Jāteic, šī nedēļa bijusi gan nopietnu, gan uzjautrinošu pārsteigumu pilna. Proti, izlasījusi ziņu, ka partijas “Vienotība” valde izslēgusi no savām rindām Saeimas deputāti, Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītāju un arī līdzšinējo Saeimas frakcijas vadītāju Solvitu Āboltiņu, pirmajā brīdī neticēju savām acīm un nodomāju, ka nav taču 1. aprīlis. Vēlāk izrādījās, ka līdzīgi reaģējuši diezgan daudzi, jo izskatījās, ka partija pamazām pārtapusi par monarhiju, kurā vara pieder tikai vienam cilvēkam. Protams, laikam ejot, aizvien biežāk bija jājautā, kāpēc tikai daži partijas biedri iebilst tādai “monarhijai”. “Vienotība” ir zaudējusi savus vēlētājus, un šobrīd jautājums ir, vai tā vispār spēs pastāvēt un nopietni piedalīties nākamā gadā Saeimas vēlēšanās.
Protams, partijas vadītājam ir gan jāspēj ar stingru roku to vadīt, gan nepārkāpt demokrātijas un veselā saprāta robežas. Stingras rokas Solvitai Āboltiņai nav trūcis. Viņa vadīja “Vienotību” kopš 2011.gada līdz pagājušajam gadam, kad par partijas priekšsēdētāju kļuva Andris Piebalgs. Jāpiebilst, ka Āboltiņa pagājušajā gadā uz partijas vadītāju kongresā nekandidēja. Tiesa gan, no malas raugoties, izskatījās, ka partiju un visas lietas joprojām nosaka Āboltiņa, bet šogad ievēlētais “Vienotības” priekšsēdētājs Arvils Ašerādens jau pēc Āboltiņas izslēgšanas atzina, ka patiesībā viņa joprojām rīkojusies kā partijas vadītāja. Vēl var piebilst, ka agrāk, kad “Vienotība” bija politisko partiju apvienība, Āboltiņa bija tās līdzpriekšsēdētāja, bet no 2008. līdz 2010.gadam – partijas “Jaunais laiks” valdes priekšsēdētāja. Tāpat arī nevar noliegt, ka, lielā mērā pateicoties Āboltiņai, “Jaunais laiks” neizšķīda, kad tā iedvesmotājs un vadītājs Einars Repše pamazām zaudēja atbalstītājus un beigu beigās pagāja malā.
Lai kā, Āboltiņas vadībā “Vienotība” ir guvusi labus panākumus Saeimas vēlēšanās, iegūstot tiesības trīs reizes valdību veidot Valdim Dombrovskim un vēl divas – Laimdotai Straujumai.
Tagad partija nonākusi uz tās robežas, aiz kuras atpakaļceļa vairs var nebūt un atliek vienīgi aiziet nebūtībā. Jautājums, uz kuru grūti rast atbildi, ir manis jau pieminētais – kāpēc partijas biedri to pieļāva? Bailes iebilst “augstāk stāvošajiem”? Vēlme redzēt vienu vadoni un pilnībā viņam uzticēties? Nespēja orientēties situācijā un neprasme to novērtēt? Vienas atbildes noteikti nav, būtu vajadzīgs plašs un daudzpusīgs sociālpsiholoģisks pētījums par mūsu domāšanu un izpratni, par mūsu bailēm, ilūzijām un aizspriedumiem. Bet šobrīd jāteic vien tas, ka valdes sasparošanās (vismaz vienas valdes daļas) dod iespēju partijai izķepuroties, jo Solvita Āboltiņa, par spīti nopelniem partijas labā, bija kļuvusi par “Vienotības” kapraci, pašai to nesaprotot.
Otrs šīs nedēļas pārsteigums – tiesa, gan uzjautrinošs – bija finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas paziņojums, ka viņa apcer iespēju kandidēt uz Eirogrupas prezidenta vietu. Pirmais, kas nāca prātā, bija Ingrīda Ūdre, kura savulaik, tās pašas Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) balstīta, vēlējās kļūt par eirokomisāri, kaut viņa tika brīdināta, kas tas “neies cauri”. Ingrīdai Ūdrei neizdevās kļūt par eirokomisāri, un šī viņas “izgāšanās” patiesībā pielika punktu viņas karjerai politikā.
Kā zināms, Eirogrupa ir neoficiāla struktūra, kurā ministri no eirozonas dalībvalstīm apspriež jautājumus saistībā ar viņu pārstāvēto valstu kopīgajiem pienākumiem attiecībā uz eiro. Par spīti tam, ka tā ir “neoficiāla struktūra” un teorētiski gribēt to vadīt var katrs Eiropas Savienības dalībvalsts pilsonis, prasības prezidenta amata kandidātam ir augstas, turklāt četri šī amata kandidāti nupat arī publiski jau tikuši minēti. Kāpēc finanšu ministrei vajadzēja runāt par tik nereālām un nenopietnām iecerēm, atliek vien minēt. Parādīt savas ambīcijas, no kaut kā cita novērst uzmanību? Lai kā, tas nudien vairāk izskatījās pēc 1. aprīļa joka. Turklāt Eirogrupa nedala Eiropas fondu naudu, nevienam to nepiešķir, tādēļ ministres intereses šajā amatā nevarētu tikt apmierinātas.
Komentāri