No grāmatas uz kino ekrāna

 Zane (Nuts) Riekstiņa dažu gadu laikā no diplomētas juristes veidola pārtapusi radošā personībā un nu jau izdevusi desmit grāmatas, turklāt tās piedāvājot ne tikai fiziski lasāmā, bet arī klausāmā formātā.

Taču tagad viņas radošo rakstīšanas ceļu šķērsojuši arī kino darboņi, un nu jau aptuveni nedēļu televīzijas programmu sarakstā    “Go3” skatītāju baudījumam piedāvātas divas sērijas, kas tapušas kā iesākums romāna “Praktiskā kokvilna” ekranizācijai. Stāsta esence – lai arī cik vienkārša – tomēr izrādījusies skatītājiem it tuva un saprotama. No Zanes Nuts grāmatas attīstītā romantiskā drāma ar bieziem komēdijas triepieniem ir izrādījusies it veiksmīga. Lai arī stāsts piedzīvojis krietnas tehniskas pārmaiņas, lai to pilnvērtīgi varētu nodot skatītājiem, tas joprojām ataino līdz absurdam muļķīgi smieklīgas situācijas, kurās pēc šķiršanās nonāk vēl samērā jauna sieviete.

-Kā dzima ideja par grāmatas ekranizāciju?

-Man laikam tas izvērtās ne pārāk tipiski. Precīzāk, man ļoti paveicās, ka darbu izlasīja kāda ļoti atbildīga un svarīga televīzijas kompānijas “Go3” persona un viņai bija ļoti paticis. Uzreiz bija ieraudzījusi, ka šeit ir materiāls kino darbam. Viņa manas nākamās grāmatas atvēršanas svētkos    pie­nāca klāt un jautāja, vai esmu kādreiz domājusi, vai piekristu, ja “Go3” šo darbu ekranizētu. Tas man bija pamatīgs šoks. Tas, nenoliedzami, ir viens no daudzu rakstnieku sapņiem, ka viņa literārais darbs tiek ekranizēts. Es, protams, atbildēju – jā! Un tad šī sieviete sāka meklēt producentus, kuri piekristu projektā piedalīties. Gandrīz uzreiz dabūja Kristiānu Alhimionoku, kurš uzreiz atrada arī režisori Zandu Ramāni, un īstenībā viss notika kino pasaules ritmam ļoti raiti.

-Vai jūs arī tikāt aicināta reāli piedalīties seriāla tapšanā?

-Es gandrīz visu laiku esmu bijusi klāt. Pati rakstīju scenāriju,    režisore mani apmācīja visās niansēs, jo scenārijs jau ļoti būtiski atšķiras no grāmatas. Vēl pareizāk jāsaka – scenārija rakstīšana ir pilnīgi citāda māksla nekā grāmatu rakstīšana. Ir daudz    dažādu nianšu, par kurām es nekad nebūtu iedomājusies. To visu režisore man rādīja, stāstīja, laboja. Scenārijā arī ieviesti jauni tēli un notikumi, kādu nav grāmatā, daži režisores radīti, citi manis pašas izdomāti. Mēs jau no pirmā mirkļa, kad ar režisori un producentu tikāmies, kad kopīgi radījām šo ideju, esmu iesaistīta šajā procesā. Protams, ne tik daudz kā režisore, bet tomēr.

Man sūtīja arī informāciju par aktieriem, ļāva izteikt savu viedokli. Arī filmēšanā man ļauts būt klāt, cik pati vēlējos.

-Vai attiecībā uz aktieru izvēli jums bija kādas savas vēlmes vai iebildumi?

-Aktieru izvēlē bija ļoti garš process, bija jāizskata daudz materiālu, video. Ar režisori spriedām, vērtējām, kas vairāk atbilst tēlam, kas ne. Taču kopumā varu teikt, man tiešām paveicās, ka režisore ir cilvēks, kam es uzticos par visiem simts procentiem. Viņa pilnīgi un absolūti ir spējusi uztvert to sajūtu, kas ir manā grāmatā, viņa spēja saprast, ko es rakstu, kā es to gribu redzēt, cik daudz un kas ir komiski. Man nevienā mirklī nebija vēlmes iebilst režisorei, jo man bija absolūta ticība viņai.

Šoks man bija par to, ka vienu no galvenajām vīriešu lomām atveidos Igors Šelegovskis. Biju pārsteigta, ka tik iespaidīgs un talantīgs aktieris piekritis būt manā komēdijā. Līdz šim viņš bijis tādās nopietnās lomās, ļaunākos tēlos, tāpēc biju pārsteigta, ka viņš piekritis. Savukārt galvenās varones atveidotāja Sandija Dovgāne vizuāli ir pilnīgi pretēja, absolūti neatbilst manam galvenās varones vizuālajam tēlam. Bet viņa ir tik izcila aktrise! Viņa spēja tik labi iemiesot šo sajūtu – to komisko iznest…Apbrīnojamas aktrises spējas! Režisore to uzreiz redzēja – viņa tik ļoti neskatījās šīs aktrises vizuālo veidolu kā viņas spējas. Tādēļ es esmu priecīga, ka paļāvos.

-Vai seriāla tapšanas gaitā nav kāda nieka, ko tomēr būtu gribējies darīt citādi?

-Nē, pilnīgi nav. Kaut kādas nianses ir pamainījušās, vai aktieri improvizē, bet katra detaļa stāstu ir padarījusi tikai labāku. Kad es rakstīju scenāriju, it kā jau šķiet, ka viss ir labi, bet, kad ķeras klāt    aktieri un filmēšanas grupa, tas viss dabiski pārtop un kļūst vēl labāk. Es visu šo pieredzi uztveru ļoti pozitīvi un esmu priecīga. Patīkami pārsteigta visos aspektos.

-Vai un kā šī pieredze iespaidos tālāko rakstniecību?

-Scenāriju rakstot, krietni daudz nianšu bija jānodod citādi, caur dialogiem, principā viss stāsts ir jāpasniedz citādi nekā grāmatā. Tad, kad to pabeidzu un atgriezos pie grāmatas, pirmajā mirklī bija diezgan grūti. Automātiski gribas domāt tā, it kā rakstītu scenāriju.

-Uz ko nosliecaties – novelkat stingro līniju “tagad rakstīšu grāmatu” vai tomēr liekat lietā jauno pieredzi nākamajās grāmatās, ja nu arī tās piedāvātu ekranizēt?

-Es teiktu, ka scenārija pieredze mani padarīja par labāku rakst­nieci. Scenārijs iemāca domāt un mazāk paskaidrot. Man līdz šim grāmatās bija arī ieradums lasītājam ļoti daudz paskaidrot kas un kāpēc. Taču gan šī pieredze, gan vērojums no malas liek saprast, ka patīkamāk lasīt, ja lasītājam ir dota iespēja arī pašam domāt. Scenārija rakstīšana, var teikt, man iedeva rīkus, kā to panākt. Tas drīzāk papildina jau to, ko es esmu darījusi. Tādu īpašu robežu novilkt nav bijis nepieciešams, man pat šķiet –prasme rakstīt varētu būt uzlabojusies.

-Jums patlaban ir desmit izdoti romāni. Vai jūtat to kā īpašu slieksni – uzsist sev uz pleca vai pateikt, ka nu ir sasniegts kāds noteikts līmenis?

-Man tas slieksnis laikam bija pēc piektās grāmatas, ar to jau sāku sevi apzināt kā rakstnieci. Pie desmitās skaitlim vairs nav nozīmes, jo man jau iepriekš ieslēdzās lielāka pašpārliecinātība par saviem radošajiem darbiem…

-…un arī gatavība eksperimentiem?

-Eksperimentēju visu laiku. Ma­ni līdzšinējie darbi saturiski ir ļoti atšķirīgi, viens ir komēdija, otrs ir erotiska rakstura, ir autobiogrāfisks romāns, vēl cita ir bērnu grāmata. Man patīk eksperimentēt ar izteiksmes formām.