Šoruden pieņemts lēmums par pakāpenisku pāreju uz mācībām valsts valodā vidusskolās. Nākamais solis būtu rīkoties, lai reforma nodrošinātu galveno – sniegtu kvalitatīvu izglītību un beigtu atražot Latvijas iedzīvotāju nošķirtību atšķirīgās valodas grupās.
Pāreja uz latviešu valodu
Jau šajā mācību gadā 12. klases centralizētie eksāmeni notiks tikai latviešu valodā, un 9. klasē valsts pārbaudījumi valsts valodā tiks kārtoti no 2019./2020. mācību gada. Savukārt no 2021./2022. mācību gada visi vispārizglītojošie priekšmeti vidusskolās tiks mācīti latviešu valodā. Mazākumtautību valodās arī turpmāk varēs apgūt šo tautību valodu, literatūru un ar kultūru saistītus priekšmetus.
Taču izšķirošais reformā būs tas, kādā veidā mācības skolās notiek. Ir divi centrālie jautājumi: cik labi mainīt mācību valodu spēs skolotāji un skolēni, un kā valodas reforma ietekmē skolu turpmāka dalījuma pastāvēšanu “latviešu” un “mazākumtautību” skolās.
Ir skaidrs, ka mācību valoda, kas nav dzimtā, izglītošanos padara sarežģītāku. Tieši cik sarežģītāku – tas ļoti atkarīgs no procesā iesaistīto valodas prasmēm. Saskaņā ar Latviešu valodas aģentūras 2016. gada pētījuma “Valodas situācija Latvijā: 2010 – 2015” secinājumiem, ka 39% Latvijas mazākumtautību jauniešu uzskata, ka valsts valodu prot teicami, tikpat liels skaits sacījuši, ka to prot labi. Taču 22% savas latviešu valodas prasmes vērtējuši kā vājas. Tātad kopumā jaunieši valsts valodu zina. Tomēr vairāk nekā piektā daļa jauniešu, kas dzimuši pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, ir uzturējušies vidē, kas nav mudinājusi apgūt valsts valodu – un skola ir viena no šīm vidēm.
Lai skolēni iegūtu kvalitatīvu izglītību, nepieciešami labi skolotāji. Un kā ar valodas prasmēm ir viņiem? Par to Izglītības un zinātnes ministrija tieši nerunā. Taču reizē tā uzsver, ka pedagogiem tiks sniegts atbalsts gan mācību līdzekļu un metodisko materiālu veidā, gan palīdzot uzlabot profesionālās kompetences. Piešķirs līdzekļus arī valsts valodas prasmju diagnostikai un attīstīšanai.
Vai diagnostikas solījumi nozīmē, ka tādas galīgas skaidrības par pedagogu valodas prasmēm mums nemaz vēl nav? Ja tā, tad tas vienlaikus arī nozīmē, ka varam tikai minēt, kāda būs pašreizējās valodas reformas ietekme uz izglītību, kuru saņem skolēni.
Mehāniskā “lojalitāte”
Otrs aspekts ir mācību saturs un vēstījumi. Izglītības saturu nosaka valsts, tomēr katram pedagogam ir zināma brīvība salikt apgūstamo tēmu akcentus. Un tas ir normāli – skolotājs nav robots, kas vārds vārdā atkārto to, kas ir rakstīts mācību grāmatā. Tomēr vienlaikus mācību saturs ir tēma, kas dažādās aprindās rada aizdomas par dažu skolotāju “nelojalitāti” valstij un to, kādu ideju sēšanai daži skolotāji pedagoģisko brīvību izmanto. Likumdevēji šo ir mēģinājuši risināt ar likuma grozījumiem, kas no darba ļauj atbrīvot valstij un Satversmei nelojālu pedagogu, kas neaudzina Latvijas patriotus – tas, protams, attiecas uz visiem pedagogiem, nevis tikai tiem, kas strādā noteiktās skolās.
Taču šis risinājums ir nepilnīgs un problemātisks. To ir ilustrējis kaut vai tas, ka pirmās apsūdzības par skolotāju nelojalitāti sāka pienākt, vēl pirms likuma grozījumi Saeimā bija pieņemti. Šāds likums var būt līdzeklis, lai ne tikai vērstos pret apšaubāmu saturu mācību stundās, bet arī kārtotu attiecības vienā otrā mācību iestādē.
Man nav datu, cik daudz tieši vispārējā izglītības sistēma veido Latvijā dzīvojošo etnisko un valodas grupu uzskatu atšķirības dažādos politiskos jautājumos. Nevajag arī apgalvot, ka pedagogi ir kaut kādā ziņā “labāki” vai “sliktāki” tikai tāpēc, ka strādā latviešu vai mazākumtautību skolā. Tomēr valodas reformai būtu nepieciešams orientēties ne tikai uz valodas prasmju stiprināšanu, bet arī uz sabiedrības integrāciju, kas ir viens no izglītības sistēmas uzdevumiem. Tas nozīmē ne tikai kopēju valodu, bet arī kopēju izpratni par svarīgākajiem jautājumiem.
Reformai jāveicina, lai Latvijā mazinātos cilvēku noslēgtība etniskajās vai valodas kopienās. Šo nošķirtību labi ilustrē tas, ka latviešu jaunieši nereti dzīvojas savā vidē, bet krievvalodīgie – savā. Līdzšinējā izglītības sistēma šo nošķirtību ir uzturējusi. Lai gan daļa jauniešu, kas nāk no krievvalodīgajām ģimenēm, mācās latviešu skolās, šis process pats no sevis notiek lēni.
Mācību valoda un pieredze
Tikai ar to, ka skolās notiks pilnīga pāreja uz latviešu valodu, šajā ziņā nekas būtiski nemainīsies. Valoda būs cita, bet vai cita būs arī mācīšanās pieredze? Ja kāda iestāde darbojas kā noteiktu uzskatu veidotāja, oficiālās valodas maiņa šo lomu nemazina. Mazākumtautību skolēni savās skolās turpinās uzturēties savas valodas grupas pārstāvju vidū.
Daudz labākus rezultātus var sagaidīt, ja skolas veidotu kā vietas, kur satiekas skolēni no dažādām valodas vidēm. Tagad, kad pamata mācību valoda visās skolās būs latviešu, ir iespējams arī citās jomās mazināt nošķīrumu starp “latviešu” un “krievu” skolām. Skolotāji jāsagatavo tā, lai varētu strādāt lingvistiski daudzveidīgās vidēs – vielu stāstīt latviski, bet spēt to paskaidrot arī citā valodā. Ja skolotāji spēs labi strādāt ar skolēniem neatkarīgi no viņu dzimtās valodas, arī vecāki mazāk minstināsies bērnus sūtīs skolā, kas nav mazākumtautību skola.
Ir nepieciešama mācību vide, kurā pamata valoda ir latviešu valoda, taču kas vienlaikus spēj reaģēt uz skolēnu vajadzībām neatkarīgi no valodas vides, no kuras skolēns nāk. Skolai ir jābūt vietai, kas nevis atražo nošķirtību, bet gan sniedz skolēniem kopēju izpratni par valsti un sabiedrību, kurā tie dzīvo. To dod ne tikai mācību saturs, bet arī tas, kādus cilvēkus audzēkņi skolā sastop un iepazīst.
Komentāri