Trešdiena, 3. jūlijs
Vārda dienas: Benita, Everita, Verita, Emerita

Katrs bērns mūs visus maina

Iveta Rozentāle
11:58
13.06.2021
15
Gimene Ligatne 1

Jānis un Indra Ramāni dzīvo Līgatnē jau vairāk nekā desmit gadus. Ģimenē aug četri bērni: Endijs (14 gadi), Laura (12), Līva (6) un Renārs (4).

Indra auga kā vienīgais bērns, Jānis piecu bērnu ģimenē. Kāzās jokojuši, ka pašiem būs vairāk kā viens un ne mazāk kā pieci bērni. Un, lai gan tieši tā arī ir, Indra atzīst, ja ir trīs bērni, tad var būt arī pieci vai septiņi, vairs nav tik lielas starpības: “Īstenībā ar vienu bērnu ir visgrūtāk. Ar vairākiem noteikti ir vieglāk. Saprotu vecākus, kuriem šķiet – ārprāts, jau ar vienu netiek galā, kur vēl vairāk. Bet ar to vienu ir visgrūtāk, jo viņam nav, ar ko spēlēties, viņš visu laiku prasa vecāku uzmanību. Tāpēc, kad pieteicās Līviņa, redzot, cik labi veidojās attiecības vecākajiem bērniem, sapratām, ka bērniņiem jābūt ar nelielu gadu starpību. Bērni ir viens otram, un galvenais, ka dzīvē vienmēr būs māsas un brāļi.”

Jānis piebilst, ka cer, ka ar laiku bērni arī to novērtēs. To zina pēc savas pieredzes: “Bērni redz, kādas ir attiecības lielajā ģimenē, kurā augu, braucam cits pie cita ciemos, tagad arī ģimenes čatā dalāmies, kā kuram iet, kas jauns. Bērnībā mamma un tētis varēja teikt ļoti daudz ko, bet, kaut savā starpā plēsāmies, no malas neviens pāri darīt nedrīkstēja.”

Vasaras saulgrieži – ģimenes svētki

Ģimenē īpaši svētki ir Vasaras saulgrieži. Tētis Jānis ir Latvijas Radio 1 žurnālists, bieži Jāņu diena jāpavada darbā, tāpēc ģimenē svin tieši saulgriežus. Indra teic: “Mēs ar vīru dziedam korī, saulgrieži visbiežāk sākas ar to, ka ļoti agri no rīta ar kori esam uz Līgatnes pārceltuves Gaujas vidū un dziedam. Šogad gan, lai ievērotu valstī noteiktos ierobežojumus, dziedāsim upes krastā, pie klints, kur vairāk vietas. Un pēc tam esam kopā ar radiem, ir iegājies, ka radi brauc pie mums, visiem te iepaticies, jau iepriekš apjautājas, vai šogad arī tiekamies Līgatnē.”

Runājot par ģimenes tradīcijām, Jānis atzīst: “Nav tā, ka vakarā sanākam kopā, dziedam dziesmas vai sestdienās spēlējam galda spēles, mums drīzāk ir spontānas idejas – kāds ierosina, vairums piekrīt, un tad darām kopā. Protams, raksturi ir dažādi, vienu bērnu vajag laikus sagatavot, citam no rīta pateiksi, viņš laimīgs lēks mašīnā un būs gatavs braukt. Bet ekskursijas mums patīk– uz atrakcijām un ārzemju ceļojumiem skubināms nav neviens.”

Tētis arī atklāj vēl kādu ģimenes tradīciju: “Svinam ģimenes panākumus, ne tikai skolu beidzot, bet arī mazos panākumus, piemēram, mazā māsa piedalījusies koncertā, tad vakarā to visi kopā atzīmējam un pārrunājam. Tādi mazie svētki ģimenes lokā.” Tāpat tētis vērtē, ka viņi ģimenē ļoti daudz sarunājas, pārrunā dažādus jautājumus: “Citi man prasījuši – jūs tiešām tik daudz ar bērniem runājat? Bet tā tiešām ir. Arī ar sešgadnieci runājam kā ar pieaugušo, protams, atbilstoši viņas zināšanu līmenim, bet runājam un stāstām daudz. Viņu, piemēram, ļoti interesēja viss, kas saistīts ar koronavīrusu. Lielākajiem bērniem arī patīk vakaros runāties, kad midzinām jaunākos, viņi pagaida. Pēc tam ir lielā runāšanās, kas kuram uz sirds, kas jauns.”

Indra uzsver, ka viņi kā vecāki netēlo visgudrus, atzīst, ja kaut ko nezina, tāpat, ja kļūdījušies, to atzīst, atvainojas un mēģina darīt citādi.

Vērtība – godīgums

Mamma uzsver: “Man ir ļoti svarīgi, lai esam godīgi cits pret citu. Nevaru ciest melus. Labāk pateikt, kā ir, tad domāsim, ko darīt. Tāpat svarīgi labi izturēties pret citiem, darīt darbu ar labu domu. Ja ļoti negribas darīt, tad labāk nedarīt nemaz. Sakot, ka gribam bērnus izaudzināt par labiem cilvēkiem, ar to domāju tieši godīgumu, labsirdīgumu un arī spēju atrast savu ceļu. Ļoti ceru, ka mēģinām neuzspiest savas gaidas, intereses, bērni var maksimāli attīstīt to, kas pašiem interesē.”

Jānis gan piebilst, ka reizēm, iespējams, viņi pat ir pārāk liberāli, bet tajā pašā laikā secina, kaut, liekot bērniem dzīvot pēc norādījumiem, vecākiem dzīve būtu ērtāka, bērni no tā būtu zaudētāji. Indra teic: “Paklausīgi bērni ir ērti, bet tā salaužam personību. Protams, bērni nepārtraukti pārbauda robežas, laika gaitā tās mainās, mums nepārtraukti tā šaurā robeža ir jājūt. Bērni aug, mēs visi katru dienu augam, un arī mēs ar Jāni katru dienu mācāmies būt vecāki.”

Aizdomājoties par ģimenes nozīmi, Indra vērtē, ka tā dod kopības sajūtu, tās izveidošana maina dzīves redzējumu, turklāt ģimene mainās ar katra bērna ienākšanu. Bet Jānis teic dziesmas vārdiem: “Pašu radīts ir šis lērums viss. Esam sastrādājuši, devuši šai pasaulei un mēģinām radīt par labiem cilvēkiem.” Indra piebilst: “Ģimene rada sajūtu, ka ir izdarīts kaut kas liels un pareizs. Jā, reizēm viss šķiet šķērsām, bet tas ir normāli.” Tētis arī teic, ka viņiem bieži jautā, kā viņi tiek ar visu galā, un viņi godīgi atbild, ka netiek: “Mums nevar viss būt perfekti. Arī māju mēs nevaram uzturēt vienmēr kārtīgu tā, lai bez bažām jebkurā brīdī uzņemtu ciemiņus. Sakārtojam, un pēc divām dienām šķiet, ka nekas nav darīts.” Jānis arī ar humoru teic, ka ir teiciens – ģimenē ir divu veidu bērni: vai nu tīri, vai laimīgi. Un Indra secina: “Mūsējie ir laimīgi.”

Labākais gads dzīvē

Nenoliedzami, pandēmija ieviesa pārmaiņas arī Ramānu ģimenē. Bet Indra, kas allaž uz visu skatās pozitīvi, vērtē: “Aizvadītais bija ne tikai mierīgs, bet viens no skaistākajiem gadiem manā dzīvē. Ierastie darbi apstājās, jo gidi nevarēja strādāt, arī bērnu izklaides centrā bija dīkstāves laiks. Es mācījos attālināti, turklāt piedāvāja darbu Līgatnē par pedagoga palīgu, kas manī atklāja vēl vienu jaunu šķautni. Ģimenē bijām daudz vairāk kopā.” Tikai divu nedēļu karantīnu, kad visi bija mājās, bet mācībām un darbiem bija jāturpinās, atkārtot negribētu, smejoties teic ģimene. Jānis ieskicē sadzīvisku ainiņu: “Teicam­niece bricināja visus, ka jābūt klusiem, kamēr viņai zūms, lielais dēls bija jāmēģina pamodināt uz zūma nodarbību, un, protams, visi sadzīves sīkumiņi, no kuriem neizbēgt.”

Indra vērtē, ka arī bērni uz skolas nodarbību procesu varēja paskatīties citādi, mācīties nepieciešamajā brīdī sevi mobilizēt, būt patstāvīgiem: “Arī mums, vecākiem, bija vērtīgi redzēt, kā bērni mācās, kā norit mācību process, atklāt, cik varoši, zinoši un spriestspējīgi ir mūsu bērni.”

Jānis savukārt teic, ka tā bija lieliska iespēja atsvaidzināt skolas laikā gūtās zināšanas: “Lai gan lielākajiem bērniem tā ir problēma, jo viņi negrib, lai vecāki palīdz, paskaidro, bija brīži, kad to varējām darīt. Tad atkārtoju ķīmijā to, kas ir atomskaitlis, kā tas izkārtojas, atsvaidzināju zināšanas, kas, ikdienā nepielietotas, aizmirstas.”

Ramānu ģimene arī šajā laikā novērtēja vietu, kurā dzīvo – Lī­gatni. Lai gan Jānis ir dzimis Saldū, bet Indra ir jūrmalniece, abi vidusskolā mācījās vienā klasē, sadraudzējās un apprecējās. Indra teic: “Uz Līgatni pārcēlāmies, kad mums jau bija divi bērni, Laurai bija nepilns gads. Šeit dzīvoja vecmāmiņa, vajadzēja, lai kāds dzīvo ar viņu kopā. No tā laika Līgatnē iemīlējāmies, lai gan pirms tam man likās, ka esmu meitene, kas bez lielveikaliem un visa ērti sasniedzama nevarētu dzīvot. Toreiz arī Druviņā ieraudzīju sludinājumu, ka rīko gida kursus, kopš tā laika tūrisms ir mans otrais es. Viss vienmēr noticis tā, ka atskatoties var secināt – tieši tā tam bija jānotiek.”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Veido namiņu, kur vecļaudis jūtas labi

07:32
30.06.2024
68

Cēsu pilsētas pansionātam 12. jūlijā apritēs 30 gadi. Vairāk nekā pusi no šī laika sociālās aprūpes un rehabilitācijas iestādes direktore ir Inga Gunta Paegle. -Pansionātam ir 30 gadu jubileja. Kā tas šo gadu laikā mainījies? -Es kā šodien atceros 1994. gada 12. jūliju, kad pansionāts no Glūdas kalna Cēsīs ienāca šeit, Cīrulīšos. Glūdas kalnā istabiņās […]

Mērķis - cilvēkiem palīdzēt atgūt veselību, dzīvesprieku un enerģiju

10:24
27.06.2024
659

Saruna ar holistiskās medicīnas eksperti Ingrīdu Mergupi – Leitlandi -Jums ir interesants uzvārds. Tāds rets – Mergupe. -Manas saknes ir no Mālpils. Tur ir upe Mergupe, un šo uzvārdu nes arī mana dzimta. 1928. gadā vectētiņš Jānis Mergups lika pirmo akmeni dzimtas mājai. Un tā nu arī es izceļojos pa pasauli, apgūstot zināšanas, un vēlāk ar […]

Dzīve enerģētiski spēcīgā vietā – kalna galā

10:12
25.06.2024
275

“Jau četrdesmit gadus strādāju Krimuldas vidusskolā par skolotāju, esmu tur kopš skolas dibināšanas brīža. Man jau ir pensionāres statuss, bet darbu turpinu, pēc diviem gadiem gan došos pavisam pensijā,” tā par sevi stāsta Edīte Kanberga, saimniece Drabešu pagasta Kārļu “Eglainēs”. “Eglaines” ir arī viesu nams un atpūtas bāze, bet Jāņu laiku ģimene aizvada savā lokā. […]

Jāņuzāles klimata pārmaiņās

09:54
25.06.2024
52

Par ziedošām pirmsjāņu pļavām, par trejdeviņu ziedu vainadziņu un dabas norišu izpratni saruna ar zālāju biotopu eksperti Maiju Medni. -Jāņi klāt, brienam pļavās, lai no trejdeviņām puķītēm pītu vainadziņu. Vai to var izdarīt?    -Ar katru gadu to izdarīt ir aizvien grūtāk. Lielāka iespēja saplūkt trejdeviņas jāņuzāles ir bioloģiski vērtīgos zālājos, bet tādi Latvijā ir mazāk […]

Balto ceriņu smarža gadu desmitu garumā

06:30
19.06.2024
123

Dace un Alfrēds Jurciņi izstaigā dārzu. Puķes šopavasar steidzas ziedēt, arī rozes pie namdurvīm. Karstās dienās paēnu un spēku dod nelielā birzīte. “Dzīvojam šo dzīvi, kaut reizēm gadās dzelkšņi vai iekož asa nātre. Dzīvojam kopā jau 50 gadus. Visi saka, ka pamatā ir mīlestība, bet šis vārds tāds novalkājies, reizē dziļš un skan dvēselē. Visjaukāk […]

Maza vieta ar lielu sapni

06:13
17.06.2024
88

Pasaules latviešu mākslas centrs darbu Cēsīs sāka pirms desmit gadiem. To vada Čikāgā dzimušais Kārlis Kanderovskis, kurš jau vairākus gadus dzīvo Cēsīs. Mākslas centra galvenais mērķis ir veicināt mākslas vērtību saglabāšanu, ko radījuši Otrā pasaules kara laikā trimdā devušies latviešu mākslinieki, kā arī ārzemēs dzīvojošā jaunā paaudze. Centrs bez maksas ir atvērts ikvienam un darbojas, […]

Tautas balss

Pļauj, ka putekļi pa gaisu

10:12
02.07.2024
19
Priekulietis A. raksta:

“Priekuļu centrā pagājušajā nedēļā pašvaldība pļāva zāli, putekļi vien gāja pa gaisu. Zā­līte tik īsa un nīkulīga, ka tur nav, ko pļaut. Bet laikam jau noteiktie kvadrātmetri jāno­pļauj, citādi nesaņems naudu. Manuprāt, pļaušanu nevajadzētu organizēt pēc grafika, bet gan tad, kad tas nepieciešams,” pārdomās dalījās priekulietis A.

Zāļu ražotāji negodprātīgi

12:29
28.06.2024
18
Lasītāja raksta:

“Re nu! Eiropā ražotāji zāļu cenas valstīm nosaka slepeni, mazākās un nabadzīgākās valstis maksā vairāk. Tāpēc jau arī mums ir tik dārgi medikamenti un jauno zāļu maz. Te būtu gudri, ja, piemēram, Baltijas valstis vienotos un iepirktu vajadzīgo kopā. Bet varbūt jautājums jārisina Eiropas Savienības līmenī?” sprieda lasītāja.

Autobusu pieturā lietū un vējā

12:29
28.06.2024
59
Vilma raksta:

“Ikdienā diezgan bieži nākas ar autobusu braukt no Valmieras un Cēsu autoostas. Autobusa gaidīšanu abās pilsētās nevar salīdzināt. Valmierā nojume pasargā pasažierus no lietus un saules, Cēsīs pa bedrainu laukumu no stacijas ēkas var aizklunkurēt līdz pieturai, sēdēt uz soliņa, lai kādi laikapstākļi, un skatīties uz apdrupušo mūra sienu,” pārdomās dalījās Vilma un piebilda, ka […]

Pasaki, kas ir tavs draugs…

10:01
25.06.2024
26
Politikas vērotājs raksta:

“Kā gan Krievijas sabiedrība var nejusties pazemota, ja viņu valsts līderim jāslēdz vienošanās ar visu citu pasaules valstu ignorēto un nosodīto Ziemeļkoreju? Tas taču ir kauns, ka par sabiedroto jāizvēlas kas tāds!” pauda politikas vērotājs.

Vai tiešām ietaupīja

10:01
25.06.2024
22
Zaubēniete raksta:

“Zaubē vairs nav pagasta pārvaldes. Nezinu, cik daudz paš­valdība ietaupīja, bet cilvēkiem gan tagad grūtāk. Nav speciālista, kas var pastāstīt par visiem jautājumiem pagastā, par katru jāiet pie cita darbinieka. Kad bija pārvalde, bija tā kā drošāk, zināji, ka ir, uz kuru paļauties, arī kam prasīt atbildību,” pastāstīja zaubēniete.

Sludinājumi