Pirms neilga laika profesore, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāja Gunta Ancāne gan presē, gan TV raidījumā pauda – “Ja joprojām mūsu bērniem līdz devītajai klasei obligātajā literatūrā ir darbi, kur galvenais varonis ir neveiksmīgs, ja tas ir tēls, kurš saistās ar bezcerību, bezpalīdzību, nespēju piepildīt savus sapņus, tad uzmanīgi jāpaskatās, cik daudz šādu darbu ir un vai tie vispār ir nepieciešami šajā vecuma posmā.” Par Sudrabu Edžus stāstu “Dullais Dauka” profesore saka: “Tas ir zinātkārs, domājošs zēns, kuram ir potenciāls kļūt par nākamo Latvijas Einšteinu. Jau pati ideja vien nosaukt cilvēku, kas sniedzas pēc zināšanām, par dullu, ir absurda!” Savukārt par Jāņa Poruka “Kauju pie Knipskas” profesore teic, ka galvenais varonis Cibiņš attēlots kā vārgs un nabadzīgs, viņa pretstats ir pašpārliecināts, bravūrīgs puišelis.(..) Ja mēs skolā mācām, ka labais varonis ir Dauka, kas aiziet bojā, vai Cibiņš, kurš nosalst, mēs netieši aicinām būt vājiem, slimiem un nespējīgiem. Tas visai sabiedrībai ir bīstami. Lai skola varētu palīdzēt, ir svarīgi iedot īstās vērtības – labi būt pārtikušam, veselam, ar sārtiem vaigiem, stipram un drosmīgam.”
Protams, katram ir tiesības uz savu viedokli un zināma patiesība ir tajā, ka mums reizēm ļoti patīk čīkstēt un vainot visu pasauli mūsu nebūšanās. Taču vai tiešām visā vainojama latviešu literatūra!?
Vispārsteidzošākās ir Guntas Ancānes atziņas par Atraitnes dēlu, Lāčplēsi un Sprīdīti. “Piemēram, Plūdoņa Atraitnes dēls. Skaists tēls poēmas sākumā, bet, no psihiskās veselības viedokļa raugoties, būtu labi ieviest analīzi par šā varoņa stāvokli,” pauž profesore. Par poēmas rindām “Zīdā un samtā tev’ ietērpšu, māt! Godgaldā vedīšu nosēdināt”, Ancāne secina: “Tas ir rādītājs, ka vēlēšanās pēc zināšanām nav nemaz tik tīra, tur ir arī vēlme izpatikt mammai. Tiklīdz cilvēks grib kaut ko darīt cita labsajūtas uzlabošanai, tā uzreiz rodas aizdomas par atkarīgu personības struktūru, un tādiem cilvēkiem nemēdz būt īpašu panākumu.” Par Lāčplēsi Ancānes sakāmais intervijā ir pavisam īss: “Tie, par kuriem mēs labprāt runājam, patiesībā nav nekādi reālie varoņi, piemēram, Lāčplēsis ir mītisks puscilvēks, puslācis, un Kurbads ir ķēves dēls. Mums nav patiesu varoņu.” TV raidījumā psihoterapeite vēl piebilst, ka Lāčplēsis nav nekāds varonis, jo cīnās un cīnās, un beigās nonāk zem ūdens. Bet Sprīdītis ir puika, kurš nespēja novērtēt princeses daiļumu, bet pārmet viņai kaprīzes. Intervijā presē arī izskan ļoti savdabīgs viedoklis: “Sprīdītis – tas nav tas varonis, ar kuru es aicinātu identificēties. Viņš ir mazs puišelis, protams, ka Sprīdītis atnāks mājās. Atcerēties, no kurienes esi nācis, ir labi. Bet atgriezties mājās? Es ļoti apšaubu to kā vērtību. Kā tad mēs attīstīsimies un iziesim pasaulē, ja aicināsim visus atgriezties mājās? Kāds atnāks, kāds neatnāks, bet tā nevarētu būt viena no pamatvērtībām.”
Manuprāt, ja tiek uzskatīts, ka bērni un jaunieši literatūru uztver tieši tā, tad skolās būtu jāaizliedz arī liela daļa ne tikai no pasaules literatūras klasikas, bet arī no mūsdienu literatūras. Galu galā jebkurā literatūras darbā var izlasīt to, kā tur nemaz nav, ja dzīves pieredze un vide ir sakropļojusi uztveri. Neapšaubāmi, liela nozīme ir skolotājam, to nenoliedz, pat uzsver profesore. Tad varbūt pirmām kārtām ir jārunā par skolotāju kvalifikāciju, nevis par “kaitīgu” literatūru? Pretējā gadījumā varam nonākt pie padomju laika kārtības, kad daļa grāmatu bibliotēkās bija t.s. “specfondos”, kuri bija pieejami tikai pēc noteiktiem sarakstiem un kritērijiem. Turklāt, runājot par “pareizajām” grāmatām, jāteic, ka viss tik vienkārši nav. Ancāne kā pozitīvo literatūras piemēru bērniem min zviedru rakstnieci Astridu Lindgrēnu, bet man bērnībā, piemēram, viņas Latvijā tik populārie stāsti par Brālīti un Karlsonu ļoti nepatika, jo Karlsons bieži mānījās, neuzklausīja Brālīti, man tas nemaz nelikās ne mīļi, ne pareizi. Toties stāsts par “nevarīgo Cibiņu” nepavisam neradīja pārliecību, ka jāpakļaujas varmākām un jāklusē . Protams, literatūra un māksla ietekmē cilvēkus, bet ne jau mācāmās literatūras saraksts izveido personību. Var strīdēties par to, kādā vecumā būtu ieteicams lasīt vienu vai otru grāmatu, bet nenoliedzami – visas pieminētās “nepareizās” grāmatas un to varoņi stāsta arī par cilvēcību, taisnīgumu, godu. Jo cilvēki nav tikai panākumiem ieprogrammēti automāti. Cilvēkiem piemīt jūtas un emocijas, ne tikai spēja domāt racionāli un aprēķināt. Runa ir par garīgumu, par cilvēcību, par izpratni. Jā, arī par spēju neapstāties savā attīstībā, pārvarēt grūtības, piecelties, ja esi pakritis. Ja vienīgais motīvs ir pārtikusi dzīve, ja mīlestība pret māti un vēlme lolot savu tuvāko ir nožēlojama atkarība, tad varam saņemt mehāniskus monstrus, kuriem svešs viss cilvēciskais šā vārda visplašākajā izpratnē.
Komentāri