Apģērbs un koptēls ir tas, ko, kādu pirmo reizi satiekot, uzreiz pamanām. Pirmais iespaids rada priekšstatu par cilvēka personīgo un arī sociālo identitāti. Apģērbs ir kā valoda, kuru lietojam, pat ja to neapzināmies.
Identitāte ir parādību kopums, ko cilvēks uzskata par sev raksturīgu un nozīmīgu: personīgā identitāte – kā uztveru sevi, sociālā identitāte – pie kādām sociālajām grupām piederu.
Ar tērpu paužam savu nostāju, vērtības, piederību
Stiliste Ineta Zariņa, vērtējot, cik cilvēkam svarīgi ar apģērbu pateikt, kas viņš ir, norāda: “Apzinoties vai neapzinoties, bet ar apģērbu katrs pauž savu nostāju, vērtības, identitāti. Un, jo cilvēkam ir ciešāka saikne pašam ar sevi, jo vairāk viņš var paust to ar apģērbu. Tieši tāpat jo vairāk cilvēks vēlas identificēties, jo
spēcīgāk to parāda arī ar ārējo izskatu. Tas var attiekties gan uz noteiktām sociālajām grupām, gan
profesiju, gan vērtībām.”
Stiliste arī piebilst, ka tērps mainās atkarībā no sociālās lomas – sieviete birojā velk vienu apģērbu, bet, piemēram, dodoties vīram līdzi uz sporta pasākumu, pavisam citu.
I.Zariņa skaidro, ka ģērbšanās izvēli ietekmē vide, kurā cilvēks dzīvo, kultūra: “Tas ir ieaudzināts, apgūts, jo mēs jau nepiedzimstam apģērbā, tas sākas ar uzskatiem, ko mums iemāca. Parasti ģērbšanās stils mainās arī tad, ja tiek mainīta dzīvesvieta. Dažkārt, kad dzīve cilvēku iemet jaunā lomā vai vidē, krasās izmaiņas spēj izsist arī no iepriekšējās pārliecības par to, kā jāģērbjas. Uzskatu ziņā cilvēks var pārlēkt gadsimtiem, tik mainīties spējīgs ir prāts.”
Stiliste atgādina, ka mūsdienās cilvēkam pat nav jādzīvo citā kultūrā, lai ar to identificētos: “Visa pasaule ir telefonā, un sekot līdzi noteiktām kultūrām un ietekmēties var, arī dzīvojot Latvijā. Un šī ietekme vienmēr būs redzama arī apģērbā.”
Pēc apģērba sagaida, pēc prāta – pavada
Ineta Zariņa uzsver, ka no cilvēka tēla ir nolasāms pilnīgi viss. Un tēls ir ne tikai apģērbs, bet arī runas veids, dialekts, saskarsmes manieres, pat tetovējumi: “Tēls pasaka visu par cilvēku – ne tikai to, vai viņam patīk dabīgi materiāli, kašmirs vai lins vai tomēr vairāk interesē glamūrs, vai būtiskāki ir zīmoli. Ja cilvēks ikdienas gaitās pie apģērba brošas vietā pielicis saktu, rodas jautājums, kāpēc viņš to izvēlējies, ko ar to vēlas pateikt, kam līdzināties – vai viņš dzied, dejo, vai viņš vēlas identificēties kā latvietis.”
Stiliste vērtē, ka reizēm zināšanu trūkuma dēļ sievietēm ir problēmas veidot garderobi, kas atbilst identitātei, jo nereti skaistie apģērbu salikumi, kas redzami sociālajos tīklos, konkrētajai personai neder: “Ir jāpazīst sevi, lai saprastu, kas piestāv, lai tas, ko gribam pateikt ar mūsu ārējo tēlu, ir pareizi saprotams. Jo būtībā ikvienam lielākā vēlme ir būt saprastam, mīlētam, pieņemtam. Bet mēs mēdzam ar apģērbu atdarināt citus, jaunieši ar apģērbu protestē. Taču, ja tēls radīts mākslīgi, neatbilst cilvēka būtībai, to uzreiz jūt. Tāpēc, jo skaidrāk cilvēks pazīst sevi, jo vieglāk viņam saprast, ko vilkt mugurā. Pēc dažādiem eksperimentiem, visbiežāk 30, 35 gadu posmā, cilvēks atgriežas pie savas būtības un dabiski veidojas harmonisks tēls. Tas arī cieši saistīts ar to, ka cilvēks šajā vecumā zina, kas viņam padodas, dara darbu, kas patīk. Mums katram ir savs uzdevums, sava joma, kurā varam sasniegt maksimāli daudz, būt noderīgi citiem. Lielākā problēma, ja nedarām savu. Mums pat augums ir iedots katram savs – visi nevaram būt balerīnas vai smaga darba veicēji.”
Ineta Zariņa atzīst, ka ir vērts apdomāties, ko persona ar savu apģērbu pasaka, vai tas palīdz vai rada sarežģījumus: “Vai tas, ko citi no malas redz, pauž manu identitāti, ko vēlos pateikt, ko es protu, manu profesionalitāti? Uzskatu, ka apģērbs var būt liels palīgs darbā, jo ir teiciens – pēc apģērba sagaida, pēc prāta pavada. Apģērbs ir lielisks instruments, kā ar sevi iepazīstināt, un apģērbs var pateikt pat vairāk nekā vārdi. Ja otram cilvēkam neveidosies uzticēšanās, būs vairāk jāpiepūlas, lai pierādītu savu kompetenci, jātērē papildu enerģija. Tāpēc, lai gan ir cilvēki, kuri teic, ka viņiem apģērbs nav svarīgs, nevar aizmirst, ka mums visiem ir dotas acis, mēs redzam un skatāmies uz cilvēku. Tāpēc labāk, lai vizuālais tēls ir palīgs, nevis traucējošs faktors.
Esmu biznesa sarunās piedzīvojusi lietišķās etiķetes jēgu. Tikos ar cilvēku vadošā amatā, viņa tēls bija tik perfekti neitrāls, nekrita acīs dīvaina kaklasaite vai pārāk daudz atpogātu virskrekla podziņu. Viņa apģērbs bija lielisks fons lietišķai darījuma sarunai. Protams, māksliniekiem ir brīvāks stils, skolotājiem ir savs stils, kas nenovērš no galvenā – satura, ko skolotājs stāsta. Skolotājs ir autoritāte, kas vēlas, lai viņā ieklausās, uzticas, un apģērbs tam var palīdzēt.”
Mode un stils parāda, kā mainās laikmets
Zināms, ka dažkārt vecmāmiņām ir grūti pieņemt jauniešu ģērbšanās stilu, apģērbu krāsu vai drēbju salikumus. Bet Ineta Zariņa uzsver, ka mainās laiki un arī tas, kas pieņemams apģērbā: “Senie uzskati par to, kas ir skaists, ne vienmēr strādā mūsdienās, mainās laiks, kultūra un vide mums apkārt. Agrāk augstpapēžu kurpes nēsāja tikai vakarā pie greznām kleitām, tāpat sudraba un zelta rotaslietas. Tagad to var kombinēt ar ikdienišķu apģērbu. Protams, ir ētiskas dabas jautājumi, bet pat tie mainās. Piemēram, ja cilvēks mūsdienās bērēs neierodas melnā, tas nenozīmē, ka viņš neciena aizgājēju.”
Stiliste norāda, ka agrāk bija stingrāki noteikumi apģērba izvēlei, tagad viena no laikmeta iezīmēm ir brīvība, kas atsaucas arī apģērba brīvībā un daudzveidībā. “Protams, savā ziņā savulaik bija vieglāk, jo bija skaidrs, ko drīkst un ko nedrīkst. Šodien cilvēki bieži vien pie manis nāk, jo viņi apmulst no lielā piedāvājuma, nesaprot, ko drīkst un ko vajag. Jo arī senie standarti, ko drīkst līdz 40 gadiem un pēc tam vairs nē, ir mainījušies,” vērtē I.Zariņa.
Viņa gan atklāj, ka mūžīga vērtība ir bāzes garderobe – apģērbi, ko viegli savā starpā kombinēt un kas veido pamatu pārējai garderobei: “Bāzes garderobe cilvēkam, kurš saprot, kas viņš ir, palīdz ātri saģērbties atbilstoši savām vērtībām, dzīves stilam, identitātei. Bāzes apģērbs ir lakonisks, labi augumam piestāvošs, neitrālās krāsās, lai labi var saskaņot ar pārējām lietām, kā arī kvalitatīvs, jo tiks vilkts biežāk. Tomēr jāatceras, ka bāzes garderobe katram ir atšķirīga – nav tā, ka visām vajag baltu blūzi un melnus zīmuļsvārkus. Ja sieviete uz darbu brauc ar riteni, tad viņai bāzes garderobē būs ērtas, elastīgas bikses.”
Ineta Zariņa uzsver, ka jaunu apģērbu ieviešana savā garderobē ir kā nesāpīgs veids, lai spertu soli jaunajā: “Spert soli uz priekšu var, sākot no drēbju skapja revīzijas, kad atļaujies uzvilkt ko jaunu, sev neierastu un smadzenes saka – o, tas taču nav bīstami, es tajā jūtos labi, un, izrādās, arī citi nemaz mani par to nekritizē. Tas demonstrē gan to, ka sabiedrība pret pārmaiņām ir atvērtāka nekā kādreiz, gan ir brīnišķīgs veids, kā cilvēks pēc tam arī citā dzīves sfērā var ļauties kādam drosmīgākam solim, pārmaiņām.”
Seniori izceļ individuālo identitāti
Stiliste dalās, ka viņas vecākajai klientei bija 90 gadi, tā bija sieviete, kura rūpējās par sevi: “Visspilgtāk viņa man palikusi prātā ar to, cik sakopta bija. Jā, seniori aizdomājas par to, lai nepirktu lieku apģērbu, paši daudz ko darina. Bet ir svarīgi, ka tas, ko velkam, ir sakopts – ja kleita ir par lielu, tā ir iešūta, ja par mazu, palaista vaļīgāk. Seniori, kuri ir aktīvi, socializējas, jūt, ka laiku pa laikam tomēr garderobi vajag atjaunot. Bieži paši darina rotas vai aksesuārus, arī tie, sekojot līdzi jaunākajām tendencēm, var būt moderni un mūsdienīgi. Broša, ko seniors izgatavojis, vai lakats, ko uzaudis, koptēlam dod īpašu individualitāti, parāda cilvēka personību. Un tieši tāpat, ja ada mazbērniem zeķes. Tā ir nezūdoša vērtība, bet, piemēram, adījumā var izmantot aktuālos rakstus. Zeķi var uzadīt tik dažādi, arī mūsdienīgi. Iet līdzi laikam un ielikt jauno arī savā vaļaspriekā vienmēr ir iespējams.
Galvenais, lai ar to, ko darām, kā arī to, ko velkam mugurā, varam pateikt mums svarīgo un varam nonākt pie savējiem, pie cilvēkiem, ar kuriem varam būt patiesi, godīgi un pieņemti,” rezumē stiliste.