Mūsdienās ģimenes dzemdības ir kļuvušas par ierastu notikumu. Cēsu rajona slimnīcas dzemdību nodaļas vecākā vecmāte Veronika Medne atzīst, ka ģimenes dzemdības atvieglo mediķu darbu, un arī māmiņas jūtas drošākas un pārliecinātākas par sevi, ja līdzās ir tuvs cilvēks.
“Ģimenes dzemdības Cēsīs notiek jau gadus piecpadsmit. Tajās var piedalīties ne tikai tēti, bet arī māmiņu mammas, māsas, draudzenes. Tikai pirms tam jāapmeklē māmiņu skola. Jaunajai māmiņai un līdzi paņemtajam cilvēkam jābūt sagatavotiem, lai zinātu, kas viņus sagaida, ko mēs no viņiem prasām, kā, piemēram, vīrs dzemdībās var palīdzēt sievai. Līdz ar to arī jaunie tēti ir mierīgāki, saprot mediķu darbu, pat, ja rodas kādi sarežģījumi. Patiesībā mums ļoti patīk, ka nāk līdzi vīri. Pēc dzemdībām viņi ir saprotošāki un mīļāki pret sievām. Nenoliedzami, arī vecmātei jaunais tētis ir liels palīgs. Kad šādi sākām strādāt, domājām, kā būs. Dzemdību process nav viegls, kā vīrieši izturēs. Bet esam ļoti priecīgas. Mums ir daudz vieglāk strādāt. Kad dzemdību nodaļās bija slēgtais režīms, māmiņas nāca bailīgas un nedrošas. Personālam nebija viegli. Nākamie tēti ir malači, turas braši, un ir prieks, ka viņi arvien vairāk un vairāk piedalās dzemdībās,” stāsta V.Medne un turpina: “Jaunās dzīvības nākšana pasaulē attiecas uz abiem vecākiem. Tā sākas no ieņemšanas brīža, līdz kamēr bērni piedzimst un aug. Ir patīkami, ja nākamajam tēvam rūp pirmsdzemdību periods, dzemdības, pēcdzemdību un kopšanas periods,” domās dalās vecākā vecmāte.
Jaunie tēti dzemdībās tiek aicināti arī pārgriezt nabas saiti, daudzi šo iespēju arī izmanto.
“Skatāmies pēc apstākļiem, vai viņi tam ir gatavi, vai dzemdībās viss ir noritējis labi. Emocijas ir ļoti mīļas. Dažkārt tētis atnāk stingrāks un bravurīgāks, bet dzemdībās emocijas šķīst, un viņi jūtas laimīgi,” stāsta V.Medne.
Vecākā vecmāte atzīst, ka piedalīšanās dzemdībās nedrīkst būt obligāta. Katrs pāris pats jūt un zina, vai otra cilvēka klātbūtne ir nepieciešama.
“Mūsdienās ģimenes dzemdības, izvēlētas vecmātes nedaudz ir arī tāda kā modes lieta. Bet tikai paši vecāki savā starpā saprot, tas ir vajadzīgs vai ne. Dzemdības tomēr ir ļoti intīms un emocionāls brīdis,” domās dalās vecākā vecmāte.
Dzemdību un ginekoloģiskās nodaļas vadītāja Sandra Kumpiņa piekrīt, ka ģimenes dzemdības ir ļoti jaukas… ja abi vecāki kopā ir izgājuši māmiņu skolu un uz dzemdībām atnāk jau sagatavoti.
“Vīrietis ir pirmais, kurš var palīdzēt sievai. Tāpēc ir patīkami, ja dzemdībās viņi ir atbalsts sievām. Bieži sievietes ieņem dīvainu pozīciju – parāda, cik viņām ir slikti, nevis dzemdē mazuli un strādā. Ja nekas iepriekš nav pastāstīts, viņi ir tik pārsteigti par to, kas dzemdībās notiek. Sievietei dzemdību kontrakcijas un sāpes ir nepiedzīvotas un nezināmas sajūtas. Arī vīrietis tad ir neziņā, apjucis un šķiet, ka kaut kur jāskrien meklēt palīdzību no malas, jo te kaut kas nav īsti riktīgi. Zvana telefoni, virsū nāk radi. Bez tam ļoti svarīgi ģimenes dzemdībās ir tas, ka vīrietis pirmais redz bērniņu un uzreiz viņu pieņem. Ir daudz lielākas izredzes, ka viņš nekad nepārstās rūpēties par savu atvasi. Domāju, ja kādreiz ģimenē būs problēmas un tā izjuks, par bērniem viņi turpinās rūpēties. Pirmais kontakts ir ļoti svarīgs,” domās dalās S.Kumpiņa. Satikušies pa īstam
Kaspara un Fionas Vilnīšu ģimenē pagājušajā nedēļā pasaulē nāca dēliņš.
“Mums nebija pat tāda doma, ka mazuļa dzimšanas brīdī varētu nebūt kopā. Domāju, ka atbalsts ir svarīgs. Fionai bija vieglāk, ka esmu līdzās. Cēsu dzemdību nodaļā ir nodrošināts gan krēsliņš, gan citas palīglietas, lai dzemdību procesā māmiņa justos ērti un abi vecāki varētu būt kopā. Pašam bija emocionāli grūti. Bija, protams, arī asaras. Kad mazulis iebrēcās, arī man sāka birt asaras. Tā mēs abi paraudājām. Dāmas gan neraudāja, tikai puiši,” atceras Kaspars un turpina: “Pēdējās minūtes bija vissmagākās. Kad dēliņš jau piedzima un ieraudājās, viss bija kārtībā. Nabassaiti pārgrieza vecmāte. Es fotografēju, lai paliek jaukas atmiņas. Tagad kopā visi esam jau trīs dienas. Mums šķiet, ka pazīstam viņu jau ilgu laiku. Pēdiņas kutinājām deviņus mēnešus, bet tagad esam satikušies pa īstam,” saka tētis.
“Kaspars teica, ka abi ar dēliņu raudājuši. Man laikam nebija spēka raudāt. Bet patiesībā nevaru iedomāties, kā dzemdības varētu notikt bez Kaspara atbalsta,” piebilst Fiona.
Vieglākais – korķēt mājās šampanieti
Raivo un Ingas Jaunslaviešu ģimenē ir četrgadīgais dēliņš Klāvs Kristiāns un pagājušajā nedēļā dzimušie dvīnīši – Roberts un Evelīna.
“Mēs braucām uz plānotām dzemdībām. Ingu aizveda uz operāciju zāli, bet es paliku istabiņā gaidot. Ar mazuļiem sasveicinājos mirklī, kad viņus atveda uz jaundzimušo apkopšanas telpu. Šoreiz, ja tā var teikt, viss bija skaidrs gandrīz pa minūtēm, bet toreiz, kad dzima Klāvs Kristiāns, bija lielāka neziņa. Atceros, centos Ingu mierināt, glāstīt, bet bija mirkļi, kad viņa mani atgrūda. Visu laiku bija jābūt līdzsvarā, neskatoties uz to, ka vienu mirkli viņai vajag manu pieskārienu vai glāstu, bet citā ne. Taču apziņa, ka turpat jābūt, nepamet ne uz mirkli. Jā, jutos diezgan bezspēcīgs. Arī šajās dzemdībās bija tāpat. Varbūt šoreiz Ingai bija cits sāpju slieksnis, bet tāpat pēc operācijas viņa nevarēja celties un bija jāpalīdz,” stāsta Raivo.
“Ja runājam par ģimenes modeli un to, ka mazuli paši plānojam no pirmās dienas, protams, kopā jābūt līdz galam. Citi tēti varbūt mājās uzreiz atzīmē dēla piedzimšanu… Man atzīmēšana nesanāca, jo svarīgāk bija būt šeit kopā ar Ingu. Tēviem ir jābūt klāt dzemdībās. Tā viņi spēj labāk arī izprast sievas. Vieglākais ceļš, protams, būtu sēdēt mājās un korķēt vaļā šampanieša pudeli,” domās dalās Raivo. Neaprakstāmas emocijas
Ilvars Rāgs un Saiva Zelča pagājušajā nedēļā sagaidīja dēliņu Tomu.
“Saivai bija ķeizargrieziens un līdzās viņai nevarēju būt. Gaidīju aiz durvīm. Kad dzirdēju mazuļa pirmo kliedzienu, mani pārņēma neaprakstāmas emocijas. Tās nevar vārdos izstāstīt. Tas ir milzīgs prieks un saviļņojums. Kamēr Saiva pamodās pēc operācijas, mēs ar Tomiņu viņu divas stundas gaidījām. Abi runājāmies. Ja būtu bijis citādāk, es noteikti būtu kopā ar Saivu līdz dēliņa piedzimšanai. Tur nevar būt citu domu. Es, piemēram, neesmu šīs dienas izgājis no slimnīcas. Palīdzu Saivai, viņa pirmās dienas nevarēja celties, neko smagu celt. Apkopu mazo Tomiņu,” stāsta tētis un piebilst, ka viegli nav. Saraustītais miegs šajā situācijā ir visgrūtākais.
“Ir svarīgi, ka mazulim pirmais kontakts ir gan ar mammu, gan tēti. Mana mamma stāstīja, ka kādreiz tēti nemaz iekšā slimnīcā netika. Tik pa logu ar roku pamāja. Es to nevaru iedomāties. Dzimst taču mūsu kopīgs bērniņš, kā var nebūt līdzās šajā mirklī. Pirmās dienas ir visjaukākās, emocionālākās.
Apzinos, ka esmu Saivai liels atbalsts. Nevaru iedomāties, kā būtu, ja viņai vienai būtu jāizdzīvo šīs dienas. Svinēt? Man nav bijusi doma, ka varētu iet kaut kur atzīmēt dēla piedzimšanu. Zinu, ka man ir jābūt te,” saka mazā Tomiņa tētis.
Komentāri