Pagājušajā nedēļā vairāk nekā desmit gadu cietumsods tika piespriests Mārtiņam Grīnbergam, kas Sīrijā bija pievienojies teroristiskam grupējumam “Islāma valsts”. Par noziegumiem, protams, jāsoda. Tomēr šajā gadījumā iznākums izskatās drīzāk traģisks nekā taisnīgs.
Sods un likums
M. Grīnbergs ir jaunietis, kas vidusskolas beidzamajās klasēs bija aizrāvies ar reliģijas jautājumiem un, cik noprotams, ilgajās interneta sarunās radikalizējies. Rezultāts bija tāds, ka M. Grīnbergs atmeta domu par studēšanu augstskolā, bet tā vietā nonāca Sīrijā, kur pievienojās “Islāma valstij”. Vēlāk viņš no Sīrijas aizbēga, tika aizturēts Turcijā un nogādāts Latvijā. Tagad viņš ir notiesāts par prettiesisku piedalīšanos bruņotā konfliktā un par dalību noziedzīgas organizācijas noziegumos pret cilvēci vai mieru, vai valsti, vai kara noziegumos.
Rīgas apgabaltiesas prokurore Zanda Riekstiņa pēc sprieduma nolasīšanas izteica gandarījumu par piespriesto – desmit gadu un trīs mēnešus ilgo – cietumsodu. Viņa ir noraidījusi M. Grīnberga advokāta sacīto, ka sods ir pārlieku bargs. Proti, saskaņā ar likumu, desmit gadi vispār ir minimālais sods, ko par šādiem noziegumiem varot piespriest. Taču tādā gadījumā ar likumu kaut kas pagalam nav kārtībā.
Soda mērķis ir pēc iespējas audzināt cilvēku, dot tam iespēju saprast savu kļūdu un mudināt to vairs neatkārtot. M. Grīnberga liktenis liek šaubīties, vai likumi, uz kuru pamata viņš tika notiesāts, sasniegs primāro soda mērķi.
Atgriezties, lai tiktu tiesāts
Cilvēkiem, kas karojuši teroristu un citu ļaundaru rindās, tiem palīdzējuši noziegumos, ir jārēķinās ar sekām. Tanī pašā laikā ir vērts uzdot jautājumu: kādi apsvērumi vadītu cilvēku, kurš nonācis teroristu vidū, bet sāk apšaubīt savu izvēli? Ja cilvēks zina, ka, atgriežoties savā valstī, viņu gaida smags sods, ir lielāka iespēja, ka viņš tomēr nolems savu kara pozīciju nepamest.
Šis nav aicinājums amnestēt teroristus un citus ļaundarus. Šajos cilvēkos, kas atgriežas tāpēc, ka radikālajā ideoloģijā ir vīlušies, vajadzētu saskatīt ne jau tikai noziedzniekus, bet arī iespēju mazināt radikālisma simpātijas sabiedrībā. Tas pats M. Grīnbergs agresīvajai ideoloģijai pievienojās pēc tam, kad internetā bija atradis domubiedrus. Šī problēma pasaulē ir ļoti izplatīta – teroristi zina, kā internetā un citās vidēs pārliecināt dzīvē apmaldījušos cilvēkus, un piedāvā tiem šķietami pievilcīgu mērķi. Taču nepietiek cilvēku, kas darītu pretējo – stāstītu un ar personīgo piemēru rādītu, kas notiek, ja paklausa vervētājiem un nonāk teroristu rindās. Tieši tādi cilvēki, kas tikuši ārā no noziedzīgajiem grupējumiem, vislabāk zina, kā šīs organizācijas darbojas, kā piesaista jaunus sekotājus un kā tiem var pretdarboties. Katrs izbijis karotājs, kurš nudien ir sapratis savu kļūdu, ir svarīgs resurss cīņā pret teroristu vervēšanas tīkliem.
Der arī pārdomāt, ko cietums izdara ar cilvēku. Ir daļa notiesāto, kuri pēc ieslodzījumā piedzīvotā labojas. Tomēr daļai ieslodzīto cietums pāraudzināšanas funkciju nepilda. Ir tādi, kuriem šī pieredze dzīvi salauž vēl vairāk. Un ir tādi, kas cietumā veiksmīgi apgūst izdzīvošanas prasmes šajā vidē, kā arī jaunas zināšanas, kas pēc iznākšanas brīvībā ļauj pastrādāt jaunus, sarežģītākus noziegumus. Vismaz daļai ieslodzīto cietums ir nevis vieta, kur viņi saprot savas kļūdas un iemācās iekļauties sabiedrībā, bet gan vieta, kur viņu izvēlētā dzīves taka nostiprinās. Tātad – cietums kā soda veids ne vienmēr ir efektīvs cīņā pret noziedzību. Un ir absurdi, ka sabiedrība maksā par cietumu uzturēšanu, lai pati no šīs sistēmas negatīvajiem blakusefektiem ciestu.
Un tagad paskatīsimies uz M. Grīnbergu. Viņš ir jauns, visa dzīve vēl priekšā. Taču kāda var būt viņa dzīve, ja ļoti svarīgs tās laiks ir pavadīts ieslodzījumā ar tā brutālo lietu kārtību? Viņš ir atzinis savu alošanos, atteicies no islāma radikālisma. Tiesvedības laikā M. Grīnbergam veiktā psiholoģiskā ekspertīze parādīja, ka viņš esot viegli vadāms un iespaidojams un tas esot arī viens no iemesliem, kāpēc viņu bija iespējams savervēt teroristu tīklā. Ko sabiedrība iegūs no puiša atrašanās cietumā tik ilgu laiku? Tikai vienu psiholoģiski vēl vairāk salauztu cilvēku.
Apjukušais precedents
Uzsvēršu vēlreiz – šis nav aicinājums apžēlot cilvēkus, kas ir iesaistījušies kriminālās struktūrās vai pastrādājuši noziegumus. Taču šis ir aicinājums pārdomāt, cik saprātīga ir sistēma dažādu noziegumu iztiesāšanā un vai tās iznākums vienmēr ir sabiedrības interesēs. Daudz svarīgāk par to, ka vēl viens cilvēks nonāk cietumā, ir tas, lai vēl viens cilvēks kļūst par normālu sabiedrības dalībnieku, kas nevis apdraud citus, bet gan ar saviem darbiem sniedz kādu ieguldījumu.
M. Grīnberga nodarījums ir gana nopietns, lai par to vienkārši pakratītu ar pirkstu. Sekām ir jābūt. Melu detektora iznākums gan lika domāt, ka jaunietim tika doti ar teroristiskām darbībām saistīti uzdevumi. Tanī pašā laikā tiesai nebija pamata uzskatīt, ka viņš būtu šāvis uz cilvēkiem. Jautājums paliek: vai tiešām nav iespējamas alternatīvas uzraudzības un pāraudzināšanas iespējas, kas būtu pielāgotas katram gadījumam atsevišķi un veidotas ar mērķi sasniegt optimālo iznākumu?
Prokurore Z. Riekstiņa pēc M. Grīnberga sprieduma nolasīšanas izteica pārliecību, ka šī lieta kļūs par precedentu, uz kuru balstīsies tiesu prakse arī citās līdzīgās lietās. Tātad Latvijas turpmākā attieksme pret teroristu un citu ļaundaru rindās karojošajiem tiks balstīta apjukuša, viegli ietekmējama jaunieša liktenī. Tas nav pārliecinošs sākums. Spriedums gan vēl tiks pārsūdzēts.
Komentāri