Savs pagasts. Rauna

Sajūtas krāsās savai Raunai

Pagastam vārdadienā dāvina gleznas

Nedēļu pirms Raunas vārdadienas svinībām ierasti pagastā no dažādām Latvijas vietām sabrauca mākslinieki un gleznoja. Atklāja Raunu sev un parādīja raunēniešiem.

“Šovasar bija citādi,” pastāstīja Raunas Kultūras centra vadītāja Linda Vecgaile. Paš­valdība ikgadējam plenēram naudu atvēlēt nevarēja, bet tradīciju pārtraukt nedrīkst, kultūras dzīves organizatores sanāca kopā, un lēmums bija vienprātīgs – plenērs būs –, un meklēja jaunu risinājumu. “Pagastā dzīvo daudzi radoši cilvēki – gan profesionāli mākslinieki, gan tādi, kuri zīmē, glezno brīvajā laikā. Aicinājām, uzrunājām, lai rada dāvanu Raunai vārdadienā,” atklāja L.Vecgaile. Tā kā Rauna gadu gaitā attēlota daudzos dažāda žanra mākslas darbos un pazīstamākās vietas iemūžinātas dažādos rakursos,    radās ideja, ka plenēra dalībnieki izlozē iedvesmas kvartālu – vietu, kurā atrod īpašo, sajūtas un parāda savā darbā.

Piedalīties atsaucās desmit raunēnieši – gan mākslinieki, gan dažādu citu profesiju pārstāvji. Nedēļas laikā, ikdienas darbos izbrīvējot dažas stundas, tapa gleznas. Un izstāde, kurā Raunu var iepazīt pašu pagasta iedzīvotāju redzējumā, filozofiskās pārdomās.

Uzdrošinājās atklāt talantu

“Varam būt laimīgi, ka dzīvojam tik skaistā vietā, ka apkārt ir cilvēki, kuri to redz, novērtē un caur savu skatu parāda apkārtējiem. Mūsu vērtības ir Rauna, cilvēki un notikumi,” izstādes atklāšanā teica pagasta pārvaldes vadītāja Linda Zūdiņa un apsveica ikvienu, kurš uzdrošinājās piedalīties plenērā, atklāt savu talantu.

Plenēra dalībnieki atzina, ka uzdevums atklāt kādu vietu, nav bijis viegls. “Mans iedvesmas kvartāls bija Kalna un Krasta iela. Izbraucu ar mašīnu, nekā īpaša. Tad gāju kājām un ar acīm meklēju detaļas. Tik daudz interesanta, kāds skats uz Baižkalna kokiem, māju pagalmiem! Tas bija atklājums,” pastāstīja māksliniece Dace Pelše un piebilda: “Kā uzgleznot pilsdrupas?    Kā parasti. Visi taču zina, kādām tām jāizskatās. Atklāt ko jaunu ir notikums pašam un, ja to parāda citiem, gandarījums un neviltots prieks.”   
 

Laura Danilāne ir mākslas terapeite, ieprecējusies Raunā. “Pamudinājums piedalīties plenērā bija ārpus komforta zonas. Ierobežotais laiks mobilizēja. Dīķa ielā top mana privātprakse, un bija gandarījums tieši šo apkārtni iepazīt tuvāk,” atklāja Laura. Savukārt Justīne Buliņa-Pinka atgādināja, ka pirmajā tikšanās reizē Dace Pelše visus iedrošinājusi, sakot, ka gaudotāji, kas sūkstas, ka neko nemāk, beigās uz izstādi atnes darbus, par kuriem visi var pabrīnīties. “Tā mēs, tie gaudotāji, kopā esam izveidojuši izstādi. Tik dažādu, interesantu. Te daudz atklājumu, kas ieraudzīti, pievēršoties detaļām, ļaujoties sajūtām,” teica Justīne un piebilda, ka viņu piedalīties pamudinājusi piebilde aicinājumā – u.c. “Ja    tāda brīvība, varu iekļauties būt starp tiem, kuri glezno, zīmē,” skaidroja raunēniete.

Solveigu Pelši atpakaļ uz Raunu atveda pandēmijas laiks. “Izlozēju, ka man jāglezno pilsdrupas, Skolas dīķi un apkārtne. Tur visa tik daudz, un katram ir savs priekšstats, kā šīm vietām jāizskatās. Tāds uzdevums sen nebija bijis, un man patika. Izstādes atklāšanas rītā Raunas ainava vēl nebija nožuvusi,” pastāstīja Solveiga un uzsvēra, ka ir prieks satikt tik daudzus radošus raunēniešus, izstādē redzēt, ko viņi atklājuši, kā to parāda.

Ne vienam vien pārsteigums bija Gata Šļūkas fotogrāfijas, kuras tapušas pastaigās. Izstādes apmeklētāji, protams, gaidīja karikatūras, bet karikatūrista mirkļa tvērumi, detaļas uzrunā, liek ieskatīties dziļāk un ieraudzīt.

Centrs pagastam un katram pašam

Desmit dažādu paaudžu raunēnieši, katram savs stāsts un sajūtas par Raunu. Tās izteiktas krāsās,    līnijās, notvertos mirkļos. Kur meklējams Raunas īpašais, atšķirīgais no daudzām skaistām Latvijas vietām, tās identitāte. Katram sava atbilde.

Māksliniece  Dace Pelše    Tanīskalna pakājē dzīvo jau 40 gadu. “Te ir paradīze. Man patīk zaļais trakums un pa vidu kāds akcents – puķes visos dārzos. Kalni un lejas, Staburags, Ta­nīskalns. Raunas akcents ir centrs, Raunas upe,” pārdomās dalījās māksliniece.

Inese Kizjalo brīvos brīžos, kuru ir tik maz, glezno.    “Rau­nēnieši ir savrupi. Katram- darbs, mājas. Strādīgi, katrs kopj savu zemes pleķīti un cenšas, lai skaistāk nekā kaimiņam. Tā veidojas kopējā Raunas    ainava” pārliecināta Inese un pastāstīja, ka dzimtajā Raunā no ģimenes palikusi viena. Vīrs un bērni strādā Zviedrijā. “Aizbraucu ciemos, bet gribas mājās, man pietrūkst Raunas,” atzina Inese un par īpašo dzimtajā vietā akcentē dabas un cilvēka mijiedarbību. “Rau­nēnieši neiejaucas dabā, neizjauc tās doto, bet to papildina kopjot. Raunā vecais dzīvo šodienā, ielikts jaunajā. Raunai laimējies ar Dieva ierādīto vietu,” viedokli pauda Inese un uzsvēra, ka ikreiz pastaigās var ieraudzīt kādu dabas sagādātu pārsteigumu.

Anta Saliniece uzsver: “Rauna ir mana dzimtā vieta. Te pavadu vasaras. Kad plenērā gleznoju, diena bija apmākusies, bet apkārt tāds dzidrs zaļums. Tas raksturo Raunu, arī kalni, lejas, vecais un jaunais.”   

Vēsturniece Ieva Plētiena jau sevi uzskata par raunēnieti, te iedzīvojusies. “Raunas sajūtu rada gaisotne, cilvēki, daba. Kaut esi bijis prom dažas dienas, atgriezies un saproti, ka esi Raunā. Pirms pāris dienām vadīju eks­kursiju pa pagastu un runājām par identitāti. Ekskursanti teica, ka mēs, raunēnieši, esam vienoti, esam savas vietas patrioti. Viņi redzēja, ka gatavojamies Raunas vārdadienai, kā cilvēki nes puķes, vietējie mākslinieki glezno pagastu, iesaistās. Citur pierasts, ka kāds organizē, visu izdara,pārējie atnāk uz svētkiem. Mēs tos veidojam kopā un kopā svinam. Tas ir būtiski. Ja raunēniešiem būtu vienalga, vai iesaistītos? ” pārdomās dalījās vēsturniece.

Lienei Lubūzei ikdienas darbs saistīts ar skaisto, viņa ir daiļdārzniece. “Rauna ir manas mājas, te esmu dzimusi, te dzīvoju. Vai ir vēl kāda vieta, kur visa ir tik daudz ,-daudzveidīga    daba, vēsture. Rauna noteikti saistās ar ūdeni – Staburags, Raunas upe, Skolas dīķis, Lubūža ezers. Ūdens attīra un nomierina. Ūdens ikvienai dzīvai radībai nepieciešams, tas rada dzīvību. Raunai raksturīgs zaļais dažādās niansēs. Katrā gadalaikā te ir cita smarža. Man tā patīk      ziemā, tad pašai vairāk brīvā laika, varu priecāties par piesnigušiem, izgaismotiem vakariem, kad snieg, apkārt klusums. Ja būtu jānosauc vēl kāda tikpat skaista vieta, nezinu. Te skaistums ir koncentrēts,” par savu dzimto vietu teica Liene un piebilda, ka reizēm gribas ļauties gūtajai iedvesmai, atvērt dvēseli, ar otu un krāsām, dzejā, mūzikā izteikt savas sajūtas un gūt enerģiju.   

Pedagoģe Justīne Buliņa-Pinka izstādē redzamajos darbos attēlojusi savas sajūtas par Raunu un raunēniešiem. “Rauna sevi identificē ar    darbības vārdiem – rosīties un radīt. Te ir vieta iedvesmai, lai radītu ko jaunu. Lai radītu, ir jārosās. Un uzņēmēji to apliecina. Te katra māja citāda, sakopta, bet mana mīļākā vieta Raunā, protams, ir mana māja.” vērtēja Justīne un atzina: “Nemāku zīmēt, gleznot, bet protu izdomāt. Ideju vizualizēju, spēlējoties ar foto, kolāžu, ar domām, kā Rauna dzimusi senču garā. Te jūtama vēstures varenība. Katrā centra ēkā, kokā, katrā kultūrvēstures piemineklī dzīvo cilvēkstāsts. Mani nepamet doma, ka Rauna ir mūsu priekšgājēju galvās dzimusi telpa, kurā mums ir tas gods turpināt saimniekot. Mūsu sapņi ir ticības pilni par dzīvi Raunā.

Sākot te dzīvot, mani ļoti interesēja vietējie cilvēki. Ar viņiem viegli saprasties, bet ir sajūta, ka ikvienā slēpjas kas tāds, ko katram neatklāj. Noslēgti, intraverti. Manā darbā durvis simbolizē Raunas atvērtās durvis, kuras varētu atvērt katrs raunēnietis,” atklāja Justīne. Viņa prot raisīt pārdomas. Citā darbā viņa Raunas centrā ielikusi spoguli. Pieej, skaties uz sevi, esot šajā vietā. “Centrs būs dzīvs un aktīvs, kamēr mēs katrs sevi ar to identificēsim, turpināsim dzīvot un darboties,” teica raunēniete.

Aiva Parandjuka ir sporta pedagoģe, gleznošana – nopietna nodarbošanās brīvajā laikā. Viņa atklāja, ka Rauna saistās ar tornīšiem. “Vajag augt un radīt ko jaunu, darīt, ko neesi darījis. Ļoti uzrunā Justīnes    doma – Rauna kā centrs pagastam un katram pašam,” pārdomās dalījās Aiva.