Ivars Seleckis Inešos, filmējot dokumentālo filmu “Nāc lejā, bālais mēnes”. FOTO: no režisora arhīva
Svētdien, 22. septembrī, 90 gadu jubileju svinēs dokumentālā kino klasiķis Ivars Seleckis. Jau vairāk nekā 60 gadus viņš , kā pats saka, taisa kino, un jubileju režisors aizvadīs ar pirmizrādi, piedāvājot skatītājiem savu jaunāko darbu “Turpinājums. Pieaugšana”.
Seleckis ir viens no Rīgas poētiskā stila kino pamatlicējiem, un, sekojot viņa filmogrāfijai, var apgūt Latvijas kino vēstures īso kursu. “Šķērsielu” 1989. gadā atzina par labāko Eiropas filmu, piešķirot Eiropas Kino akadēmijas balvu. Cēsu novadā pagājušā gadsimta 90.gadu sākumā filmētā “Nāc lejā, bālais mēness” saņēmusi “Sudraba Kentauru”, kā arī speciālbalvu starptautiskajā “Balticum Film & TV” dokumentālo filmu festivālā Bornholmā. Viņa filmas vairākkārt novērtētas ar nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps”, bet pirms desmit gadiem Ivars Seleckis kopā ar dzīvesbiedri, montāžas režisori Maiju Selecku saņēma “Lielo Kristapu” par mūža ieguldījumu.
Nozīmīga tēma režisora daiļradē ir Latvijas lauki pārmaiņu brīžos. Šo filmu ciklu Ivars Seleckis sāka 1972. gadā ar savu pirmo lauku dokumentālo filmu “Apcirkņi”. Tā uzņemta laikā, kad padomju kopsaimniecībās notika masīva meliorācija, plašu tīrumu veidošana, nodedzinot un ar buldozeriem nošķūrējot tradicionālās latviešu viensētas. Tā laika ideoloģijā viensētu un latviešu zemnieku tradicionālā dzīvesveida iznīcināšanu dēvēja par progresu. Taču “Apcirkņi” neraisa sajūsmu par padomju sasniegumiem, tieši pretēji, filmas kadri atsedz notiekošā traģismu. Lai arī diktora poētiskajā tekstā iekļautas nodevas tiem laikiem ar gaišās nākotnes piesaukšanu, filmas vizuālā valoda ir tieša un skaudra. Viena no spēcīgākajām metaforām – zārks, mūža mājas pamestā, iznīcināšanai lemtā viensētā. Kur nu vēl skaidrāk pateikt, ka šādas pārmaiņas ir zemniecības gals, nevis jaunas dzīves sākums. Ne velti šo epizodi Maskavas cenzori pieprasīja izgriezt.
Savukārt “Nāc lejā, bālais mēnes” rāda Vidzemes zemnieku dzīvi 90.gadu sākumā, dokumentējot to, kā cilvēki atguva zemi, mērīja robežas, kala lielus plānus un pilnā mērā izbaudīja, cik saldi-rūgta ir savas zemes saimnieka maizīte. Filma ir par Inešu, Kaives, Drustu, Raiskuma un Straupes pagastu ļaudīm un ir lielisks piemērs, ko varam dēvēt par Selecka kino rokrakstu – vērīga un neuzkrītoša ieskatīšanās filmas varoņu dzīves norisēs. “Interesantākais ir cilvēka liktenis. Visas ārišķības, režisoru triki noveco, bet cilvēka liktenis ir neatvairāma lieta, laikmeta dokuments,” saka režisors, kurš mūsu novadā ir biežs viesis, un turpina: “Cēsis man ir ļoti mīļa vieta, te vienmēr kaut ko var atrast. Bet pirmo reizi ar kameru uz Cēsīm atbraucu 1976.gadā. Biju operators spēlfilmai “Zobena ēnā”. Viduslaiku pilī un apkārtnē uzņēmām ziemas skatus. Pamatīgāk novadu iepazinu, filmējot “Nāc lejā, bālais mēness” spilgtos varoņus un stiprās personības Piebalgā un Pārgaujā. Kopš filmas tapšanas pagājuši jau vairāk nekā 30 gadi, bet tā nenoveco, drīzāk iegūst papildu vērtību. Jauni cilvēki Rīgā skatās ar interesi un atklāj citu pasauli, ko rada varoņu vienreizējie likteņi un brīnišķīgā daba!
___________________________________________________________________________________________
-Es teiktu – lieliski uzņemta daba… , bet kā nonācāt kino?
-Sakritības. Skolas laikā ļoti daudz lasīju un, 1947.gadā beidzot ģimnāziju, gribēju kļūt par vēsturnieku. Bet tas jau bija okupācijas laiks, un vecāki mani atrunāja, sakot, ka padomju vēsture nav nekāda vēsture. Kopā ar draugiem aizbraucu uz Jelgavu un iestājos Lauksaimniecības akadēmijā pārtikas tehnologos. Studiju laikā daudz fotografēju un filmēju dažādus notikumus fakultātē un tā lieta mani aizrāva. Vienā gadumijā nokļuvu praksē Maskavā, kur sastapu Kinematogrāfijas institūta studentus un no viņiem uzzināju, ka tur var studēt arī neklātienē. Tālākais ceļš man bija skaidrs.
Lauksaimniecības akadēmiju tomēr pabeidzu, diplomdarba tēma bija – olbaltumvielu rūpnīca. Noliku to plauktā un devos uz Rīgas kinostudiju, kur sākumā staipīju filmu bundžas. Vēlāk kļuvu par izcilā kinooperatora Voldemāra Gaiļa asistentu. Tā bija ļoti laba skola. Gailim patika filmēt dabu, ainavas, un viņš ļoti labi to prata. Stundām ilgi meklēja labāko skatu punktu, apgaismojumu. Dabai nevar uzspiest kaut kādu savu redzējumu, dabā ir jāiekļaujas, tāpat kā, filmējot varoņu dzīvi, ir jāiekļaujas, jāsajūt tās ritējums.
-Lauku tēmai pievērsāties Voldemāra Gaiļa ietekmē?
-Drīzāk vecāku un vecvecāku ietekmē. Abi vectēvi bija zemnieki, tēvs agronoms, un viņa novēlējums bija – dēls, turies pie zemes, tā tevi nepievils! Es arī turos, tikai arkla vietā man ir kamera. Zeme pievelk, tā ir dzīva, harmoniska, dāsna. Un cilvēkus, kuriem ir tā noslēpumainā zemes izjūta, ir interesanti filmēt, jo viņos ir pašapziņa, pamatīgums, pārmantojamība. Kā Cimdiņi Piebalgā, kurus filmēju “Pasaules paplašināšanā”. Viņu mājas pamati tur ir no 1635.gada! Pilsētās nav, kur iesakņoties, tur dzīve ir fragmentāra, vairāk pakļauta dažādu pārmaiņu vējiem. Tautas pamats, saknes ir laukos, tāpēc priecājos, redzot, ka ģimenes atkal atgriežas laukos, jauni, labi izglītoti cilvēki, kuri grib, lai viņu bērni augtu dabiskā vidē.
-Arī jaunākā filma ir par bērniem pilsētā un laukos…
-Jā, vēl viens cēsnieks Gints Grūbe piedāvāja interesantu ideju- sekot līdzi bērnu pieaugšanai. 2018.gadā iznāca “Turpinājums” par pirmklasniekiem, pēc septiņiem gadiem atgriezāmies pie saviem varoņiem, un nu ir skatāms “Turpinājums. Pieaugšana”. Viņi ir ļoti mainījušies, dzīve kļuvusi daudzšķautņaina, tai ir grūtāk izsekot, tāpēc šo filmu veidoja lielāks autoru kolektīvs. Lielas pārmaiņas ir Vecpiebalgas Anetei. Mamma atgriezusies no ārzemēm, viņas dzīvo Rīgā, Anetei jauna skola. Viņa ir gudra un spējīga meitene, labi iejutusies jaunajā vidē.
-Jautājums, kas interesē daudzus – kā jums izdodas uzturēt tik labu radošo un fizisko formu un aizvien īstenot jaunas ieceres?
-Esmu nolēmis pēc jubilejas pirmo reizi dzīvē tomēr iet atvaļinājumā. Jāsakārto savs filmu arhīvs, to vairs nevar atlikt. Kas palīdz turēties formā? Droši vien gēni, priekšteči dzimtā ir ilgdzīvotāji. Bet mana formula ir vienkārša – kustība un askētisks dzīvesveids pasargā no kaitēm. Kad aizeju pie ārsta, viņš, pētot analīžu rezultātus, groza galvu un saka – man ir sliktāki rādītāji nekā jums! Tas ir kino rūdījums – 12 stundas dienā skraidīt ar platekrāna kameru un akumulatoru plecos ir labs treniņš…
Komentāri