Klāt Ziemassvētki un apkārt klejo rūķi ar pilniem dāvanu maisiem. Kāds teiks, ka, otram dodot, izaudzinām patērētājus, cits uzsvērs, ka katrs no mums gribētu saņemt dāvanu kaut reizi gadā. Ir cilvēki, kuri lūgs otra palīdzību, un kuri to labprāt nedarīs nekad. Ir cilvēki, kuri ziedos, jo nespēj rīkoties citādi, redzot, ka blakus kādam klājas grūti. Starp citu, arī laba darīšanai tagad ir tik dažādas nianses. Var sponsorēt, atbalstīt, dāvināt, ziedot.
“Druva” uz sarunu aicināja gan laba darītājus, gan laba saņēmējus. Un vienojās, ka šoreiz runājam par labdarību, kad ziedojums ir mīlestības attieksme pret otru cilvēku. Došana aiz mīlestības, jo redzi, ka otram to vajag. Tu dod tāpēc, ka viņu mīli, un pieņem tādu, kāds viņš ir.
Sarunā piedalījās starptautiskā sieviešu kluba (Y`s man International Club) “Cēsis” pārstāve Dace Kalniņa, sociālās aprūpes centra “Gaujaslīči” direktore Ina Ozola, Cēsu pilsētas domes sociālā darbiniece Svetlana Lilita Vasiļjeva un sv. Jāņa baznīcas draudzes diakonijas centra un nakts patversmes vadītāja Vaira Novicka.
– Kāpēc par ziedošanu tik daudz runājam tieši Ziemassvētku laikā?
Vaira Novicka: – Man liekas, ka tā jau ir tradīcija. Pie mums tāda tā tapusi pēdējos gados, bet pasaulē tā bijis. Man pavisam cilvēcīgi liekas, ka laiks līdz Ziemassvētkiem ir tumšs, tāpēc gribas vairāk gaišuma. Un vienmēr bijuši cilvēki, kuri prot vairot labo ne tikai savā, bet arī otra dzīvē, ja redz, ka viņam klājas daudz sliktāk nekā pašam. No otras puses, ir daudzi cilvēki, kuri neaizmirst ziedot ikdienā. Mums diakonijas centrā ir drēbju glabātava, zupas virtuve. To cilvēki apmeklē ikdienā un vienmēr ir, ko paņemt, lai apģērbtos. Brauc daudzbērnu ģimenes arī no laukiem un priecīgi dodas prom, jo nereti lielākiem pirkumiem mammām arī lietoto apģērbu tirgotavās bijis par dārgu. Tā dzīve rit.
Dace Kalniņa: – Mūsu klubs daudz palīdz pavisam veciem ļaudīm, Veselavas speciālās pirmsskolas izglītības iestādes bērniem, kur mācās daudzi mazie no trūcīgām ģimenēm. Savā ziņā šīs ģimenes vairs nevar sev palīdzēt, tās ir kļuvušas atkarīgas no sabiedrības izpratnes un atbalsta. Ir sabiedrībā cilvēki, kuriem palīdzot, viņi var kļūt neatkarīgi, apzināties savu varēšanu, bet mazie un pavisam vecie vairs nevar sev palīdzēt. Vecākajiem kājas neklausa, acis nerāda. Viņi neiet sabiedrībā un ļoti gaida mūsu atnākšanu. Ne jau gaida brīdi, kad atnesīs tikai to paciņu, bet gaida ciemos. Visi atceramies reizes, kad aizejam pie tantukiem pāris dienu vēlāk un viņas saka: “Kur tik ilgi bijāt, jau sen jūs gaidām!” Un tā notiek ne tikai svētkos. Mēs esam viņus tā pieradinājuši un tagad par to esam atbildīgi.
Svetlana Vasiļjeva: – Nav jau tikai tā, ka viņi ziedojumus gaida! Mēs gribam šos ziedojumus dot un tāpēc cilvēkus sameklējam. Vismaz Ziemassvētkos es neesmu dzirdējusi, ka cilvēki saka:” Vai man kaut ko atnesīs? Vai man kaut kas būs?” Cita runa ir par pabalstiem. Bet gan jau sirdī arī gaida. Tā dāvana, gadās, ir gada lielais notikums un prieks. Dāvinājumos bieži neliek neko lielu, tur ir augļi, saldumi, bet svarīga ir satikšanās. Var gadīties, ka ziedotājs ir vienīgais, ko ziedojuma saņēmējs sagaida svētku laikā ienākam pa savām durvīm.
– Ko visbiežāk nākas atbalstīt?
Dace Kalniņa: – Mēs esam nevalstiska organizācija. Un varu teikt, ka dzīve mums piespēlē tos cilvēkus, kuriem visvairāk mūsu atbalsts ir nepieciešams. Vislabāk ir dot tam, kuram palīdzot, var redzēt, ka tas nes svētību. Pieredze ir dažāda. Var jau arī likt kā ganu zēna maisā, kuram nav dibena. Liec un liec, bet tas nepildās. Viss, ko esi devis, ir aizgājis.
Svetlana Vasiļjeva: – Ir gadījumi, kad cilvēki nonāk krīzes situācijā, saņem morālu vai materiālu atbalstu un izkāpj no bedres, bet ir hroniskas riska ģimenes, kurās vienādi dzīvo māte, meita, bērni. Viss turpinās. Un nemaz nevērtējot resursus, kas viņos ir ieguldīti. Dzīvesveids pārmantojas. Ļoti reti ir gadījumi, kad kāds no šādas ģimenes sistēmas izķepurojas un dzīvi turpina citādi.
Dace Kalniņa: – Katrā sabiedrībā ir pieci, desmit procenti cilvēku, kuri pārmanto šo dzīvesveidu, attieksmi, ka esi saņēmējs, tevi atbalstīs. Tādi ir socioloģisko pētījumu dati. Cilvēki, kuri ir vecāki par 40 gadiem, lieliski apzinās, ka būt nabadzīgam mūsu sabiedrībā nav nekāds gods. Lepnuma dēļ bieži neviens neko neprasa. Tas ir ļoti labi, ja kāds no malas ir pamanījis, ka vajadzīga palīdzība. Un seko atgriezeniska ķēde. Tu saņem, novērtē, ko esi dabūjis, un vēlāk pamani otru, kam vajag vēl vairāk. Tad mūsu darbam un sarunām par ziedošanu ir jēga.
Svetlana Vasiļjeva: -Vislielākā vajadzība pēc ziedojumiem varētu būt ģimenēm ar bērniem, kurās abi vecāki strādā, bet ir mazi ienākumi. Vēl līdzcilvēku atbalsts ir nepieciešams arī augsta sociālā riska un nelabvēlīgajām ģimenēm, kur bērniem ir ļoti niecīgas iespējas, tāpēc kādreiz vajadzīga dāvana, lai bērns priecātos. Vēl noteikti nevaram aizmirst vecus un vientuļus cilvēkus, kuri dzīvo savās mājās, savā dzīvoklītī. Tie sirmgalvji, kuri dzīvo pansionātos vai citās aprūpes iestādēs, tomēr biežāk bauda pasākumus, ir saskarsmē ar cilvēkiem, arī apmeklē kultūras pasākumus ārpus iestādes. Tiem, kuri ir vientuļi, arī viena dāvana Ziemassvētkos ir ļoti skaists gada mirklis.
– Dāvanas jau it kā nevajag vērtēt. Bet kas ir tie ziedojumi, kuri kalpo ilgtermiņā?
Ina Ozola: – Cilvēki ļoti labprāt rūpējas par bērniem, kuri ir palikuši bez vecāku gādības. Ir vienreizēji ziedojumi, kad, iespējams, ir bijuši lielāki ieņēmumi, ir reizes, kad par ziedotājiem kļūst cilvēki, kuri sajutuši nepārvaramu vēlmi kādam palīdzēt. Tā tiešām notiek. Bērnu namam bijuši arī ļoti mērķtiecīgi ziedotāji, kuri apsver, kā šis ziedojums var palīdzēt bērnam priecāties par dzīvi, izglītoties. Piemēram, “Latvijas Unibanka” mūsu bērniem apmaksā ceļa izdevumus uz Franciju, lai bērni vasaras un ziemas brīvdienas varētu vadīt franču ģimenēs. Bērni apgūst valodu. Tas taču ir ļoti labs ieguldījums nākotnē! Valodu zināšanas noderēs vienmēr. Dzīvojot ģimenē, viņi iepazīst sadzīvi, kā veidojas savstarpējās attiecības. Tāpat ilgstoša sadarbība bijusi ar mūsu iestādes atbalsta grupu Norvēģijā. Bērnu namā gadu no gada uzlabojas sadzīves apstākļi, tiek sakārtota vide, veikti remonti. Tas arī ir svarīgi, jo “Gaujaslīči” tomēr ir viņu mājas. Vēl ilgstoši sadarbojamies ar “Hansabanku”. Viņi atbalsta to, ka bērni var pabūt dažādos uzņēmumos, iepazīties ar cilvēkiem, kuri strādā konkrētā profesijā, lai saprastu savas intereses. Ir iecere, ka vasarā bērni nedēļu vai divas varēs pastrādāt tajā jomā, kas viņus interesē. Tā viņi dziļāk iepazīst darba vidi, saprot prasības, apzinās, cik svarīga ir pašdisciplīna, kuras viņiem bieži pietrūkst. Vēl mums ziedo anonīmie labvēļi. Viņi atved saldumu kastes, ziedo kādas mantiskas vērtības, nesakot, kā pašus sauc. Ir cilvēki, kuri ziedo, to viņi dara no sirds, un nevēlas publicitāti.
– Tieši bērnu namu adresē bieži izskan pārmetumi, ka audzēkņi nezina, cik kas maksā, kā jānopelna. Kā tad ir ar to patērēšanu?
– Es nevaru noliegt, ka šie bērni ir pieraduši, ka par viņiem rūpējas, ka viņi šīs dāvanas saņem. Un, iespējams, daudziem ir sajūta, ka tiešām ir jāsaņem dāvana. Bet tajā pašā laikā bērni ir sapratuši, ka vislielākais ieguldījums tiek saņemts no ģimenēm, kurās viņi dzīvo brīvlaikos. To viņi neuztver kā dāvanu, bet kā nepieciešamību. Kaut ko ļoti dārgu. Bērni viesģimenēs meklē un atrod emocionālo kontaktu. Viņu dzīvei tas ir neatsverami. Ir atrasts padomdevējs, tad bērns jūtas droši. Pārsvarā jau bērnu namā ir dzīvu vecāku bērni, bet pie saviem vecākiem viņi šo atbalstu nevar meklēt, padomu nav kur smelties. Šajos svētkos bērni dzīvos Francijā, Amerikā, Norvēģijā, vairāki pie saviem bioloģiskajiem vecākiem, bet deviņi bērni paliks “Gaujaslīčos”. Centrs ir viņu mājas.
– Tad viņiem vajadzētu ziedot nevis saldumu paku, bet mīlestību?
– Tas būtu ļoti skaisti, pats vērtīgākais.
Svetlana Vasiļjeva: – Konfektes apēd, papīrus izmet. Skaistas atmiņas var būt īsam vai ilgākam laikam. Taču vēl šajā brīdī līdzcilvēki var kļūt par uzticības personām vai atbalsta ģimeni šiem “Gaujaslīču” un citām sociālā riska ģimenēm un bērniem. Tas nozīmē, ka kāda ģimene uz īsāku vai ilgāku laiku apņemtos palīdzēt daudzbērnu ģimenei, ģimenēm, kurās aug bērns invalīds. Tas nebūs ziedojums, kad tiek atdota manta, bet var sanākt, ka, uzņemoties šādu atbildību, varam kļūt par draugiem. Būsi labais, stiprais cilvēks. Ja esi uzticības persona, tad vari palīdzēt kādam bērnam tikt galā ar mācībām, ikdienu, būt kopā svētkos. Reizēm ir jādāvā mīlestība bez nosacījumiem. Ierasti to prot vecāki, bet ir bērni, kuri to var saņemt no svešinieka. Pagaidām šādu cilvēku Cēsīs ir ļoti maz. Šādi cilvēki bieži vajadzīgi, bet joprojām trūkst arī pieaugušo pasaulē.
– Un kas pieaugušajam ir nozīmīgs ziedojums? Es domāju, kā, tālejoši domājot, palīdzat alkohola atkarīgajiem?
Vaira Novicka: – Atkarīgajiem visvairāk tīk sadraudzība ar cilvēkiem, lai viņus atzīst par līdzīgiem. To viņi atzīst par vērtīgāko. Viņi, tāpat kā katrs no mums, vēlas ar kādu parunāt. Pie mums viņi runājas ar psihologu un arī paši uzklausām. Visu laiku esam blakus un cenšamies pārliecināt, ka jāatbrīvojas no atkarības. Tas ir ikdienišķs atbalsts. Tāds cilvēka domu ziedojums otram cilvēkam. Informācija viņiem ir. Tikai jautājums, cik to izmanto? Atkarība ir smaga, ja no simta ar to galā tikuši daži, tad tas ir ļoti daudz. Kādreiz tā padomāju, ka viņiem vērtīgākais ziedojums būtu saņemt … mammu. Bērnībā mammas trūcis un tagad viņi to meklē visu dzīvi. Atbalstām, skaidrojam, uz-klausām, pamācam.
– Kāds ir devēja prieks?
Dace Kalniņa: – Ziedojumu saņemšana un došana ir nešķiramas puses. Tie, kuri ir saņēmuši ziedojumus, vislabāk zina un izprot, kā ir dot ziedojumu. Tā ir pāraugšana no saņēmēja par devēju. Ļoti labi, ja tā notiek. Vai tā notiek? Tā plaši par to nevaru spriest, bet mūsu klubā es satieku cilvēkus, kuri ir saņēmuši ziedojumus un tagad dāvā prieku citiem. To es saucu par krāsns principu. Lai krāsns dotu siltumu, daudz malkas tajā ir jāieliek.
Svetlana Vasiļjeva: – Mana pieredze ir tāda, ka devēji ir pilnīgi nesavtīgi. Nesen pie manis bija solīda kundze un atnesa lielu maisu ar adītām, krāsainām zeķēm. Viņa nepateica savu vārdu, viņa novēlēja mums labu dienu un aizgāja. Tagad uz Ziemassvētkiem braukšu pie ģimenēm, zeķītes dāvāšu. Man tas liekas ļoti silti un mīļi. Vēl ir cilvēki, kuri atļaujas ziedot lielākas dāvanas. Nopērk datoru, lai izvēlamies, kam tas vairāk vajadzīgs. Arī šādi ziedotāji nevēlas, lai kāds par viņiem runātu. Ir mums cita veida sadarbība, proti, kad kāda ģimene ārvalstīs uzņemas rūpes par ģimeni pie mums. Viņi pretim vēlas saņemt vien to, lai ik pēc pāris mēnešiem bērns uzraksta vēstuli un pastāsta, kā klājas. Te gan jāsaka godīgi, pēc naudas nāca daudzi, bet ar vēstuļu rakstīšanu gāja grūti.
Ina Ozola: – Svarīgi ir pateikt paldies. Tad ir redzams abpusējais prieks. Ziedotājs taču novērtē, kā uzlabojas bērnu, vai kādas ģimenes dzīve. Prieks ziedotāju un bērnu acīs ir īsts laimes brīdis. Atceros, reiz kāds uzņēmējs mums ziedoja spuldzītes, kurās uz svētkiem varējām ietīt abas ēkas. Tumsā izskatījās, ka tiešām dzīvojam pasaku namiņos. To redzot, arī ziedotāja acis mirdzēja. Tagad jau trešo gadu mūsu mājām ir šī gaišā rota.
Dace Kalniņa: – Sadarbojoties ar ārzemju tautiešiem, pieredze ir tāda, ka ziedotāji ir pavisam vienkārši cilvēki, viņiem nav ne lielu ienākumu, ne uzņēmumu. Bieži tie ir draudžu cilvēki, kuri redz līdzcilvēku vajadzības. Viņi ir pārliecināti, ka padalot savu garīgo vai fizisko mantību, arī viņi ir ieguvēji. Tāpat domā arī pie mums tie ļaudis, kuri citiem vēl tikai labu un izvēlas palīdzēt. Tikai nevajag domāt, ka pateicībai nav vērtības. Ziedojumu ir jāmāk ne tikai dot, bet arī saņemt. Ierasti galvenais, ko vēlas devējs, ir dzirdēt paldies. Es dodu, tu saņem un saki man paldies. Tikai paldies un viss.
Komentāri