Tumšais laiks kļūst aizvien tumšāks. Esam ceļā uz Adventi, klusuma, miera un pārdomu laikā, gaidot Ziemassvētku atnākšanu. Par to, arī mūziku, kas atver sirdis, saruna ar Raunas baznīcas
ērģelnieci, pedagoģi Ilonu Aļļēnu.
– Man baznīcā svarīgākā ir sajūta. Tad jau, ejot dziļāk ticībā, daudz ko izproti. Cilvēkam vajag vietu, kur satikt sevi. Ir bail no klusuma, sava es, mūzika visu paspilgtina. Mūzika izsit no ikdienas ritma. Vasarā uz baznīcu nāk ekskursantu grupas. Dažs nevar iziet no baznīcas, sēž solā, iegrimis domās, klusi raud. Viņš ir nonācis šķīstītavā. Saka, kamēr sēdējām, nekas, kad sākāt spēlēt, nezinu, kas notika.
– Svētdien pirmā Advente, sākam ceļu uz jauno.
– Šis ir klusais laiks. Ikdienā jau neatrodam brīdi pievērst uzmanību savām izjūtām. Ir jāapstājas. Un, ja iedomājas, mazais bērniņš, pavisam neaizsargāts, nāks pasaulē. Zinām taču, ka tā būs. Apzināti ar mūziku noskaņoju cilvēkus pārdomām. Viņi klusi sēž ar savām domām, sāk skanēt ērģeles, un cilvēks it kā satrūkstas, pamostas, un kaut kas tiek atvērts, emocijas laužas ārā.
Baznīcā svētdienās katram dievkalpojumam ir zināmas dziesmas no Dziesmu grāmatas. Svētkiem nopietni gatavoju priekšspēli, negribas tikai nospēlēt kādu motīvu. Izvēlos skaņdarbus ar šo dziesmu intonācijām. Skaņdarbu ir ļoti daudz, tikai jāiemācās nospēlēt. Ar mācītāju runājam, ko Ziemassvētkos dziedāsim. Bet nav jau, ko domāt. Visskaistākais ir tas, kas nemainās. Vairāk nekā 20 gadu spēlēju ērģeles, un katros Ziemassvētkos, kad skan “Klusa nakts”, brīnos, kā vairāki simti baznīcēnu var nodziedāt tādu piano. Ar bijību. Tas, kurš arī katru svētdienu neapmeklē dievkalpojumu, Ziemassvētkos ir baznīcā. Kaut kas viņu turp velk, tur jābūt. Cilvēks grib būt šajā gaisotnē, sajūtās, padziedāt Ziemassvētku dziesmas. Var jau mājās, var karaoke, bet to sajūtu nevar dabūt. Man svarīgi, lai cilvēks, kurš ir baznīcā, izjūt to īpašo, kas ir tikai te. Visā pasaulē ticīgie un neticīgie pieņēmuši: “Gods Dievam augstībā, miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.” Tikai to pirmo kaut kā aizmirstam, šķiet, grūti saprast.
Cerēsim, ka pirmajā Adventē būs kārtīgs dievkalpojums. Draudze dziedāt drīkst. Raunā baznīcas kora, ansambļa nav. Ievērot distanci nav problēmu. Visi ir maskās. Dažkārt domāju – būs Ziemassvētki, pilna baznīca, visi pielūgs Kristus bērniņu, brīnumu, kas atkārtojas tūkstošus gadu. Bet, kad pirms Lieldienām jāiet sāpju ceļš, dievnams ir tukšs – mācītājs, ērģelnieks un vēl daži. Ciešanu laikā mūzika neskan, dziedam, ejam Krusta ceļu. Ērģeles klusē, šādā brīdī tās ir pārlieku svinīgas. Lieldienu rītā tās skan visā varenumā. Ne velti tās ir mūzikas instrumentu karalis.
– Cilvēki ieiet baznīcā, lai paklausīties ērģeļmūziku. Tanī pašā laikā ērģeļmūzikas koncerti nav kupli apmeklēti.
– To neesmu sapratusi. Tūristu grupas grib, lai paspēlēju 20, 30 minūtes, bet tas jau ir koncerts. Tādam, kurš nav pieradis pie ērģeļmūzikas, tas ir daudz, kļūst garlaicīgi. Protams, atkarīgs, ko spēlēju. Vasarā bija ļoti daudz grupu, daždien pat trīs. Vienmēr noskaidroju, kāda ir grupa, lai varu izvēlēties mūziku, kas patiktu. Dievs man ir devis balsi, arī padziedu. Tās minūtes ātri paskrien, esmu gandarīta, ka ekskursanti neceļas kājās un neiet ārā. Varbūt kāds baznīcā ērģeles dzirdējis pirmoreiz, izjuta to spēku, sajuta pārdzīvojumu, ko raisa mūzika. Ikreiz, kad kāds tāpat vien ienāk dievnamā, man gribas viņam paspēlēt.
– Kāda pašai bija sastapšanās ar ērģelēm?
– Man bija 16 gadi, un Judīte Vāvere, kura vadīja Raunas baznīcas kori, garāmejot noteica, lai atnāku padziedāt. Domāju, baznīcā – nē, bet tomēr aizgāju. Tikko biju sākusi mācīties kordiriģentos mūzikas vidusskolā Cēsīs. Tajā laikā kordiriģentiem bija obligāti jāapgūst kāds instruments, un sāku mācīties pie ērģeļu pasniedzējas Leldes Krastiņas. Gāja grūti. Spēlēju Raunas baznīcā. Pēc dievkalpojuma viena kundze no draudzes pienāca un teica: “Šitā, skuķi, nevar spēlēt, mēs nevaram izdziedāt!” Citreiz biju spēlējusi par skaļu. Vasarā katru dienu stundām trenējos. Vēlāk Lutera akadēmijā mācījos liturģisko ērģeļspēli. Neesmu pianiste, un daudz ko nevaru nospēlēt. Esmu baznīcas mūziķe, gribi vai ne, jāzina ne tikai tas, kas saistīts ar spēlēšanu, arī Bībele. Tā jau šķiet, kas tur, spēlē, bet jāpārzina liturģiskais gads, krāsas, jāzina, ko un kā mācītājs dziedās. Tas ir kopdarbs. Ir pamatlietas, bet pārējais ir mainīgs. Esmu izglītības zinātņu maģistrs pedagoģijā, pedagogs un ērģelnieks. Kad spēlēju, nedomāju par emocijām, bet spēlēšanu, klausos, ko saka mācītājs.
– Kuru baznīcu ērģeles esat spēlējusi, un ar ko tās atšķiras?
– Visvairāk esmu spēlējusi, protams, Raunas baznīcas ērģeles, vēl arī Drustu, Lodes – Apšu, mācījos pie Cēsu Sv.Jāņa baznīcas, arī Rīgā Jāņa baznīcas ērģelēm. Mācījos arī Vācijā, biju “Erasmus” programmā. Ērģeles atšķiras ar tembru, katram instrumentam ir savs skanējums, katram, atkarībā no to iespējām, der cits repertuārs. Nebūšu oriģināla, bet par Raunas ērģelēm labāku nav. Tās gan vēl līdz galam nav restaurētas. Remonta laikā ērģeles klusēja trīs gadus, ērģelniekam tas ļoti ilgi. Laiks dara savu, plēšas, kas ir ērģeļu sirds un plaušas, ir izdilušas. Tās atrodas apakšā, lai mainītu, visas ērģeles jāizjauc. Tas reiz būs jādara.
– Baznīca ir katras vietas sirds.
– Reiz kāds teica – Raunā pils un baznīca celtas vienā laikā. Pils ir drupās, baznīca izdzīvojusi cauri dažādiem laikiem. Cilvēki to pratuši uzturēt, jo tā vienmēr bijusi būtiska. Saka jau – Dievs savai laivai neļaus nogrimt. Ar cilvēkiem ir interesanti. Jauniešiem esmu teikusi – atnāc paklausīties mūziku. Atbilde – man bail tur iet -, vai arī jautājums – vai es arī tur drīkstu iet. Baznīca ir publiska vieta, visiem. Jau vairākus gadus pie baznīcas izkārtne vēsta, ka baznīca ir atvērta , bet vien retais nepajautā, vai drīkst ienākt.
– Katru svētdienu jāspēlē baznīcā.
– Pierasts. Kad pavasarī nenotika dievkalpojumi, pirmajā svētdienā pēkšņi sajutu – nav nekur jāiet, cik jauki. Bet tukšums nevar palikt, tas jāaizpilda. Mana koncertzāle ir baznīca, nekur tik labi neskan mana balss un spēlētā mūzika. Sestdiena ir vienīgā brīvdiena, ja nav ekskursiju. Bet sestdien arī jāgatavojas dievkalpojumam. Domāju, meklēju, ko spēlēšu vakarēdiena, ko grēksūdzes laikā. Ir brīži, kad jūtu, tas, ko esmu izvēlējusies, neder, jo ir citas sajūtas. Ļoti vados pēc sajūtām. Divas sezonas dziedu zvanu ansamblī. Reiz uzaicināja padziedāt, tad bija nākamā reize, un tā viss notika. Bija paredzēts koncerts Cēsu baznīcā, tas atcelts. Tā mūziķiem ir, mācies, gatavojies, un tad pasaka – nebūs. Gribas dziedāt. Ir cilvēki, kuri var dziedāt jebkuru repertuāru, es ne. Esmu baznīcas cilvēks. Spēlēju arī bērēs, bet tikai kopā ar mācītāju. Agrāk meklēju tādus skaņdarbus, dziesmas, kas jundīja jūtas, emocijas. Tagad spēlēju kaut ko gaišu. Ja arī dziesmas, tad ne par to, ka nekad netiksimies.
– Vai mājinieki pieņēmuši, ka brīvdienās neesat mājās?
– Dievs devis tādu ģimeni. Pirmajam vīram tas nebija pieņemams, nācās izvēlēties. Atvadījos no ērģelnieka amata, ar asarām gāju prom. Biju tā noraudājusies, sapratu, ka daru to, ko sirds neliek. Ilgi neizturēju, mēs izšķīrāmies. Jānis un mamma ir saprotoši. Dēlam Rūdolfam trīs gadi. Gadījās, ka viņam ir eglīte, bet man jābrauc dziedāt. Aizgāju uz pasākuma sākumu, parādījos un atstāju dēlu ar tēti. Bija tik grūti padziedāt, domas bija pie viņa, neredzēju taču, kā viņam veicas. Viņu man Dievs deva, kad vairs necerēju. Rūdolfs piedzima janvārī, Ziemassvētki, viņu gaidot, bija ļoti emocionāli piesātināti, tos izdzīvoju citādāk, īstāk.
Paiet laiks, saliec notikumus kā puzli un redzi savas izvēles, aicinājumus, kuriem esi atsaucies. Dzīvoju Rīgā, domāju, kā atgriezties Raunā. Bet darba te nav, te tikai baznīca. Tad izveidojās jauna ģimene, ir Rūdolfs un daudz darba. Cēsu Mūzikas vidusskolā mācu solfedžo un mūzikas literatūru, Priekuļu vidusskolā mūziku un vadu kori. Mani savulaik solfedžo traumēja, bet nu pati mācu. Saprotu, ka bērni no tā baidās, bet bez solfedžo nevar kļūt par mūziķi.
Ja padomā, nebūtu toreiz aizgājusi uz baznīcas kori, nekļūtu par ērģelnieci. Tas Dieva aicinājums, kuru sadzirdēju un kuram atsaucos.
– Ejam aizvien dziļāk tumsā. Ko darīt šajā laikā?
– Receptes, ko ieteikt, nav. Apkārt stress, kovids, dāvanu gādāšana, bet ir jāatrod miers, jāsagatavo sirds Ziemassvētkiem. Varbūt jāveic sevis izmeklēšana. Bet, ja cilvēks urķējas sevī, var nokļūt vēl lielākā depresijā. Tāpēc nevaru ko ieteikt. Katram savs. Man patīk ravēt, rudenī grābt lapas. Ja brīvs brīdis, mājinieki zina, ka būšu ārā. Tā mana meditācija – būt pie zemes un mūzikā. Kuram vēl ir tā – gribu spēlēt, varu iet uz baznīcu. Spēlēju, dziedu, paraudu, parunājos ar sevi. Tā šķīstos. Esmu emocionāla. Katram taču ir brīži, kad jāļaujas atvērties sev pašam.
Komentāri