Zintis Žvarts.
Cēsnieks Zintis Žvarts ir pazīstams saksofonists. Viņš priecējis klausītājus koncertos un festivālos ne tikai Latvijā, arī Itālijā, Japānā, Anglijā, Francijā, Somijā, Dānijā, Singapūrā, Vācijā un citur. Zintis ir arī pedagogs Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolā un vidusskolā Rīgā.
-Jūsu vārds dzirdams daudzos koncertos.
-Priecājos, ka dzīvē tā izveidojies, ka neesmu viena žanra mūziķis, ka varu spēlēt tik dažādu mūziku. Neesmu lepns piespēlēt kādai solo šlāgerdziesmai, uzspēlēt ballītē. Un allaž kas jauns. Ja būtu tikai džeza mūziķis, droši vien daudzi neaicinātu. Katram sava vieta.
Latvijas Nacionālā teātra izrādē “Lieliskais Getsbijs” “Big Al& The Jocker” spēlē dzīvo mūziku. Latvijā rokenrols bija ļoti populārs, tagad tas vilnis ir mazāks, bet skatītājiem iestudējums patīk, arī mūzika. Bija interesants komponista Ivara Žinduļa mūzikas ieraksts. Raivo Stašāna koncertā spēlējām pazīstamu popmūziku, klausītāji bija tie, kam džezs mazāk tuvs. “Mirage Jazz Orchestra” visu laiku ir kādi projekti. Esmu grupā, kas piedalās Ances Krauzes koncerttūrē. “Big Al& The Jocker” 3.maijā Cēsīs būs koncerts, Indriķis Veitners gatavo jubilejas koncerta programmu. Vasaras plānos arī ir dažādi koncerti.
Man patīk oriģinālprogrammas, kas tiek veidotas no nulles, koncerti, kuros ir ideja, koncepcija, stāsts, kā Ances Krauzes programma, tāpat kā “Lieliskais Getsbijs”, kur spēlējam jaunā komponista Aleksandra Tomasa Matjussona mūziku. Sūdzēties par darba trūkumu nevaru.
-Vai Latvijā ir kāds pazīstams mūziķis vai dziedātājs, ar kuru nav kopā būts uz vienas skatuves?
-Bijuši daudzi lieli koncerti, televīzijas šovi “Koru kari”, “Dziedi ar zvaigzni”, grūti iedomāties, ar ko nav muzicēts kopā.
-Esat muzicējis arī ārzemēs.
-Tas vienmēr ir interesanti. Četras reizes esmu bijis Japānā. Braucu viens, džeza dziedātāja, pianiste māksliniece Keiko Borjesonu, kuru labi pazīst arī cēsnieki, noorganizēja koncerttūres. Iespējams, septembrī viņa atkal būs Cēsīs.
Japānā esmu koncertējis dažādos reģionos. Savu 50 gadu jubileju sagaidīju klosterī, kolēģi atstāja pāris dienu padzīvot pie pazīstama mūka, lai tad dotos uz lidostu. Mūks ir dārznieks, strādnieks. Sēdējām, ēdām zupu un svinējām manu dzimšanas dienu. Ir, ko atcerēties.
Amerikā braucam pie cēsnieka Jāņa Kauliņa, kurš tur dzīvo jau ilgāku laiku, latviešiem rīko pasākumus. Ap Jāņiem braucam ar kādu koncertu, paspēlējam ballīti. Jānis mūs uzņem. Esam bijuši septiņas reizes.
-Ar ko atšķiras klausītāji Cēsīs, Rīgā, Japānā, Amerikā?
-Galvenais mūzikā izstāstīt stāstu, dot emocijas, klausītāji sapratīs, būs gandarīti, ka atnākuši uz koncertu. Japāna ir kas īpašs. Viņi paši saka, ka koncertos guļ. Tikko sākas koncerts, aizver acis. Viņi ir audzināti iedziļināties mūzikā. Kad ēdām klosterī zupu, vīri lūdza, lai kaut ko uzspēlēju. Domāju, ko spēlēt, latviešu mūziku, džezu? Spēlēju populārās džeza melodijas, viņi visas zināja, uzreiz pateica komponistu. Koncertā japāņi dzīvo mūzikā, to izjūt, atpazīst tēmas, salīdzina, kā spēlē. Tā ir muzikālā izglītība. Tas ir apbrīnojami.
Amerikā spēlējam lielākoties latviešu vecākajai paaudzei, kurai tuvas ir vecās latviešu dziesmas. Paaudzes mainās, kaut ko uzdziedam arī angliski. Jaunieši var nodziedāt “Bēdu manu lielu bēdu” visus pantus, bet lielākā daļa latviski nerunā. Var brīnīties, ka mācās latviešu valodu, ja nedomā braukt uz Latviju. Sarunās vairāki teikuši, ka ir pārdzīvojums dzirdēt, ka apkārt runā latviski, saprotot, ko runā, un spējot arī izteikties. Manuprāt, jābūt plānam, ka būs kāda saistība ar Latviju, lai mācītos valodu.
Par to, ka Latvijā cilvēkus interesē dažāda mūzika, liecina izpirktie koncerti. Biļetes nemaz nav lētas, zinot, kādas ir algas. Klausītājiem svarīgs ir mākslinieka vārds, jo tas garantē kvalitāti. Latvijā mūzikas dzīve ir aktīva un jaudīga un publika ir brīnišķīga. Katrai paaudzei, katram žanram ir savi klausītāji.
-Esat bijis arī ielu muzikants.
-Tas bija sen, jaunībā. Ne iztikas dēļ spēlējām, bet devāmies piedzīvojumā. Vācijā dažādos sastāvos spēlējām vairākas reizes. Tā ir noderīga pieredze – izvērtēt, ko spēlēt, kā iziet uz ielas, paņemt instrumentu, nostāties un sākt. Tas nav viegli, vajag uzdrošināties to darīt, zinot, ka garām ies dažādi cilvēki, būs dažāda attieksme.
-Zinti Žvarti no Cēsīm taču zina daudzi.
-Daudzi saka, ka tā ir mana dzimtā pilsēta. Bet mana dzimtā vieta ir Kalncempji. Mamma ir skaitījusi, ka tagad tur dzīvo 70, 80 cilvēki, bet bija ciems, vēlāk pagasts, darbīga vieta. Mācījos Alūksnes Mūzikas skolā un 14 gadu vecumā atnācu uz Cēsu Mūzikas vidusskolu. Tā aizvien esmu te un varu teikt, ka esmu Cēsīs izaudzis. Cēsnieki lepojas, ka ir no Cēsīm. To, ka Muravejs (Aleksandrs Sircovs- red.) ir cēsnieks, zināja visi, kuri viņu pazina. Viņš ar to ļoti lepojās.
-Vai var salīdzināt, kāda Cēsīs bija mūzikas dzīve jūsu jaunībā un kāda ir tagad?
-Ir citādi, bet mūzikas dzīve bija un ir aktīva. Koncertzāle, mūzikas vidusskola dod dzīvību. Ir pūtēju orķestris, bigbends, grupas, viss notiek. Vidusskolas jaunieši muzicē.
-Strādājat ne tikai A.Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolā, arī Rīgā.
-Cēsīs ir klasiska mūzikas vidusskola, Rīgas 45. vidusskola ir ar mūzikas novirzienu. Tā turpina kādreizējā 100.vidusskolas, kas bija viena no pirmajām roka skolām Latvijā, tradīciju. Skolā ir vairākas rokgrupas, jaunieši var nospēlēt koncertu. Viņiem patīk muzicēt – tas ir pats svarīgākais.
-Kad pats mācījāties mūzikas vidusskolā, vai bija skaidrs, ka kļūsiet profesionāls mūziķis?
-Jā. No četru piecu gadu vecuma muzicēju kopā ar tēvu. Man bija mazs akordeons, tad klarnete, spēlējām ballītēs. Jau pirmajās klasēs esmu rakstījis, ka gribu būt ansambļa vadītājs. Man ceļš bija skaidrs, atlika tikai spēlēt un gūt pieredzi. Tagad jauniešiem izvēlēties ir daudz grūtāk. Mūzikas vidusskolā ļoti aktīvi aizrāvāmies un koncertējām ar tradicionālo džeza mūziku – diksilendu. Vēlāk dažāda stila džeza mūziku. Esmu spēlējis vairākos Rīgas bigbendos, arī Latvijas Radio bigbendā un Rīgas Cirka orķestrī. Interesants bija laiks kopā ar rokmūziķiem Kasparu Bindemani, Ainaru Virgu, Eduardu Glotovu un citiem. No katra kaut ko esmu guvis.
Ir daudz talantīgu jauniešu. Viens procents no tiem, kuri mācās mūzikas vidusskolā, kļūst par profesionāliem mūziķiem, bet iegūtā izglītība, domāšana noder visu mūžu, to neatņemt.
-Saksofons vienmēr bijis populārs mūzikas instruments. Arī jaunieši grib iemācīties to spēlēt.
-Vijoli salīdzina ar cilvēka balsi, tāpat arī saksofonu. Alts, tenors – kas kuram patīk, var spēlēt populāro, klasisko mūziku. Var vien brīnīties, cik organiski skan ērģeles ar saksofonu, kaut tie ir dažādu gadsimtu instrumenti. Vēl varbūt vecāko paaudzi saksofonam piesaista tas, ka padomju laikā tas bija nevēlams instruments, saistījās ar amerikāņu mūziku.
Jauniešiem ir interese par saksofonu. Neesmu zvaigzne, pie kuras grib mācīties. Vecāki droši vien painteresējas, kādi pedagogi strādā, tāds Žvarts ir dzirdēts. Esmu pop un džeza mūziķis, ja viņi vēlas, lai bērns spēlē akadēmiskā stilā kā Artis Sīmanis, Oskars Petrauskis, kuri ir Eiropas līmeņa mūziķi, tad gan jau padomās, vai Žvarts būs īstais pedagogs. Vēl arī mācu klarneti, vadu ansambļus. Darba daudz.
-Vai jauniešiem pietiek pacietības, lai iemācītos spēlēt kādu instrumentu? Tam jāiegulda pamatīgs darbs.
-Ir dažādi. Mana skolniece Patrīcija Plaude, kas gūst labus rezultātus konkursos, ir apņēmīga, viņai ir iekšējs spēks neatlaisties un darīt. Piedalās konkursos, festivālos, un izdodas. Iespējas ir, tikai vajag laiku, enerģiju, pacietību. Ne tikai audzēkņiem, arī viņu vecākiem.
Nav noslēpums, cik laika tiek pavadīts sociālajos tīklos un atņemts visam citam. Ir lietotnes, kur var paskatīties, cik šodien esi pavadījis tīmeklī. Tās ir stundas, kas tiek zaudētas, bet kuru laikā varētu spēlēt, kaut vai klausīties mūziku. Skolotāji ar to cīnās, skaidro, ka instruments ir jāspēlē katru dienu un vairākas stundas. Un tas mūziķim jādara visu mūžu. Ja reizēm aizņemtības pēc nepaspēlēju, aizbraucu uz koncertu, vismaz stundu pirms tam ir kārtīgi jāpatrenējas. Kaut būs jāspēlē labi zināmi skaņdarbi, ir jāvingrinās.
-Vai par mūziķu jauno paaudzi ir lepnums?
-Izglītība, muzikālā meistarība augstā līmenī. Ja paskatās Latvijas Radio bigbenda pirmo rindu – visi ir augsta līmeņa mūziķi, ikviens var nospēlēt koncertu. Viņi papildinājuši zināšanas ārzemēs, ir talantīgi. Nevar salīdzināt, kā mācījāmies kādreiz, kādas bija iespējas. Arī mūzikas vidusskolā jaunie kolēģi ir talantīgi un zinoši.
-Nav bijusi doma pārcelties uz Rīgu, lai nav jābraukā uz mēģinājumiem, koncertiem, ierakstiem?
-Ir ienācis prātā, bet tas bija agrāk. Pilna laika Rīga nav man, aizbraucu, izdaru un atgriežos. Nav jau tāds attālums, lai neizbraukātu. Pa ceļam var padomāt. Esmu dzimis, audzis lauku sētā. Cēsīs dzīve mierīgāka nekā galvaspilsētā, un netālu ir lauku māja, kur varu aizbēgt klusumā.
-Kā jūtaties Cēsīs?
-Vienmēr gribas visu vairāk, jaudīgāk, straujāk. Daudziem Cēsis patīk. Ir idejas, ko varētu darīt. Ir saksofonu kvartets, varētu kādu programmu izveidot, uzspēlēt. Kovida laikā izveidojās instrumentālā cēsnieku grupa. Iespējas ir, idejas arī. Ir daudzas koncertvietas, kur muzicēt. Tikai jāuzņemas darīt. Ar jauniešiem rīkojam saksofonistu festivālu, maijā spēlējam kādā baznīcā, atbrauc absolventi, spēlēsim jau desmito gadu. Ir iecere vasarā saaicināt cēsniekus kopā un paspēlēt.
-Vai ģimenē – sieva Ilze, koklētāja, meitas, kas beigušas bērnu mūzikas skolu, – kopā uzspēlējat?
-Visbiežāk padziedam, bet vectēvam jubilejā sagatavojām priekšnesumu. Raimonda mācījās čella klasē, Elvīra vijoles, tagad Raimonda strādā Nacionālajā bibliotēkā par projektu vadītāju, Elvīra Folkloras institūtā, raksta doktora disertāciju. Meitas teikušas, ka mūzika dzīvē daudz devusi.
-Kas pašu visvairāk uztrauc?
-Tas pats, kas visus. Nevaram noslēgties un teikt, ka pasaules notikumi uz mums neattiecas, zinām taču, ka tā nav. Ikdienā un dzīvē var klāties labāk vai sliktāk, ar to samierināmies, bet ir lietas, ko nespējam ietekmēt. Man raksturā ir domāt sliktāko.
Komentāri