Beidzot zeme balta! Prāts arī priecīgāks, un laiks šķiet siltāks. Tikai… ceļi daudzviet aizputināti, grūti pabraukt, uz ielām sniega putra. Šausmas! Neko darīt, lai cik liela atkal kāda neapmierinātība, diemžēl ir ziema.
Tas esot labi, ka cilvēki negozējas apmierinātībā, jo nemiers liek darboties, virzīties uz priekšu. Labi, kamēr neapmierinātība nekļūst par apsēstību, kad nekas nav labi, jo vienkārši – labi nevar būt. Ja kāds saka pretējo, viņš, visticamāk, ir korumpēts, varbūt nejēga vai dievadots, vai vienkārši iemanījies dzīvot labāk nekā citi. Nevienu viņa argumenti, domas neinteresē, jo nav mūsējais – tas, kurš zina, ka ir slikti, nepareizi un, protams, jādara citādi. Kā? Ne jau viņam par to galva jālauza, citi taču saņem algas. Un vēl kādas!
Tā laikam bijis mūžam, ka nauda cita makā ripo pati no sevis, bet manā pašam vien jāieliek. Cik viegli vērtēt, ko otrs nedara. Tādi nu esam.
Skumji klausīties, kā šis gads sācies daudzās darbavietās. Līdz ar minimālās algas paaugstināšanu tā iespēju robežās tiek palielināta katram. Uzzinot, cik saņems kāds cits, sākusies matu plēšana. Dažu eiro dēļ cilvēki nekautrējas nolaisties tik zemu, ka paši sevi pazemo.
Nauda vienmēr bijusi tā, kas vieno un kas šķir. Cik draugu nav sanaidojušies naudas dēļ, cik veiksmīgu uzņēmumu nav aizgājis pa grunti, jo īpašniekiem bijusi dažāda sapratne par naudu?
Par naudu runāt skaitās nepieklājīgi. Par to, ka tās par maz, pašsaprotami. Tā vairojam divkosību. Bet sliktais taču ir tas, kas mūs vieno. Slikti ceļi, mazas pensijas, negudri deputāti un ministri, vietējā vara par cilvēkiem nedomā, naudu tērē izklaidēm utt. – ir temati, kas vieno cilvēkus. Labi, ka regulāri kādu priecīgu brīdi domu apmaiņai sagādā mūsu sportisti. Kad zelts, tad viss kārtībā. Ja sudrabs – kurš gan neprot pamācīt, kā vajadzēja spēlēt, braukt, mest, skriet…
Snieg. Diena apmākusies. Bet skaista! Tā nav drūma, sniegam ziemā ir jābūt arī uz ceļiem, ielām. Kāda ņurdēšana, neapmierinātība un niknošanās neko nemainīs. Un paldies Dievam! Jādzīvo, kā ir.
Komentāri