Ik pa laikam dabā gājēji, tāpat kā daudzi meža īpašnieki, meklē atbildi uz jautājumu – vai drīkst publiski atzīties, ka patīk sakopts mežs, vai labāk paklusēt par šo tēmu? Laikam nav iespējama vienprātība jautājumā – cik lielas teritorijas varam atļauties atvēlēt sugu daudzveidības saglabāšanai, zinātnei un nākamībai, kā arī nākotnes izaicinājumam – ātraudzīgajām plantācijām.
Dažādi pasniegtās informācijas un interpretācijas dēļ tā arī nav skaidrs, vai strīdi par dabas un meža ekonomisko izmantošanu saasinās tādēļ, ka sāk trūkt resursu, tuvojas vēlēšanas, kāda sabiedrības grupa “bīda” jaunu likumu, vai arī gaidāmi grozījumi jau esošajos normatīvajos aktos. Kāpēc gan ne, jo meža īpašumi pieder aptuveni 123 tūkstošiem cilvēku (tie visi gan nav Latvijas iedzīvotāji), un tas ir vērā ņemams skaits.
Latvietim raksturīga kārtības mīlestība, tādēļ arī daudziem vecākās un vidējās paaudzes cilvēkiem ir stingrs uzskats, ka mežā jāizskatās kā parkā. Šāda mežsaimnieciskā tradīcija ir gana sena – kokus taupīja ēku celtniecībai, tā bija sava veida “zaļā banka”, katru iespējamo lietaskoku saudzēja, cik vien var, bet no meža vilka vēja lauztos, bojātos, kritalas, nesa zaru nastiņas, vāca čiekurus. Cieņā bija godpilna attieksme pret mantojumu, ko izaudzējušas iepriekšējās paaudzes, kā arī rūpīga plānošana – kā tiks izlietots. Pēc tam ilgu laiku bija stingra kārtība, ka pēc meža darbiem zari jāsadedzina, mežsargi tam punktuāli sekoja līdzi, rakstot pat pārkāpumu aktus par termiņu neievērošanu. Un atkal laiki mainījušies, šoreiz, kā uzskata īpašnieki, ne jau meža taupīšanas un kopšanas virzienā. Mūsdienās daudzviet zari, pat apjomīgi stumbri paliek tālās cirsmās, kur neatmaksājas pārstrādāt malkā vai sašķeldot un kilometriem tālu vest, ugunskuru dūmu smarža vispār ir retums. Iedzīvotāji ir neizpratnē – cik daudz drīkst vākt zemē palikušo meža ražu un vai patiesi esam tik bagāti, ka labprātīgi pūdēsim koksni.
Te akmens dabas speciālistu dārziņā, kuri par maz skaidrojuši bioloģiskās daudzveidības nozīmi saprotamā, ikdienišķā valodā, lai sasniegtu cilvēku vienkāršo un viņš saprastu, kādas vēl vērtības, izņemot kubikmetrus, ir īpašumā. Katrs gadījums ir individuāls, un nav ko pārmest tiem, kuri domā par saprātīgu līdzsvaru mežā, vispirms tajā saskata estētisku, ainavisku un rekreācijas iespēju, pēc tam līdzekļus bērnu skološanai un tikai tad vietu retām sīkbūtnēm.
Plašu diskusiju izraisīja Grigorija Rozentāla, kooperatīvās sabiedrības “Mežsaimnieks” pārstāvja, nesenais komentārs par līdzsvaru mežā: “To, ka pūstoša koksne ir nepieciešama dažādām dzīvām radībām, raksta ekoloģijas grāmatās. Bet cik daudz? Pārsteidzoši, bet pēdējo gadu laikā Latvijā ir uzradusies diezgan skaļu cilvēku grupiņa, kas proponē, ka kritalas un bojātie koki ir jāatstāj mežā un to izvākšana ir gandrīz vai noziegums. Iznāk, ka tā bioloģiskā daudzveidība, kas Latvijas mežos pastāv un ir izveidojusies daudzu gadu desmitu līdzšinējās mežsaimniecības prakses apstākļos, izzudīs, ja to lielos apjomos nepiebarosim ar mirušo koksni.”
Sociālo tīklu komentētāji, daudzi meža nozarei pietuvinātie atklāj sistēmas problēmas un to, ka “atkal braucam ne pa ceļu, bet grāvi”, viņi atbalsta viedokli, ka Latvija ir par mazu eksperimentiem ar mežu un zinātniskām galējībām, kā arī nav piemērota saimniekošanai koku plantācijās.
Valsts mežzinātnes institūta “Silava” jaunākie dati par mirušās koksnes apjomu Latvijas mežos ir pārsteidzoši – vairāk nekā 65 miljoni kubikmetru. Protams, tas ir tikai aptuveni, jo aprēķināt satrunējušu, zemē gulošu stumbru, nokaltušu, bet vēl “stāvus stāvošu” koku, nesavāktu cirsmu pārpalikumu kaudzes sarēķināt nav iespējams, turklāt šādu uzskaiti veic nesen, kopš 2004.gada. Lai varētu spriest, vai esam vienkārši izšķērdīgi un nesaimnieciski, vai arī prasmīgi veicinām bioloģisko daudzveidību, trūkst salīdzinājuma, kāda situācija bija pirmās brīvvalsts laikā, kad prioritāte bija lauksaimniecība, kādi koksnes apjomi mežā krājās pēc 2.pasaules kara un pēc lielajām vētrām pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās. Un kāda situācija ar mirušo koksni ir kaimiņzemēs, kur ir apmēram līdzīga daba? Vai tur dzīvo taupīgāk un praktiskāk? Kamēr mums jāpiepūlas, lai atrastu objektīvus faktus, iepriekš minētais Grigorijs Rozentāls rīkojas. Viņš atzīstas, ka savā mežā pieņēmis pareizo jeb ekonomisko lēmumu: “Mirusī koksne man stāv malkas šķūnī, sprakšķ plītī un apkures katlā. Varbūt arī mums kā nācijai ir laiks par to padomāt. Lai nav tā, ka valsts televīzijā katra trešā ziņa ir par to, ka kaut kam nav naudas. Bet, paskatoties mežā, šķiet, ka šajā valstī nauda nevienam nav vajadzīga. Abas lietas tomēr īsti neiet kopā…”
Komentāri