Tituls: “Par aktīvu pilsonisko attieksmi un ārsta profesionalitāti”. Vārds, uzvārds: Anda Skrastiņa. Nodarbošanās: Cēsu slimnīcas traumatoloģiskās nodaļas vadītāja.
– Gandrīz kā Annai Brigaderei. Viņai bija “Dievs. Daba. Darbs”. Arī man ļoti līdzīgi.
Anda Skrastiņa pieder pie uzticīgajiem. Uzticīgajiem darbam, mājai, ģimenei un draugiem. Šķiet, ka viņa ir stipra sieviete, kaut varbūt pati dažkārt neapzinās savu spēku. Bet citi to smeļas no viņas, mācās inteliģenci un labestību. Anda Skrastiņa ir no rosīgo cilvēku cilts – allaž kādas idejas, enerģija, kas tiek ieguldītas slimnīcas, traumatoloģiskās nodaļas attīstībā. Labprāt izceļ kolēģu panākumus, noklusējot savējos. Bet netrūkst enerģisku pacientu, kuri savu ārsti neaizmirst, un viņa kļūst labi pamanāma.
Ar ārsti satikāmies traumatoloģiskajā nodaļā. Pārliecinājos, cik spraigs ir ikdienas darba ritms- te padoms medicīnas māsām, te norādījumi ārstu palīgiem. Tas ir komandas darbs, kurā Anda Skrastiņa ir līdere.
– Kā tas ir – būt ārstam komandā?
– Jūtos lepna, ka strādāju rajona slimnīcas kolektīvā. Zinu, ka jebkurš no mūsu darbiniekiem cenšas strādāt ar pilnu atdevi, ar dziļu pietāti pret slimnieku. Priecājos, ka savā tiešajā darba kolektīvā – traumatoloģiskajā nodaļā – varu justies kā ģimenē un paļauties uz saviem kolēģiem.
– Kas sniedz gandarījumu?
– Liels gandarījums, ja izdevies palīdzēt pacientam un ja viņa ārstēšanās procesā no paša cietušā tiek saņemts tas, ko tagad sauc par līdzestību: pacienta atbildības sajūtu par atveseļošanās procesu un vēlme sekmēt to. Diemžēl nāk prātā arīdzan pacienti, kuru ārstēšanā esmu ielikusi ne tikai savu sirdi un dvēseli, bet visu savu profesionālo varēšanu, taču viņi savu dzīvību nevērtē un nesargā. Tā atceros kādu, kuru kopā ar kolēģi Moniku Kalniņu savā laikā reanimējām pēc suicīda mēģinājuma un pakāršanās. Cilvēks atgriezās normālā dzīvē, bet diemžēl mācību no savas augšāmcelšanās nebija guvis. Pēc pusotra gada viņš alkohola reibumā aizgāja bojā, motociklam ietriecoties kokā.
– Ar ko grūti samierināties?
– Ar to, ka ļoti liela daļa mūsu pacientu no pagastiem, tāpat no Cēsīm sociāli mazaizsargāti. Ir bezdarbnieki, daudzi strādā bez līguma. Gadoties traumai, bieži vien darba devējs aizmirst par šo savu strādājošo. Ja nav maksāts sociālais nodoklis, ja alga saņemta aploksnē, tad savā atveseļošanās procesā viņš var paļauties vienīgi uz savu ģimeni un pilsētas vai pagasta sociālā dienesta palīdzību.
– Kāds ir jūsu dzīves moto?
– Gandrīz kā Annai Brigaderei. Viņai bija “Dievs. Daba. Darbs”. Arī man ļoti līdzīgi. Gribu uzsvērt, ka ļoti liela nozīme, lai es sevi varētu realizēt kā personība, ir manai ģimenei, draugiem, darba kolektīvam.
– Jūs taču esat arī rakstniece! Jūs uzrakstījāt jauku darbu “Cēsis”, kas veltīts pilsētas jubilejai.
– Jā, tas ir absolūts mīlestības darbs un veltījums savai pilsētai 800 gados. Tas radās diezgan spontāni. Pašai un pārējam autoru kolektīvam šķiet, ka darbs ir izdevies. Pārējie aptaujas “Gada cilvēks” laureāti.
Komentāri