Pagājušajā mēnesī Saeima pieņēma grozījumus Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā, kas striktāk regulē ziedošanu partijām. Šis ir mēģinājums iegrožot neskaidras izcelsmes līdzekļu nonākšanu partiju kasēs. Tomēr līdztekus tam ir nepieciešami arī citi pasākumi, kas ļautu uzlabot partiju darbu.
Jauni noteikumi
Latvijā partiju finansēšanas jautājumi pēdējos padsmit gados ir regulēti aizvien stingrāk. Vairs nav tie laiki, kad katrs kādai partijai varēja it kā no labas sirds ziedot naudu, cik vien vēlas, un ļaut tikai minēt, no kurienes īsti ir nauda un kādi darījumi aiz tās stāv. Tagad eksistē dažādi ierobežojumi, kas regulē, kas un cik daudz drīkst ziedot. Visi ziedotāji nonāk Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) datubāzē, un šo ziedotāju vārdi ir publiski pieejami.
Tas gan joprojām neizslēdz iespēju šo sistēmu apiet. Labs atgādinājums tam bija pērn popularitātes vilni piedzīvojušais uzņēmējs Jūlijs Krūmiņš, kurš tika aizturēts uz aizdomu pamata par partiju nelikumīgu finansēšanu, izmantojot starpniekus.
Viens no jauninājumiem, kas iestrādāts partiju finansēšanas likumā, paredz, ka fiziskās personas partijām var ziedot ne vairāk kā 30 procentus no iepriekšējā gadā gūtajiem ienākumiem. KNAB esot novērojis, ka fiziskās personas partijām mēdzot dāvināt pusi vai vēl vairāk no saviem pēdējos trīs gados legāli gūtajiem un deklarētajiem ienākumiem. Jaunie ierobežojumi varētu ierobežot nepārskatāmu ziedojumu plūsmas.
Kas maksā, tas pasūta mūziku?
Taču šis, protams, ir tikai viens aspekts lielākā problēmā, kas attiecas uz naudas lomu politikā. Ciniskākajā izpausmē šī loma nozīmē – tie, kas ziedo partijām, par to kaut ko arī saņem pretī. Nav teikts, ka tas viss notiek tik burtiski – visi, kas maksā, arī iegūst pavisam konkrētus labumus. Šī sadarbība var būt arī tāda, kas nav pretrunā pret pašas partijas iekšējiem uzskatiem par to, ko un kā vajadzētu darīt.
Un tomēr pārāk daudz kas šinī jomā no publikas acīm paliek noslēpts. Ar pusvārdiem ir bijusi gatava runāt arī no partijas “Vienotība” izslēgtā Solvita Āboltiņa, kas pēdējā laikā aktīvi sniegusi intervijas dažādiem medijiem un skaidrojusi savu perspektīvu. Runājot par naudas lomu politikā, viņa intervijā “Delfi TV” pagājušajā nedēļā uzsvēra, ka partija nav tirgojusies tā, ka par ziedojumiem solītu palīdzību konkrētu ieceru realizācijā. Ziedotāju mēģinājumi kaut ko ietekmēt gan esot. Taču pat tagad, kad S. Āboltiņa vairs nav partijā, viņa vairās pateikt, tieši kuri tad to dara vai vismaz kurās nozarēs tas notiek.
Tas savukārt raisa jautājumu: kā panākt, lai partijas nebūtu tik ļoti atkarīgas no ziedotājiem, kas cenšas ietekmēt partijas darbību sev par labu. Viens sabiedrībā ļoti nepopulārs risinājums ir partiju finansēšana no valsts budžeta.
Ir saprotams, kāpēc daudziem cilvēkiem šī ideja šķiet nepieņemama. Sabiedrībā partijas nav īpaši labi ieredzētas institūcijas, un doma par to, ka tām pienākas nauda, kuras jau tā trūkst daudzās citās jomās, šķiet gluži vai zaimojoša. Tomēr der paturēt prātā, ka tieši caur partijām Latvijā tiek realizēta politika, kuras iznākumu jūt vai katrs iedzīvotājs. Tas, uz cik kvalitatīvu darbu partijas ir spējīgas, lielā mērā ietekmēs arī daudzus gluži praktiskus procesus un iznākumus. Atbalsta instrumentu trūkums partijām nozīmē, ka arī turpmāk mums būs partijas, kas nespēs panākt, lai arī citām nozarēm naudas būtu vairāk.
Latvijā partiju rindās nemēdz būt daudz biedru, līdz ar to no biedru naudām īpaši lieli līdzekļi neienāk. Un, ja process tiek atstāts pašplūsmā un partijām ir jāpārtiek no ziedotāju iedotā, tad arī tām ir lielāks vilinājums iesaistīties ziedotāju piedāvātajos darījumos.
Latvijā partiju finansēšana no valsts budžeta pastāv kopš 2010. gada. Tomēr šis finansējums – aptuveni 600 tūkstoši eiro gadā visām partijām – nav uzskatāms par lielu. Tas diezin vai būtiski mazina partiju vajadzību pēc sponsoriem un līdz ar to pamata problēmu nerisina. Pārējās Baltijas valstīs budžeta tēriņi partiju uzturēšanai ir vairākas reizes lielāki, un tā, visticamāk, nav mūsu kaimiņu izšķērdības pazīme.
Radīt augsni citiem principiem
Jāuzsver gan, ka finansējums ir tikai viens elements šajā mozaīkā. Valsts finansējuma palielinājums viens pats neko nemainīs, ja arī partijas paliks tās pašas vecās. Galu galā, uzpirkt parasti var tikai to, kas pats ir atvērts šādiem darījumiem.
Taču labāka partiju finansēšanas sistēma sniegtu lielākas izredzes attīstīties jaunām partijām, kuru principi būtu citi. Pašlaik jaunām politiskajām organizācijām resursu ziņā ir grūti konkurēt ar sponsoru aptecētajiem vecajiem smagsvariem. Iespēja tikt pie lielākas rocības, kas ļauj piesaistīt kompetentus cilvēkus un izstrādāt kvalitatīvus politikas priekšlikumus, varētu spēku samēru mainīt.
Partiju darbības uzlabošana ir sarežģīts uzdevums, kuru var realizēt ar vairāku pasākumu kopumu. No vienas puses, ir nepieciešams aizvien vairāk slīpēt likumus, kas regulē finansēšanu un dažādas ietekmes partijās. No otras puses, ir arī jārada priekšnoteikumi, lai pie mums attīstītos un arī pie varas varētu tikt tādas partijas, kas nav tikai šauras interešu grupiņas ar mazu biedru skaitu un kur tāpat visu nosaka tikai pati hierarhijas virsotne. Pats no sevis kas tāds, visticamāk, nenotiks.
Komentāri