāpat skaitījās budži.       

-Aizvien ir represētie, kuri tikai tagad gatavi dalīties atmiņās?

-Jā. Viņi izsūtījumā dzimuši vai izvesti kā mazi bērni, tagad ir pensijā, ir laiks vētīt dzimtas arhīvus. Latvijā atmiņu institūcijām nav koordinācijas. Nezi­nām, kas ir muzejos, ko savākušas skolas, vietējie novadpētnieki. Viena cilvēka atmiņas var glabāties vairākās vietās, un tas ir labi, jo var būt nianses. Taču ir daudzi, kuri nav aptaujāti.

-Vai jaunā paaudze meklē informāciju par saviem vecvecākiem?

-Nereti zina pavisam maz. Bieži vien nāk uz arhīvu, kad vēlas nokārtot īpašumtiesības, bet nezina, vai tas bijis konfiscēts, pārdots, atstāts mantojumā, dāvināts. Bērniem ģimenē par to nav stāstīts. Varbūt šķita, ka tas ir negods, jo bijis tiesāts, izsūtīts. Nav zināmi psiholoģiskie momenti, kāpēc nav stāstīts. Iemesli dažādi. Vērts padomāt, cik daudziem represētajiem uz pasākumiem ir līdzi viņu bērni, mazbērni. Tas ir ļoti reti. Redzu, cik gandarīti, pat laimīgi jūtas tie, kuriem līdzi bija atnākuši mazbērni. Tiesa, represētie bieži pārmet, kāpēc pasākumos nav jaunās paaudzes. Ir vērts pajautāt pašiem, kāpēc mazbērni nenāk.

-Varbūt jaunā paaudze negrib būt notikumā, kur tiek runāts par tik smagu tēmu. Emocionāli tas nav viegli, jo tiek stāstīts par viņiem tuviem cilvēkiem.

-Vairāk par represijām interesējas tie no nākamās paaudzes, kuriem dzimtā nav bijis represēto. Nav viegli jauniešiem, tāpat ārzemniekiem izskaidrot, kā notika izvešanas, tiek jautāts, kāpēc nesauca policiju, nevērsās pēc palīdzības, kā ir, kad visi vēršas pret tevi, arī radi un kaimiņi.

-Jūs ar pārtraukumiem darbojaties Latvijas Politiski represēto Cēsu biedrībā.

-Jā, līdz 2015. gadam, kad biedrība sašķēlās. Tas emocionāli ikvienam bija grūts brīdis. No biedrības izstājās tie, kuriem nebija pa ceļam ar idejas virzītājiem, ka Cēsīs, Pils laukumā pie sienas, tiek izvietotas plāksnes ar represēto vārdiem. Tolaik biju biedrības valdē, iebildu, ka nedrīkst plāksnēs kalt vārdus, ja tie nav pārbaudīti. Atcerēties arī, ka tā ir brīva griba, vai radinieki to vēlas. Diskusijas bija asas, pilnas aizvainojumu.

Piemiņas siena it kā tiktu veidota nākamības vārdā. Vai tā atstātu  kādu iespaidu nākamajām paaudzēm? Atbalstītāji uzsvēra, ka jābūt vietai, kur nolikt puķīti. Bet to taču nedara Pils laukumā, tas jādara kapos. Re­presētā Zigrīda Perevalova, gaišs un cienīts cilvēks, toreiz atgādināja, ka represētie nākamības vārdā var atstāt savas atmiņas par pārdzīvoto, nevis celt pieminekļus. Viņa saņēma ļoti daudz aizvainojušu pārmetumu. No valdes izstājos, nevarēju būt starp tiem, kuri pieņem lēmumus, kas ir pretrunā ar manu darba ētiku, kā arhīva darbiniece nevarēju piekrist, ka nepārbaudīti dati tiek uzdoti par faktiem.

Labi, ka tā siena netapa. Tika izstrādāts projekts piemiņas vietas iekārtošanai pie dzelz­ceļa Valmieras ielā, kur uzstādīts piemiņas akmens. Bija iecere uz sliedēm iegravēt nevis to vārdus, kurus izveda no Cēsīm, bet visiem bojāgājušajiem. Kur beidzās daudzu dzīve, nezinām. Projekts tika noraidīts, jo kādam šķita, ka vieta neesot pietiekami cienījama. Pie akmens tiekamies 14. jūnijā, pieminot 1941. gada represijas. Man neaizmirstamā atmiņā pasākums, kad stāvējām klusuma brīdī un tieši tobrīd garām gāja preču vilciens. Dau­dziem bija acīs asaras. Repre­sijas ikvienam saistās ar vilcienu.

Piemiņas vietās Pils laukumā un dzelzceļa malā represētie tiekas atceres pasākumos, bet ikreiz ne vienam vien ir jautājums, kurā vietā tas notiks.

Nākamās diskusijas biedrībā bija par “Sirdsapziņas ugunskuru”, tad par piemiņas vietu pie Amatas stacijas. Pirms gadiem Zigrīda Perevalova regulāri atgādināja, ka biedrības būtība – represētajiem palīdzēt un atbalstīt citam citu, atstāt nākamajām paaudzēm savus dzīvesstāstus, nevis celt pieminekļus.

-Kad biedrība sašķēlās, tie, kuri aizgāja, turpināja tikties.

-Jā. Mēs tikāmies piemiņas dienās, Baltijas ceļa gadadienās, Lāčplēša dienā. Parasti sagatavoju kādu tēmu, tad par to runājām. Represētie sevi dēvēja par biedrības opozīciju. Sākumā bijām vairāk nekā 20.

Pagājušogad biedrībai tika izvēlēta jauna valde, tās biedri atkal apvienojās. Viss bija cerīgi, plāni, ko kopā darīsim. Ar biedrības dokumentu nodošanu iepriekšējā valde nesteidzās. Tad saņēmām ziņu no maksātnespējas administratora, ka biedrība ir parādā vairāk nekā 11 tūkstošus eiro, kas nav samaksāti uzņēmējam, kurš veica būvniecību “Sirdsapziņas uguns­kurā”. Ir arī atzinums, ka atbildība jāuzņemas valdei, kura 2018. gadā pieņēma lēmumu par līguma slēgšanu ar uzņēmēju. Atbildīgi ir arī tie, kuri balsoja pret, jo tas taču bija valdes lēmums. Biedrības grāmatvedības dokumentos šāds parāds neparādās. Tiesvedība turpinās, biedrībai naudas nav, bijušais tās vadītājs pārmet, ka nemākam sevi tiesā aizstāvēt. “Sirdsapziņas ugunskuru” biedrība uzdāvināja pašvaldībai, arī dāvinājumā neparādās parāds.

Vai mērķis izveidot “Sirds­apziņas ugunskuru” ir attaisnojis līdzekļus, ja rezultāts ir tiesvedība? Biedrības protokolos skumji lasīt pārmetumus pašvaldībai, ka tā neatbalsta. Pirms gadiem Zigrīda ne reizi vien uzsvēra, ka diezin vai vēl kāda pašvaldība Latvijā ir tik dāsni atbalstījusi biedrības projektus. Ir jautājumi, kā šī nauda, ziedojumi izlietoti. Kamēr notiek tiesvedība, biedrību nevar likvidēt.

Daudz esmu domājusi par pieminekļiem, piemiņas vietām. Pirms gadiem ne viens vien represētais uzsvēra, ka nevajag pašiem sev celt pieminekļus, ierīkot piemiņas vietas, bet enerģiju ieguldīt, lai nākamā paaudze, cienot vēsturi, pateicībā tiem, kuri mīlēja savu Latviju, izcieta izsūtījumus, ceļ pieminekļus.
Katram piemineklim, piemiņas vietai ir jābūt savam stāstam. Tur to jāspēj izlasīt. Aizvien uzskatu, ka Cēsu novadā vajadzēja vienu piemiņas vietu, kur stāstīt par represijām. Un tā ir Jaun­rauna, kur ir stāsts par ģimeņu likteņiem, kur notika traģiskie notikumi. Mana pārliecība, un to teica arī Zigrīda Perevalova, ka vērtība ir nevis stabiņiem, kas sarūsē, bet grāmatām un atmiņām, kas paliek.

-Pieminekļi atgādina par vienu traģisku notikumu tautas un valsts vēsturē. Kādiem vajadzētu būt piemiņas pasākumiem?

-Tie nedrīkst būt formāli, ar politiķu runām. Rīt pasākumā piedalīsies Cēsu Valsts ģimnāzijas audzēkņi, tā būs paaudžu tikšanās un saruna.   

-Jums dzimtā ir represētie?

-Mammas brālēns divreiz izvests par runāšanu. Mammas tēvu varēja izsūtīt, viņš bijis strēlniekos, gadi neļāva paņemt leģionā, bet vācieši iedeva ieroci un lika sargāt lidlauku. Citur tādus izsūtīja, bet viņš bija skroderis. Visiem šuva ancukus.

-Dzīvē nevari zināt, kāds un kur būs pagrieziens.

-Un arī katra izvēle. Viens cīnījās par savu ideju, citam svarīgāka bija ģimene. Pētot Amatas stacijas ešelona dokumentus, atradu aģentu sarakstu. Deviņi tika savaņģoti. Re­pre­sētie stāstījuši, kā gala punktā viņi apvārdoti, kā draudēts. Vie­ni piekrita būt ziņotāji, citi ne. Bija, kuri nebija gatavi sadarboties, un ar to sarunas arī beidzās, tas nebija dzīvības un nāves jautājums. Tā bija iebaidīšana. Kur vienam rodas drosme stāvēt pretī, bet cits padodas?

Tēva mamma ir no Jaun­raunas. Viņa stāstīja, ka vīra māsa Antonija Zirnis slēpusies vecmammas kūtī un kādas bailes nācies pārdzīvot, viņu pasargājot. Dokumentos atradu, ka An­tonija Zirnis ir izbēgusi no izvešanas. Nesen runāju ar mammas jaunības draudzeni, mūža nogalē viņa pastāstīja, ka viņai kā pagasta sekretārei bija norādījums, ka naktī nedrīkst iet mājās. Draudēts ar revolveri, izvēles nebija. Tikai pēc tam viņa saprata, kas notika.   

Man ļoti gribētos atrast atbildi, kāpēc deportācijai tika izraudzīts 25. marts – apzināti vai sakritība. Latviešiem Māras dienā ir aizliegts lauzt koku zarus, cirst kokus, jo koki atmostas un jūt sāpes. Tautai todien tika nolauzts zars. Latvijā tādu dokumentu nav, ir atskaites, kā noritēja izvešanas.