Lai gan latviešiem sūdzēšanās bieži vien tiek uzskatīta par netikumu, tomēr ir vērts informēt atbildīgās iestādes par vides problēmām, jo citādi jau nekas nemainīsies. Kad pirms diviem gadiem Valsts vides dienesta (VVD) vajadzībām tika izveidota mobilā aplikācija “Vides SOS”, iedzīvotāji bija patiesi ieinteresēti – jau izmēģinājuma stadijā nosūtīja ap 300 ziņojumu par atklātajiem pārkāpumiem.
Labā ideja iegājusi savās sliedēs, par aktivitātēm uzzinām tikai no preses, kad noticis kaut kas pavisam katastrofāls, kā tas bija ar nelegālās riepu krātuves degšanu Jūrmalā. No vienas puses, “Vides SOS” ir veicinājis sabiedrības līdzdalību un atbildību ne tikai par savu tuvāko apkārtni, bet valsti kopumā, cilvēki ir kļuvuši vērīgāki. No otras – ne vienmēr sasniegti tieši vietējie iedzīvotāji, un tam ir dažādi iemesli. Tie, kuri izmanto vienkāršu, ne multifunkcionālu mobilo tālruni, kā arī nav vietnes facebook.com un draugiem.lv lietotāji, netērē laiku, lai fotografētu, meklētu attiecīgās institūcijas tālruņa numuru, zvanītu un ziņotu. Vēl viens aspekts – cilvēki ir piesardzīgi, jo ne tuvējos kaimiņus, ne sava pagasta cūcīgos ļaudis, par kuriem “visi jau sen zina”, ka viņi gadu gadiem ved drazas uz mežu vai “uzdur kādu lasīti”, labāk neaiztikt. Arī apdzīvotās vietās par ražotnēm, kuru teritorijā aiz žoga krājas “sazin kas”, iedzīvotāji klusē un piecieš līdz brīdim, kad “kaut kas” sāk smakot vai pat degt. Lai gan VVD informē, ka iegūtie personas dati netiek apkopoti, noglabāti un apstrādāti, jo tos lieto vienīgi gadījumā, ja rodas papildu nepieciešamība sazināties par fiksēto vides pārkāpumu, cilvēki ir aizdomīgi un nenotic. Bailīgais sūdzētājs, atminēdamies aizgājušos laikus, kad valstī bija cita kārtība, saprot, ka, labu gribēdams, pats var kļūt par vainīgo vai upuri. Aktīvāki informācijas sūtītāji ir garāmgājēji, meža pastaigu cienītāji, uz laukiem aizbraukušie pilsētnieki, zaļā dzīvesveida popularizētāji.
Valsts vides dienesta ģenerāldirektore Inga Koļegova vērtē “Vides SOS” kā veiksmes stāstu, jo informēšana par problēmām ir kļuvusi daudz vieglāka: “Iedzīvotājiem vairs nav jāgudro, kam ziņot, var pievienot fotogrāfijas un komentārus, kā arī saņemt atbildi, kas noticis ar iesniegumu. Gadā saņemam vairāk nekā divus tūkstošus ziņojumu, no kuriem daļa nav atbilstoša mūsu jomai. Veicam dispečera darbu, novirzot atbildīgajiem, visvairāk pašvaldībām. Savukārt pašvaldībām ir iespēja pievienot informāciju – beigu ziņojumu – par to, kas padarīts. Diemžēl ne visi to dara, un pie tā mums nākas piestrādāt.”
Pārsvarā “Vides SOS” ziņojumi ir adekvāti, tomēr reizēm to izmanto kaimiņu attiecību kārtošanai, kā arī “testam”, lai pārbaudītu, kā vispār darbojas tādas modernās tehnoloģijas. VVD inspektori spiesti reaģēt uz katru ziņojumu, lai cik tas nebūtu dīvains, pārbaudīt norādītās koordinātes, apsekot notikuma vietu. Piemēram, pavasaros ziņo par eļļainiem plankumiem uz ūdens virsmas, kas ne vienmēr ir naftas produktu noplūde. Tāda eļļaina plēvīte var rasties arī no ziedputekšņiem.
Papētot karti, kur atzīmētas ziņojumu vietas, var konstatēt, ka absolūtais Latvijas rekords pieder Rīgai un apkārtnei, bet vēsturiskā Cēsu rajona teritorijā – Priekuļu novada Priekuļu pagastam.
Vai patiesi šīs vietas divos gados, kopš darbojas “Vides SOS”, kļuvušas tīrākas? Daļa uzņēmumu un iedzīvotāju, par kuriem iesniegtas sūdzības, ir sakārtojuši savu apkārtni, mainījuši saimniecisko darbību vai uzlabojuši ražotni. Apkārtējo modrība palīdzējusi atklāt un likvidēt daudzas nelegālas izgāztuves, tomēr pēc ziņojumu satura atliek vien secināt, ka tieši šī veida vides pārkāpumi visā valstī nemazinās jau gadiem. Vēl arvien ir iedzīvotāji, kuri izrēķina, ka lētāk aizvest atkritumus uz mežu.
Lielāka ziņojumu aktivitāte ir pavasaros un rudeņos, kad vieni atbrīvojas no veciem krāmiem, citi tos pamana un vēl citi savāc. Līdzīgi kā visur Latvijā, arī Cēsīs un apkārtējos novados pirmajā vietā ir iedzīvotāju izmestie sadzīves atkritumi, celtniecības un remonta pārpalikumi, riepas un automašīnu vraki, visbiežāk ievesti mežā. Vainīgā nav, par vācēju kļūst pašvaldība vai vides inspektori. Gadās, izdodas atrast vainīgo, piemēram, zemes īpašnieku, uzsākot administratīvo lietvedību par atkritumu apsaimniekošanas noteikumu neievērošanu.
Vēl viena labi domāta “Vides SOS” opcija, ko sabiedrība diemžēl neizmanto, ir iespēja pašiem sakopt piesārņoto vietu, nofotografēt, aizsūtīt un informēt par paveikto. Arhīvā var atrast tikai vienu talcinieku, kurš labprātīgi savācis citu atstātus atkritumus četras reizes, domājams, ka apzinīgais ir viens no aplikācijas izstrādātājiem. Un viss. Saprotama ir iedzīvotāju atturēšanās no šādas labdarības, jo, dziļi mežā atrodot nevis dažas plastmasas pudeles, bet pāris kubikmetru ar drazām, reti kurš tērēs savu laiku, smērēs apģērbu, meklēs maisus, lai savāktu, vestu ar savu auto. Kam tad ir Lielā talka?
Noteikti ir cilvēki, kuri, iedami sēņot vai ogot, sakopuši kādu pamestu tusiņa vietu, vienkārši viņi ar to skaļi nelepojas.
Komentāri