Arī šogad 16. marts tuvojas kā parasti – ar pieteiktiem pasākumiem un antipasākumiem, mediju rosību, gaidot sadursmes, un to pašu neizpratni, vai tiešām tāds ikgadējs tracis ir neizbēgams. Šajā jautājumā kaut kas mainīsies vien tad, kad Latvijas sabiedrībā nostiprināsies vēlme attīstīt vēstures izpratni, kuras centrā ir Latvijas valsts un sabiedrība, ne totalitāri režīmi.
Pretstāve
Latvijā 16. marts kopā ar 9. maiju ir kļuvuši par konfliktējošas vēstures izpratnes simboliem. Tie, kas atbalsta viena datuma atzīmēšanu, lielākoties ir pret otro datumu. Tas ir likumsakarīgi, jo šie datumi saistās ar dažādās frontes pusēs 2. pasaules kara laikā karojušajiem. Vienā pusē leģionāri, otrā – sarkanarmieši. Viņu atbalstītāju pretstāve turpinās vairāk nekā 70 gadu pēc kara beigām.
Latvijai ir iespējams un nepieciešams skaidrot savu vēsturi – par to, kā 2. pasaules kara laikā tika iznīcināta mūsu neatkarīgā valsts un viena okupācija nomainīja otru. Par to, kā nacisti un komunisti iesauca armijā Latvijas iedzīvotājus, tādējādi pārkāpjot Hāgas konvenciju, kas aizliedz okupācijas varas armijā mobilizēt okupētās teritorijas iedzīvotājus. Par to, ka Latvijas iedzīvotāju piespiedu dalība vienas vai otras armijas sastāvā vēl nenozīmē, ka šie cilvēki atbalstīja armijas pārstāvēto režīmu un ideoloģiju. Un visbeidzot par to, ka gan nacistu, gan komunistu režīms katrs savā veidā Latvijai atnesa lielu postu, kuru izjūtam vēl joprojām.
Divi vēstures stāsti
Karam beidzoties, Latvija palika Padomju Savienības sastāvā, un šeit tika nostiprināts padomju režīma radītais stāsts par karu. Šinī stāstā Sarkanā armija kopā ar padomju tautu bija karā uzvarējusi. Uzvara tā bija, taču tā bija ne tikai uzvara.
Pakāpeniski izveidojās un nostiprinājās atceres tradīcijas, tika celti pieminekļi un godināti kara veterāni. Daļā sabiedrības veidojās kolektīvā vēsturiskā atmiņa par to, kā ir bijis. Taču atmiņa, kā zināms, var būt maldinoša. Gluži tāpat kā katra cilvēka individuālā atmiņa kā pagātnes “faktus” var uzburt kaut ko tādu, kas īstenībā ir noticis citādi, arī kolektīvajā atmiņā mēdz nostiprināties interpretācijas, kas ne gluži precīzi atspoguļo vēsturiskos notikumus.
Taču otrā pusē notika līdzīgi procesi. 16. marta kā leģionāru atceres dienas tradīcija attīstījās trimdā, kur bija nonākusi daļa no vācu pusē karojušajiem Latvijas iedzīvotājiem. Kā skaidro vēsturniece Vita Zelče, šāda atcere veidojās kā atbilde sociālajiem procesiem, kas skāra trimdas latviešu kopienas. Pagājušā gadsimta 50. gados latviešu bēgļi bija izklīduši pasaulē. Bija skaidrs, ka Latvija brīvību tik ātri vis neatgūs, tāpēc trimdinieki no jauna veidoja un nostiprināja savu dzīvi citās zemēs – iekļāvās sabiedrībā, apguva vai uzlaboja valodas un amatu prasmes, veidoja ģimenes. “Daugavas vanagu” iniciatīva par Leģionāru piemiņas dienu šajos apstākļos darbojās kā saiknes uzturētāja starp trimdas latviešiem laikā, kad ģeogrāfiskie un sociālie attālumi starp viņiem aizvien vairāk palielinājās.
Stāstu sadursme
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 16. marta tradīciju pārņēma arī daļa Latvijas sabiedrības. Taču otra – padomju laikos pastāvējusī – tradīcija arī nekur nebija pazudusi. Šeit radās un joprojām turpina pastāvēt augsne konfliktam, ko rada atšķirīgas ideoloģiskās pārliecības, vēsturiskās atmiņas un, neliegsimies, arī zināms vēlmes trūkums vienam otru saprast.
Krievija, kur joprojām oficiālajā līmenī tiek uzturēts uzskats par “uzvaru”, ap šo interpretāciju spēj pulcēt arī daudzus cilvēkus bijušajās padomju republikās. Lielā daļā Eiropas jau gadu desmitiem ir nostiprinājies uzskats par 2.pasaules karu pirmām kārtām kā lielu traģēdiju ar milzīgu upuru skaitu, un prieks par kara beigām tur mijas ar apziņu par neaprakstāmajiem zaudējumiem. Turpretim Krievija kā Padomju Savienības mantiniece tik niansētu vēstures izpratni nepopularizē. Tā uzsver tikai uzvaru pār nacismu, kas nepārprotami ir nozīmīgs panākums. Taču Krievija nevēlas ne dzirdēt par to, ka arī pati daudzām tautām un valstīm pēcāk ir nesusi daudz ciešanu un netaisnības.
Arī otrās puses pārstāvju skatījums dažkārt ir šauri ierobežots. Daļa 16. marta tradīcijas atbalstītāju skaidro, ka leģionāri ir cīnījušies par Latviju. Taču nacistu režīms nemaz neplānoja atjaunot Latvijas neatkarību. Dienests leģionā tikai formāli bija “brīvprātīgs”, vairumā gadījumu tajā iesauktie karoja piespiedu kārtā. Līdz ar to cēlie mērķi, kas dažkārt tiek minēti leģiona sakarā, drīzāk ir jau pēc kara kolektīvajā apziņā radies mēģinājums piešķirt kādu lielāku nozīmi Latvijas iedzīvotāju karā nestajiem upuriem. Tas ļauj nesastapties ar atkailinošo apziņu, ka pašu latviešu uzskatiem un vēlmēm, karojot svešu režīmu karapulkos, nebija lielas ietekmes.
Nedalīt, bet vienoties
Šādas konfliktējošas vēstures izpratnes Latvijas sabiedrību padara ievainojamāku. Vienīgais risinājums ir veidot tādu vēstures izpratni, kuras centrā ir Latvijas valsts un tās sabiedrības liktenis, nevis ārēju režīmu politika. Un no Latvijas perspektīvas 2. pasaules karš nozīmēja valsts iznīcināšanu, ievērojamas sabiedrības daļas iznīcināšanu un represēšanu, resursu ekspluatēšanu – tajā piedalījās gan nacisti, gan komunisti. Mūs neviens neatbrīvoja, līdz kamēr gadu desmitus vēlāk atbrīvojāmies mēs paši.
Ap to tad arī ir iespējams veidot vēstures izpratni – neatkarīgi no dalības vienā vai otrā armijā visi Latvijas karavīri ir mūsējie. Viņu traģēdijas ir mūsu kopējās traģēdijas. Viņiem visiem tagad, pēc Padomju Savienības sabrukuma, ir tiesības pieminēt kritušos biedrus.
Savukārt spēja skaidri gan vārdos, gan darbos šo piemiņu nesaistīt ne ar vienu no ļaunajām 20. gadsimta totalitārajām ideoloģijām un nešķirot piespiedu kārtā karojušos cilvēkus “savējos” un “svešajos” ir nākamais solis, kas sabiedrībai jāsper.
Komentāri