Ekharts Kūps. FOTO: no albuma
Priekšvēlēšanu gaisotnē, kad valstī dienu no dienas jaušami politisko spēku centieni aizķert savu potenciālo vēlētāju, stāvizrāžu autors un izpildītājs Ekharts Kūps aicina novadniekus uz visu šo procesu paraudzīties vieglāk — no malas un ar krietnu devu humora.
Ar politiskās satīras iestudējumu “Kandidāts” šonedēļ kultūras namā CATA un nākamās nedēļas uzstāšanos Priekuļu kultūras namā cēsnieks sakās vēlamies līdzēt skatītājiem arī politiskās dzīves neveiksmes, neizdošanos un dīvainības uztvert ar smaidu, bet pats galvenais — lai gan humora pilnā noskaņojumā, tomēr aicināt katru izpildīt savu pilsoņa pienākumu piedalīties vēlēšanās.
– Kā nonācāt līdz vēlēšanu tematam izrādei?
– Temati paši nomainās pilnīgi dabīgi. Kad man ir kāda izrāde — ar vienu tematisko līniju — ar kuru uzstājos, parasti atļaujos drusku rotaļāties. Lai gan scenārijs ir viens, bet katrā vietā ir mazliet citāds izpildījums, jo skatītāji ir citi un arī pati vieta dod kādu ietekmi. Arī pilnmēness vai vēl kādi ietekmējošie faktori, bet katrā izrādē vienmēr redzu, kas būs nākamā tēma, par ko runāšu.
Bija izrāde “Tinder Surprise jeb Manas bijušās”, kur vēstījums pat bija gana dziļš — par to, cik svarīgi ir piedot savām otrajām pusītēm un šķirties ar laimes sajūtu. Tad es netīšām, tā starp citu, pajokojos par bērniem, par viņu audzināšanu. Redzēju, lai gan cilvēki bija nākuši klausīties par bijušajām, dzirdot bērnu tēmu, ļoti smejas. Tad tapa izrāde “Patiesība par bērnu audzināšanu”. Tajā pilnīgi dabiski uz vietas izdomāju jokus par vīriešiem un sievietēm. Par tām pašām mammām un tētiem — un arī šī tēma patīk. Un tad tūres beigās man jau bija gatava programma “Patiesība par vīriešiem un sievietēm”.
Taču tad, kad uzstājos ar šo izrādi, manīju, ka man ir jāizklaidē, jāsasmīdina cilvēki brīdī, kad viņi kaut ko nopietni pārdzīvo. Es redzu, ka sejas ir dusmīgas, bēdīgas. Tādas sajūtas ir saprotams — Ukrainā ir karš, kas atsaucas pie mums. Politiskās tēmas ietekmē ikdienu, cilvēks nejūtas drošs par savu nākotni. Cilvēks atnācis, samaksājis naudu par biļeti, lai smietos, bet nejūtas tā, lai smietos par attiecību dīvainībām. Tad pamēģināju pajokoties par politiskiem notikumiem — laikam toreiz arī bija liela cepšanās ap “Rail Baltic” — un viņi smejas. Politiskās tēmas materiāls man krājās ilgi, bet es arī ilgi nevarēju saņemties. Ir sajūta, ka Latvijā mēs beržamies viens gar otru kā pārāk mazā virtuvē, taču, iespējams, tā ir tāda sakāpināta sajūta.
Pirms gadiem diviem ar Elmāru Tanni, Maksimu Trivaškeviču un Nauri Brikmani noorganizējām it kā pašvaldību vēlēšanu kandidātu uzrunas Rīgā. Biļetes ātri izpirka, izdevās, skatītāji smējās, taču, kad “Facebook” mēģinājām izrādi reklamēt, mūs uz mēnesi aizklapēja ciet. Komunicējām ar atbildīgajiem, kas tādā vietnē nav viegli, un mums beigās atzina, ka no viņu puses neko aizdomīgu mūsu profilā neredzēja un mēs neko nebijām pārkāpuši. Cik nopratu — satraukums jeb ziņas bija bijušas “no malas”. Politiskā tēma tiešām ir ļoti jūtīga. Rietumos gan ir daudz piemēru ar komediantu jokiem par politiskajiem līderiem, pie austrumu kaimiņiem — pēc šādiem izgājieniem visbiežāk nākas emigrēt. Mēs Latvijā esam kaut kur pa vidu.
– Vai tas nav saistīts ar to, ka ir pagājuši tikai 35 gadi, kopš esam izkārpījušies no padomju sistēmas?
– Nē, te es oponēšu, jo deviņdesmitajos un arī nulltajos gados, piemēram, Jānis Jarāns un vēl citi taisīja dažādas politiskās parodijas. Bija šovs “Savādi gan”, pēc tam vēl “Valstī viss kārtībā”. Šovu bija diezgan daudz, un tur bija arī daudz politisko joku, tostarp tika visādi cilāta Solvita Āboltiņa, un Atis Slakteris, bet tas bija nu jau pirms daudziem gadiem, un pēdējā laikā nekā tāda vairs nav bijis.
Turpretim šajos gados man ir ticis piedāvāts līgums par pasākuma norisi kultūras namā ar īpaši iekļautu punktu par to, ka izrādē nedrīkst skart politiskās tēmas. Tas liek aizdomāties.
– Kas gan Latvijas mazajā politikas virtuvē tāds varētu būt, par ko pat pasmieties nedrīkstētu?
– Nu, daudz ko jau var. Par tiem pašiem ministru krēsliem — kā tas nākas, ka, apstiprinot jaunu valdību, teju visi vecie ministri iesēžas jaunos krēslos. Man tas asociējas ar to bērnu spēli ar mūziku un dejošanu apkārt krēsliem — mūziku izslēdz un visi sēžas, kur nu var. Manuprāt, tas ir tāds gaumīgs joks un par to arī vajag pasmieties, jo — cilvēki jau saprot. Cilvēki nav dumji.
Gan vienlaikus vēlos uzsvērt — es smejos, bet tajā pašā laikā arī ļoti apbrīnoju latviešu politiķus un ministrus. Vispār tos cilvēkus, kas tajā visā ir iekšā. Tam ir jābūt ļoti grūti. Es pats diez vai varētu uz kaut ko tādu parakstīties. Bet dīvainības arī ir.
– Kas tad galu galā “iegrūda” šai tēmai?
– Es tikos ar Māru Ozolu. Pensionētu skolotāju, kura tagad lasa lekcijas, izdod grāmatas, bet vēl vairāk publiski runā par sistēmas trūkumiem. Viņai jautāju, kāpēc viņa tam tērē laiku, ja varētu nu gulēt mājās, lasīt Raini un priecāties par dzīvi? Un viņa man atbildēja ar asarām acīs, ka viņai ļoti sāp tas viss, kas izglītībā notiek. “Ja lauva mežā nerūc, ir jārūc zaķītim.”
Mums Latvijā ir ļoti daudz dižgaru, kas būtu varējuši celties kājās un runāt par aktuālām problēmām. Mēģināt tās sakārtot un tiekties uz kaut kādu izaugsmi, bet kaut kādu iemeslu dēļ viņi klusē. Tad izdomāju, ka es varētu būt tas zaķītis, kurš mēģinās rūkt. Brēkšana kā zaķītim par problēmām nav valsts zākāšana. Nē, nemaz nē! Es negribu būt kaut kāds populists, vienkārši gribu runāt par to, ka… piemēram, no viena grāvja iebraucam otrā, sarežģījot lietas. Tostarp padarot birokrātiju par kaut ko šausmīgi nozīmīgu.
– Ar kādu sajūtu gribas aizlaist savus skatītājus mājās?
– Lai cik paradoksāli tas neizklausītos, galvenais vēstījums ir — uzņemties atbildību, rūpes un mīlestību par savu valsti, par savu zemi. Un pildīt pilsonisko pienākumu. Mums tādu ir daudz, bet viens no tiem ir iet balsot. Pēdējos gadus jau ir tā, ka vairāk nekā puse nepiedalās vēlēšanās, un tas ir ļoti skumīgi.
Izrādē atļaujos runāt par vecajiem politiķiem, bet neiesaistu esošos. Es negribu kaut kā tieši ietekmēt vēlētājus. Vienkārši parādu no sava skatījuma, “cik daudz kas ir pakaļā” — atvainojiet par izteicienu! Taču tas ir ar tādu optimismu domāts — tas mums ir labs atspēriena punkts!
– Vai arī paša izvēle mainīt uzvārdu kaut kā sasaucas ar pirmsvēlēšanu laiku?
– Jā, es biju Rihards Čerkovskis, ar tādu vārdu arī strādāju. Kādu gadu gan nebiju uzstājies, “Kandidāts” mani ir kā atgriešanās tūre. Taču interesantākais vārda maiņā bija dažādu cilvēku reakcija uz to. No tiem, kas mani kaut cik zināja, jutu tādu kā vēsumu un tikai vēlāk sapratu, kāpēc. Kāda draudzene atzinās, ka pirmā doma, uzzinot par manu vārda maiņu, bijusi: “Ak, nē, arī viņš ir iesaistīts kādā sektā!” Man tas šķiet smieklīgi, un arī to var kā joku labi apspēlēt.
Par pašu vārdu — tas bija vairākus gadus briedis lēmums. Mūsu ģimenē gan sievai, gan bērniem ir unikāli, kalendārā neierakstīti vārdi, un jutos kā tāda baltā vārna (smejas). Nē, vienkārši ar baltu skaudību uz viņiem skatījos. Vārds Ekharts, kas ir populārāks Vācijā un ir kaut kas līdzīgs mūsu Miķelim, simpatizēja jau gadus desmit, nu un nu jau gadu tā sauc mani. Tiesa, pat sieva pirmos desmit mēnešus izvairījās mani uzrunāt jaunajā vārdā. Bērni gan uzreiz sāka mani saukt par Ekhartu — viņiem tas bija kā jauns piedzīvojums. Arī bērnu nometnēs, ko vairākus gadus rīkojam, manīju, ka bērni to pieņem bez problēmām.
Vēl viens jautrs brīdis bija, ka vārda maiņa sakrita ar lēmumu nodzīt matus. Tam gan bija cits pamatojums. Tikko pasaulē nāca mūsu jaunākā atvase, mazulis bija izteikti līdzīgs man, es gribēju nofiksēt šo mirkli ar kopīgu foto atmiņām, kur abi esam bez matiem. Mati ataugs, bet man paliks fotogrāfija ar mazo, kur esam divi tādi copy-paste ar 35 gadu starpību.
– Ar ko ģimenes skrējienā ir iezīmējušās Cēsis?
– Cēsis mums ļoti, tiešām, pat ļoti patīk! Pat nezinu, vai paši te dzimušie un augušie cēsnieki novērtē, cik skaista ir šī pilsēta. Mēs ar ģimeni esam pārvākušies daudzkārt un savā dzīvē gana bieži ko radikāli mainījuši, bet šeit ir tā vieta, kur tiešām jūtamies kā mājās. Turklāt, kad jau bijām pārvākušies uz Cēsīm, uzzināju, ka mans vecvectēvs Hermanis Apša pa mammas līniju ir no šīs puses. Nu jau pieļauju, ka tam varētu būt kāda saistība ar to manu sajūtu, ka esmu beidzot nonācis savā īstajā vietā.
Komentāri