Viesojoties Eiropas Parlamentā (EP) Strasbūrā, man bija iespēja redzēt, kā piešķir Dafnes Karuanas Galicijas balvu pētnieciskajiem žurnālistiem.
Šogad pirmo reizi no vairākiem simtiem žūrijas izvēlēto desmit finālistu vidū bija arī Latvijas žurnāliste Inga Spriņģe no “Re:Baltica”. Viņa kopā ar kolēģiem no Igaunijas, Vācijas, Austrijas, Šveices pētīja, kā, izmantojot saziņas vietni “Telegram”, tiek vervēti eiropieši, lai veiktu sabotāžas, dedzināšanas un slepkavības.
Šoreiz galveno balvu gan ieguva Krievijas “ēnu flotes” pētnieki. Pētījums tapa, sadarbojoties 13 starptautiskām ziņu aģentūrām un 40 žurnālistiem. Šajā darbā līdzās ierastajām žurnālistikas metodēm un datu analīzei tika izmantota arī satelītnovērošana.
Balva ir iedibināta 2020. gadā un nosaukta par godu Maltas pētnieciskajai žurnālistei Dafnei Karuanai Galicijai, kuru nogalināja 2017. gada oktobrī par korupcijas pētīšanu valdībā. Un viņa nav vienīgā pētnieciskā žurnāliste, kas zaudējusi dzīvību, darot savu darbu. Ne velti EP prezidente Roberta Metsola pirms balvas pasniegšanas sacīja: “Šis gads žurnālistiem ir bijis īpaši grūts. Neatkarīgi, vai runa ir par visiem tiem, kas gājuši bojā kara zonās, vai tiem, kurus nomelno cilvēki, par kuriem viņi ziņo. Drosmei nevajadzētu būt žurnālista darba pienākumu apraksta sastāvdaļai. Un tomēr pārāk bieži tā ir.”
Karš Ukrainā patiesi prasa arī žurnālistu dzīvības. Vēl oktobrī vairākkārtīgi Krievijas bezpilota lidaparāti uzbrukuši gan militārajām automašīnām, kurās bijuši arī žurnālisti, gan tieši žurnālistu auto ievainojot un nogalinot. Lsm.lv rakstījis, ka kopš Krievijas iebrukuma sākuma nogalināti vismaz 135 mediju darbinieki, tā liecina Ukrainas Žurnālistu savienības dati. 104 no viņiem cīnījās Ukrainas Bruņoto spēku rindās, bet 21 mediju darbinieks pildīja profesionālos pienākumus.
Taču arī parastā ikdienā žurnālistiem ir jābūt drosmei meklēt un pastāstīt patiesību, vēl jo vairāk mūsu laikmetā, kad informācija ir tik sadrumstalota un lielākoties cilvēki saņem to, kas atbilst viņu interešu burbuļiem. Ja informāciju smeļas tikai sociālajos medijos, algoritmi strādā tā, lai apstiprinātu to, kam cilvēks grib ticēt. Savukārt, ja žurnālisti norāda uz kailo patiesību, daudzi neskopojas ar apvainojumiem, ka konkrētais medijs ir uzpirkts un žurnālistu darbs vispār nav vajadzīgs. Jā, kāpēc gan dzirdēt patiesību, kuru negribam, ja var dzirdēt to, ko vēlamies? Un, ja paskatāmies, kas ir populārākie žurnāli Latvijā, tie nav analītiskie, bet tādi, kuri ieskatās sabiedrībā plaši pazīstamu cilvēku privātajā dzīvē, apraksta kādu vietējo sensāciju.
Nereti žurnālisti saņem pārmetumus – kāpēc nerakstāt par pozitīvo, kāpēc jums vienmēr vajag atrast negatīvo? Bet es teiktu, ka reģionālajos medijos pozitīvās informācijas pārsvars ir ļoti liels, turklāt negatīvais nav vienkārši sensācija, bet gan analīze par to, kas vai nu nav izdarīts, vai varēja tikt izdarīts labāk. Te man nāk prātā salīdzinājums ar ģimeni – vai ģimenē bērniem var teikt, ka viņi visu dara tikai labi, pat ja tā nav? Vai tomēr ir jābūt patiesiem?
Turklāt mediju lasītāju (klausītāju, skatītāju) atziņas visbiežāk ir pretrunā ar viņu rīcību. Izskan pārmetums, ka vajag vairāk pozitīvā, bet lasītākās un skatītākās ir tieši ziņas par skandāliem, nelaimes gadījumiem un kriminālpārkāpumiem.
