Vasaru šogad izdevās nedaudz paildzināt, atvaļinājumā dodoties ceļojumā uz septiņām Alpu valstīm, vairākas dienas pavadot arī pie Vidusjūras. Laikam jau pareizāk būtu teikt, nevis paildzināt, bet beidzot sajust vasaru, jo šajās nepilnās divās nedēļās tika saķerts tik daudz saules, kā neizdevās visā Latvijas vasarā kopā.
Šim atvaļinājumam bija arī vēl kāds pluss, proti, nācās iztikt bez tik ierastā ikdienas drauga – mobilā telefona, jo jau vienā no pirmajām dienām tas izpeldējās Vidusjūrā un arī “paņēma atvaļinājumu”. Jāteic, šodienas cilvēkam tas ir zināms pārbaudījums, pirmajā mirklī likās, ko nu tagad iesākt?! Esi atslēgts no pasaules, viss tūlīt apstāsies, bet, izrādās, pasaule turpina griezties un dzīvot arī bez manis. Un jāatzīst, ir patīkami paraudzīties uz to visu no malas, necenšoties paziņot sociālajos tīklos, kur esmu, ko daru. Jā, pirmajās dienās varbūt bija kreņķis, ka mani nevarēs sazvanīt, taču itin drīz varēju novērtēt arī plusus, ko dod šīs zudības. Tā bija iespēja pilnībā izbaudīt atvaļinājumu, no kura neizrāva neviens tālruņa zvans. Cik bieži mēs ikdienā dusmojamies uz mobilo, kurš zvana laikā un nelaikā, taču baidāmies to izslēgt, jo ja nu ir kāda tiešām svarīga saruna. Bet kas gan var būt svarīgāks par paša atpūtu, kuras laikā var uzkrāt spēkus jaunam skrējienam. Skrējienam cauri dienām, kurās zināma vieta būs arī telefonam. Tāpēc vajadzētu novērtēt dienas, kad varam atpūsties no tik ierastās sakaru ierīces, jo kas gan var būt tāds, kas nevar pagaidīt? Protams, situācijas var būt ļoti negaidītas, bet gribu teikt, ka vairumā gadījumu mēs paši esam radījuši šo apziņu, ka esam tik ļoti vajadzīgi, ka mums jābūt pieejamiem. Taču itāļu attieksme pret dzīvi liek pārdomāt un pārvērtēt arī šo. Lai cik ļoti tūristam gribētos ēst vai ko nopirkt, itāļiem ir siesta, kad kafejnīcas ciet, un tur neviens neko nevar padarīt. Ir laiks sev, jo tas ir vissvarīgākais. Var teikt, arī šis laiks bez telefona bija zināma siesta, kurā vairāk uzmanības varēju pievērst sev, mīļotajam cilvēkam blakus un brīnišķīgajām vietām, kur pabijām. Kad ekskursijas noslēgumā visi dalījās piedzīvotajā, kāds atzina, ka nedaudz traucējuši tālruņa zvani par darba jautājumiem, uz ko varēju norādīt – vajag iemest mobilo Vidusjūrā un šī problēma izzudīs pati no sevis.
Protams, atgriežoties mājās, tūlīt no skapja izvilku kādu vēl darbojošos mobilā tālruņa aparātu un atgriezos ikdienā. Taču tagad uz šo ierīci skatos jau nedaudz citādāk.
Komentāri