Viesos pagastā

Mācās, kopj tradīcijas un kļūst par meistariem

Amatniecībai Piebalgā ir sena vēsture, no senām dienām Piebalgā zināmi linu audēji un keramiķi, ar laiku piebaldzēni apguva arī tamborēšanu, adīšanu, plašāka tekstila aušanu.

Ar mērķi atjaunot amatniecības tradīcijas, apzināt un kopt kultūrvēsturiskās vērtības, kā arī ar radošajiem darbiem veidot jaunas, šī laika vērtības, balstītas latviskās dzīvesziņas mantojumā, ētikā un estētikā, pirms desmit gadiem māksliniece Sandra Strēle Jaunpiebalgā radīja Tautas lietišķās un tēlotājas mākslas studiju “Piebaldzēni”. Tagad studija darbojas Jaunpiebalgas kultūras centra paspārnē, saņemot darbībai pašvaldības finansējumu, kā arī dala telpas ar Jaunpiebalgas Mākslas un mūzikas skolu.

Tagad studiju vada tautas daiļamatu meistare Irita Lukšo. Studijā darbojas tekstila darbnīca, kas ir Iritas Lukšo pārziņā, keramikas darbnīcu vada Einārs Dumpis, rotu darināšanas/metāla darbnīcu Oskars Rozenblats. Studijas dalībnieku darbi regulāri ir izstādīti Dziesmu un deju svētku izstādēs. Ik gadu tematiskā izstādē paveiktais skatāms pagasta kultūras nama izstāžu zālē “Velves”. Arī šogad, kad Piebalga svin astoņsimtgadi, studija gatavo izstādi “No Prebalge līdz Piebalgai”. Līdztekus studijai Jaunpiebalgā aktīvi darbojas radošās glezniecības kopa, izstādēs skatāmi arī tajā radītie darbi.

Par studijas nozīmi ar “Druvu” sarunājās vadītāja Irita Lukšo, audēja Maija Apsīte, adītāja Vija Ceruse, mālotājas Ilze Kārkliņa un Ramona Zariņa, metāla rotu izgatavotāja Daina Bērzone.

Apgūt prasmes, parādīt sevi un kopt Piebalgas kultūru

Irita Lukšo teic, ka studijas radītājai Sandrai bija sapnis par piebaldzēnu radošo telpu: “No viņas var mācīties – ja sapņo lielus sapņus, tad tos arī izdosies īstenot.” Irita piebilst, ka ne visur novadā ir šādas studijas, turklāt Jaunpiebal­gas studija ir īpaša ar to, ka tajā ir dažādi amatnieki: “Citur tāda formāta nav.”

Studijā ir iespēja apgūt amatniecības prasmes, ar laiku kļūstot pašam par amatnieku, vērtē I.Lukšo. “Dalība studijā ir arī sevis parādīšana, un ne tikai piebaldzēniem patīk to darīt. Un vēl tā ir Vidzemes kultūras kopšana. Kur gan citur, ja ne Piebalgā – Vid­zemes centrā – kopt Vidzemes kultūru?” retoriski vaicā I.Lukšo. “Mēs mācāmies un saglabājam vidzemniekiem raksturīgo.”

Vadītāja secinājusi, ka laukos studijā darbojas ļoti dažādi cilvēki: “Ar dažādu izpratni un dzīves pieredzi. Tāpēc vadītājam nav vienkārši, pamatā ir jāstrādā individuāli, jāsaredz, kas kuram patīk, kas padodas, un jāvirza tajā virzienā. Es saku saviem skolēniem – zināšanas ir tās, kas iedod brīvību. Tās palīdz saprast un noformulēt, ko es gribu un kā to izdarīt. Gudrība nāk tikai darot. Un zināšanas ļauj sapņot. Lielākā vērtība, ka apgūto cilvēks izlaiž, izdzīvo caur sevi, radot jau savu darbu. Mēs arī strādājam tā, lai tas, ko radām, būtu ne tikai kultūrvēsturiskā mantojuma apliecinājums, bet lietojams šodien. Tādi darbi būs arī izstādē – šķīvji, rotas, apģērbs. Tas krāšņo vidi, kurā dzīvojam.”

Kopā būt un radīt

Daina Bērzone pastāsta, ka rotu izgatavošanu izvēlējās tāpēc, ka viņas darbs līdz pat aiziešanai pensijā būtībā bija saistīts ar tiem pašiem instrumentiem, viņa bija zobu tehniķe. Kad pirmo reizi pamēģinājusi lodēt, vadītājs uzreiz redzējis, ka tas jau darīts: “Mani uz studiju aicināja arī, kad strādāju, bet nepietika laika. Pensionē­joties dzīvojos pa māju, un mūzikas skolas vadītāja Aija uzrunāja, lai nāku. Pirmajā reizē darbnīcā nevarēju saprast, ko taisīt, bet Oskars visu ierādīja, paskaidroja. Viņš ir ļoti zinošs un prot izstāstīt un saprasties gan ar bērniem, gan pieaugušajiem. Ļoti pateicos Oskaram, ka viņš māk ieinteresēt un ļoti neuzbāzīgi parāda, kā izdarīt labāk un vieglāk, viņš ar cilvēkiem strādā ļoti iejūtīgi. Tā tapa pirmie darbi, tad jau sakta, ko izvēlējās Dziesmu svētku izstādei, un tad jau āķis bija lūpā. Vēlāk jau izgatavoju gredzenu, ko pati nēsāju. Man ļoti patīk, ka manos gados ir, kur aiziet, ka varu apgūt ko jaunu. Bet vēl man ļoti iepatikās mūsu kompānija, jo te ne tikai darbojamies, te komunicējam. Cilvēki atbrauc no dažādām vietām, mums ir, par ko parunāties.”

Ilze Kārkliņa arī uzsver kopā būšanas nozīmi: “Ir dienas, kad atnāc uz mālošanu, nesaproti, ko šodien darīsi, aprunājies, esi kopā ar citiem, un domas raisās. Dažkārt šķiet, varētu arī neierasties uz nodarbību, bet tomēr ir sajūta, ka jāaizbrauc. Un varbūt kādam šajā dienā vajag satikt tieši tevi, viņš sadzird to, kas šobrīd dzīvē vajadzīgs, lai kļūtu vieglāk. Līdztekus zināšanu apguvei mēs arī sniedzam cits citam cilvēcīgu atbalstu. Un arī katrs meistars ieņem savu vietu, katrs ir īpašs, no katra var mācīties kaut ko savu. Studija ir kā pakāpiens, no kura izaug meistari, piemēram, izveidojušās vairākas labi zināmas keramiķes.” Ilze pastāsta, ka, izvēloties, kuras prasmes studijā pilnveidot, izvērtējusi, ka aušana ir par lēnu, tāpēc izraudzījās keramiku: “Mēs esam zemes cilvēki,    dzīvojam uz zemes, māls ir no zemes nācis, un radīšanas procesā piedalās visas stihijas – zeme, ūdens, gaiss, uguns. Tur ir kaut kāda maģija, ko nevar pat vārdos izteikt. Es nezināju, ka būšu mālotāja, bet te sajutu visvairāk savas dvēseles izaugsmei.”

Ramona Zariņa pastāsta, ka atnāca uz keramikas nodarbībām septembrī, bet šogad mājās jau    uzbūvēts ceplis: “Pirms tam biju mēģinājusi visu ko, tad kādus desmit gadus nebiju darījusi neko. Bija jāpaiet 25 gadiem, lai saprastu, ka keramika tiešām ir man. Atnākot uz Jaunpiebalgu, nolēmu iemācīties virpot. Un tas ir izdevies. Esmu sapratusi, ka katrai lietai ir savs laiks, kad var realizēties vieglāk. Ja zina mērķi, tad viss notiks tam par labu. Man tas bija brīdis, kad tiešām nolēmu nākt darboties ar mālu. Tad visi pārējie apstākļi salikās – mums ir ļoti labs un zinošs pasniedzējs, kurš dalās ar informāciju. Tik jautā, un viņš tev visu dod, pamudina tā, ka saproti, tev izdodas un gribas iet dziļumā.”

Sarunas dalībnieces izceļ Vijas Ceruses tapinātos cimdus, kuros jūtams adītājas rokraksts. Irita vērtē: “Vija ir mūsu izcilā adītāja, viņa ada ļoti līdzsvaroti, piemēram, ar it kā vienkāršiem paņēmieniem izveido greznu valnīti.” Adītāja piekrīt: “Jā, lai ir interesanti. Man ļoti patīk latviskie musturi, raksti – akas, auseklīši.” Bet Irita papildina: “Tas smalkums ir raksturīgs vidzemniekiem, krāsu izjūta, spēja toņus salikt tā, lai tie viens otru izceltu.”

Parādīt vērtību bērniem

Ilze uzsver, ka galvenais ir darīt, nepazaudēt radošo dzirksti, vēlmi izmēģināt, izdarīt savām rokām: “Man aug meitas, un es priecājos, ka viņas redz, gan kā es darbojos, gan kā citi apkārtējie savām rokām darina skaistas lietas. Ļoti svarīgi, lai mēs šīs prasmes un tradīcijas iznestu līdz nākamam laikam. Tās ir jāsargā, ņemot vērā šo tehnoloģiju pilno ikdienu.”

Studijas dalībnieces atzīst, lai gan ne vienmēr ir ērti, ka nodarbības notiek tajās pašās telpās, kur mākslas skola, tas ir ļoti vērtīgi. Ilze teic: “Mazie redz, ka keramika, šūšana nav tikai tas, ko liek skolotājs, bet ka arī Lienītei mamma ir atnākusi un ar visu nopietnību ir tajā iekšā, tas ir kaut kas svarīgs.” Un Daina priecājas, ka Jaunpiebalgā katram, kurš vēlas mācīties, neskatoties uz vecumu, – mazam un lielam -, ir tāda iespēja. “Bērni redz, ka ir iespēja attīstīt savus talantus,” tā Daina. Maija pamanījusi, ka bērni, kas mācās aust uz savām mazākajām stellēm, ar nepacietību gaida, kad varēs darboties pie lielajām. Irita atzīmē, ka šāda vide – mākslas skola, studija – ļauj izmēģināt dažādas lietas un saprast, kura ir tavējā.

Radīt no zināšanām, savām un citu

Maija Apsīte ir viena no aušanas darbnīcas “atslēgas” cilvēkiem – ne tikai rada savus darbus, bet vienmēr ir atsaucīga un izpalīdz ar padomu pārējām audējām. Pašai vislabāk patīk strādāt ar linu. Viņa pastāsta: “Esmu izaugusi Jaunpiebalgas dzirnavās, mamma un vecmāmiņa bija audējas, arī mans darbs ar to bijis saistīts. Aušana prasa lielu pacietību – idejas izdomāšana, uzzīmēšana, izrēķināšana, pēc tam vēl apdare.” Irita piebilst, ka aušana disciplinē cilvēku, bet Maija teic: “Aušanas laikā nevari domāt ne par ko citu. Aušana ir labākais laika pavadīšanas veids.” Irita padalās arī ar ļoti īpašu tradīciju: “Kad tiek gaidīts bērniņš, viens celiņš stellēs tiek atbrīvots un vecāmamma, labas domas domājot, auž bērniņam speciālu lakatu aizsardzībai. Tajā pēc piedzimšanas bērniņu ietin kā samīļojot.”

Gan pati turpina mācīties, gan citiem sniedz savas zināšanas    adītāja Vija Ceruse. Viņa arī padalās, ka Piebalgas svētku izstādē būs viņas cimdi ar nosaukumu “Mana svētdiena”: “Un domāju, tāda – gaiša, mīksta un silta – mana svētdiena tiešām ir. Piedzīvoju to laiku, kad adu tik, cik gribas un ko gribas. Un tieši adīt cimdu man patīk visvairāk. Esmu piebaldzēniete paaudžu paaudzēs, pati adu, pati izdomāju rakstu, manuprāt, to var saukt par Piebalgas adījumu.”

Irita Lukšo, daloties savā pieredzē, uzsver: “Cilvēkiem, kuri padziļināti apgūst zināšanas un prasmes, kādudien pienāk brīdis, kad ir tik daudz uzkrāta, ka ar to ir jāsāk dalīties.” Vija piebilst: “Man šķiet, ka Piebalgā ir daudz ļoti radošu cilvēku. Man gribētos, lai viņi vairāk nāktu laukā no mājām, lai lepotos ar to, ko izdarījuši, vairāk rādītu, un līdz ar to mācītos citi, jo tā iegūst visi. Mēs studijā apmaināmies zināšanām un prasmēm, bet ir daudzi, kuri mājās rada ļoti skaistas lietas, no kuriem arī varētu mācīties.”