Intervija. Mūzika dod cerību un rāda mīlestības ceļu

Izcilais latviešu komponists Pēteris Vasks ir dzimis Aizputē, dzīvo Rīgā, bet, lai būtu tuvāk dabai, kopā ar sievu Dzintru jau vairāk nekā desmit gadus vasarās uzturas Drabešu pagasta Amatciemā.

Sazvanoties ar komponistu, lai sarunātu laiku intervijai, viņš, atbildot telefonā, ar lielu sirsnību raksturo, cik brīnišķīga ir šodiena, un tikai pēc iedvesmojošā ievada apjautājas, kas un kādā jautājumā zvana. Tieši tāds ir Pēteris Vasks – piepildīts ar neizmērojamu cilvēkmīlestību, dabas mīļotājs, kurš vēlas mūzikā dot cerību šajā trauksmainajā laikā.

Aprīlis ir komponista jubilejas mēnesis. Nedēļas nogalē jau tradicionāli koncertzālē “Cēsis” notiks festivāls “Pētera Vaska mūzikas aprīlis”. Gidons Krēmers un “Kremerata Baltica” atskaņos gan Pētera Vaska, gan komponista domubiedru mūziku, īpaši pievēršoties igauņu komponista Arvo Perta talantam. Svētdien operdziedātājas Maijas Kova­ļevskas solokoncertā mirdzēs latviešu vokālās klasikas pērles un Pētera Vaska mūzika, tai skaitā tikai dažas reizes atskaņotā, 1987. gadā tapusī kamerkantāte “Lat­vija”. Pirms koncerta notiks mākslinieces Birutas Delles darbu izstādes “Esības dāvana” atklāšana un saruna ar gleznu kolekcionāru Helmutu Štrauhu un komponistu Pēteri Vasku par dzīves novērtēšanu un spēju saskatīt patiesās vērtības.

-Jūsu mūzika dzirdama daudzviet pasaulē, bet Cēsīs katru gadu aprīlī.

-Par to esmu pateicīgs koncert­zāles “Cēsis” mākslinieciskajai vadītājai Inesei Zagorskai. Es rakstu mūziku, bet man nav talanta to pārdot, tāpēc pie manis ar savām idejām vēršas paši mūziķi un ļaudis, kas organizē koncertus. Mums ir brīnišķīga sadarbība ar Inesi Zagorsku, kurai pateicoties izveidojās skaistā tradīcija – “Pētera Vaska mūzikas aprīlis”. Tā katru gadu Cēsīs skan mana un manu domubiedru mūzika. Svētdien izskanēs arī kantāte “Latvija”, ko rakstīju soprānam, klavierēm, divām flautām un zvaniem. Bet jāteic, zvanus nav nemaz tik viegli sagādāt, tāpēc tie uz Cēsīm ceļos no Ventspils.

Man mūzikā svarīgs ir vēstījums un dziļi personīga saruna ar klausītāju. Mēs dzīvojam materiālisma pilnā pasaulē, bet ar savu mūziku vēlos uzrunāt cilvēku un parādīt ceļu uz citu dimensiju. Tāpat mūzika ir arī mierinājums, dod cerību un parāda, ka arī šajā pasaulē eksistē mīlestības pilns ceļš.

Es pats arī labprāt apmeklēju Cēsu koncertzāli, esmu aktīvs koncertu klausītājs. Man ļoti patīk, ka koncertos ir arī komponists, kurš var vairāk pastāstīt par skaņdarbu. Tas palīdz to labāk uztvert. Tāpēc pats pēc iespējas esmu klāt savu skaņdarbu atskaņojumos un parunājos ar cilvēkiem, pastāstu, kas ir mūsdienu mūzika. Varu nomierināt, ka tā nav nekāds bubulis, bet mīlestības pilns dziedājums, kas klausītāju uzrunā, atverot jaunus skatupunktus un iekšēji bagātinot.

Katrs skaņdarbs ir dāvana klausītājam, tāpēc esmu priecīgs, ja to atskaņo. Lielākiem skaņdarbiem ir mazāk cerību tikt atskaņotiem. Jo mazākas formas skaņdarbs, jo tas ir dzīvotspējīgāks. Simfonija ir kā romāns skaņās, to uzrakstīt ir liels darbs. Bet iepriekšējos gadu simteņos sarakstīts tik daudz meistardarbu, mūsdienu komponistiem ar tiem konkurēt nav pats pateicīgākais darbs. Un rezultātā koncertu programmas veidotāji iet vieglāko ceļu – kāpēc ņemt kaut ko jaunu, ja var atskaņot ģeniālos darbus, ko daudzi koncerta apmeklētāji zina no galvas un labprāt klausās.

Es savus skaņdarbus saucu par maniem garīgajiem dvēseles bērniem, kuriem vēlu jauku dzīvi. Katram gan tā izveidojas citāda – daži tiek apmīļoti un skan, bet citiem dzīve neizdodas. Un vēl ir tādi, kurus pēc laika atklāj kā no jauna. Tas ir bezgala skaisti un interesanti, esmu ļoti laimīgs, ka esmu nodzīvojis garu dzīvi mūzikā. Vēl jo lielāks prieks, ka to varu darīt savā brīvajā dzimtenē – Latvijā.

-Vai darbi top pēc pasūtījuma vai rodas iedvesmas brīžos?

-Ja esi profesionāls komponists, raksti pēc pasūtījuma. Tā ir tava profesija. Visi ģeniālie opusi nav radušies no jūtu pārpilnības, bet tāpēc, ka ir konkrēts pasūtījums. Baham bija uzdevums baznīcai uz lieliem svētkiem rakstīt oratoriju, uz mazākiem – kantātes. Arī Bēthovena simfonijas kāds pasūtīja, un viņš ar to pelnīja savu dienišķo maizi.

-Kāds ir jūsu ceļš, lai kļūtu par profesionālu komponistu?

-Esmu pateicīgs vecākiem, jo es nācu pasaulē muzikālā ģimenē, mans tēvs bija mācītājs, mamma zobu daktere ar ļoti skaistu soprāna balsi – viņa dziedāja gan baznīcas korī, gan solo. Vecāki ievēroja, ka man ir interese par mūziku, tāpēc tēvs mani dzimtajā pilsētiņā Aizputē aizveda uz mūzikas skolu, iemācījos notis un sāku spēlēt vijoli. Vēlāk jau pašam gribējās kaut ko uzrakstīt. Man ir saglabājusies nošu burtnīca, kur stāv rakstīts – skaņdarbs numur viens divām vijolēm – septiņas taktis, sol mažorā. Būtu saprotami, ja astoņas, bet nezin kāpēc man bija septiņas. Man tad bija kādi desmit vienpadsmit gadi. Bija arī mēģinājums rakstīt korim ar Raiņa tekstu, ļoti revolucionāru. Visu laiku dzīvoju mūzikā, klausījos to no bērnības.

Kad vecāmamma, kas dzīvoja Rīgā, aizgāja mūžībā, vectēvs mani aicināja uz Rīgu, iestājos Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolā, kur man vijoles vietā piedāvāja spēlēt kontrabasu. Veicās ļoti labi. Kad man bija 16 gadu, skolotāja teica, ka operas orķestrī ir brīva vieta un varu pa vakariem spēlēt. Bija tik aizraujoši spēlēt kopā ar meistariem. Līdztekus turpināju rakstīt, jutu nepieciešamību to darīt. Nezinu, no kurienes tā rodas, bet man bija tāda vajadzība. Vienmēr gan biju ļoti paš­kritisks un šaubu pilns, nebiju pārliecināts, vai varu kādam to rādīt.

Vēlāk iestājos Viļņas konservatorijā, spēlēju orķestrī. Pa to laiku biju izveidojis ģimeni, bija bērni. Sapratu, ka dzīvi izniekošu, ja tikai spēlēšu orķestros, jo iekšējā uguns prasa ko vairāk. Tāpēc stājos Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Kompo­zīcijas nodaļā. Sākumā studiju laikā savas kompozīcijas piedāvāju domubiedriem, rakstīju koriem, tā pamazām kļuvu par profesionālu komponistu. Jāteic, kora mūzika bija diezgan tradicionāla, man kā jaunajam komponistam gribējās ienest ko jaunu, tāpēc rakstīju diezgan ekstrēmus skaņdarbus, vismaz Latvijas kontekstā. Vislabākā sadarbība izveidojās ar sieviešu kori “Dzintars”, turklāt koris bija no tiem nedaudzajiem, kas tobrīd brauca uzstāties arī citviet pasaulē. Tā mana mūzika sāka skanēt. Vācijas izdevniecība “Schott Musik International”, kas bija dzirdējusi manus skaņdarbus, ļoti vēlējās mani satikt. Pateicoties korim “Dzintars”, viņi uzzināja, kā ar mani sazināties, aicināja pie sevis, pastāstīja, ka viņiem ļoti patīk mana mūzika, un piedāvāja kļūt par viņu izdevniecības komponistu. Es labprāt piekritu, un mēs uzreiz noslēdzām līgumu. Rezultātā caur dažādu sakarību virkni es pilnīgi neticami kļuvu par šīs izdevniecības komponistu.

-Jūsu mūzika laika gaitā mainījusies.

-Jā, jo mēs visi maināmies. Kad biju jauns, šķita, ka koncert­zālēs skan viens un tas pats, un cilvēki mazliet iemiguši tiešā un pārnestā nozīmē. Ar mūzikas skaņām vēlējos viņus atmodināt. Tad bija periods, kad mūzikā mēģināju diezgan radikālas lietas. Es no tā neatsakos, tas pieder pie jaunības. Bija arī pietiekami daudz dramatisku, traģisku tēmu. Bet tagad man vairs nav atlicis tik daudz laika, lai es runātu par drāmām, sāpēm, tagad gribu, lai vēstījums rādītu gaismas ceļu. Pasaulē ir tik daudz traģēdiju, bet mūzika var nomierināt, dot cerību, skaņdarbs var samīļot. Ticība un mīlestība ir lielākais spēks.

-Vai radīt mūziku, kas sniedz mierinājumu, ticību, mīlestību, palīdz arī dzīvošana Amat­ciemā?

-Es vienmēr esmu bijis tuvāks dabai. Esmu priecīgs par mūsu mājām Amatciemā, tur var dzirdēt daudz putnu. Pavasarī skan kārtīgs dzegužu koris. Skaista sagadīšanās bija pirmā nakšņošanas reize mājiņā: dienā bijām uz koncertzāles “Cēsis” atklāšanas koncertu, vakarā mums bija otrs – varžu kora koncerts Amatciemā. Tur ir daudz dzīvās radības, kuru skaņās ieklausīties. Netālu ir arī Āraišu dzirnavas, uz kurām braucam vērot skaistos saulrietus. Un vēl Latvijā ir tik skaisti gadalaiki.

-Jums ir kāds mīļākais gadalaiks vai visi ir mīļi?

-Tagad jau labu laiku mīļi ir visi, katrā atrodu skaisto. Veļu laikā ir sapnis par baltiem Ziemas­svētkiem, ziemā sapnis par laiku, kad atgriezīsies putni un viss ziedēs. Rudens ir tik krāsains, ziema – pilna ar savu baltuma brīnumu. Mums nav kalnu, bet kas gan traucē katram no mums uzturēt savus iekšējos kalnus un priecāties par kalniem citviet. Ja dzīvo intensīvu garīgu dzīvi un esi pilns mīlestības, tad nezinu skaistāku vietu par manu dzimto zemi. Mums ir daudz čīkstētāju, kas grib bēgt projām. Man tas nav izprotams.
Esmu pozitīvi apliecinošs cilvēks un ticu, ka tumsa nevar būt mūžīga. Gaisma nāks, to saku gan skumjajiem, gan skeptiķiem. Tā es sajūtu pasauli un to arī vēlos ielikt savās skaņās, kurās gan ir arī ļoti daudz skumju, melanholijas, bet skumjas var būt arī gaišas. Mēs neesam itāļi un spāņi, bet mēs mīlam šādi.

-Jums ir ļoti raksturīgi pasauli redzēt brīnumainu.

-Vakaros, kad saule riet, skatos un domāju, ak dies’, kāds skaistums! Mums katram ir savs uzdevums, mērķis un jēga. Ir jāiet nevis vieglākajā virzienā, kur mazāka pretestība, bet vispirms ir jādzīvo tā, lai pasaule top labāka, tīrāka un mīlestībai atvērtāka.