Aizejošajā gadā krietni daudz darīts, lai sekmētu dažādu sociālo pakalpojumu pieejamību pilsētā. Ir iecere, ka jau nākamajā gadā Cēsīs darbu sāks sociālo pakalpojumu aģentūra, cilvēki ar invaliditāti ne tikai no mūsu pilsētas un rajona jau var saņemt konsultācijas un mācīties Cēsu 4.arodvidusskolā esošajā Vidzemes atbalsta punktā invalīdiem. Janvārī Bērzaines ielā 16 durvis vērs dienas centri, kuros laiku varēs vadīt pensijas vecuma cilvēki, kuri dzīvo ģimenēs, un bērni ar funkcionālās attīstības traucējumiem, bet 2. pamatskolā beidzot var mācīties arī bērni ratiņkrēslos.
Kad pilsētas domes sociālajā nodaļā “Druva” jautā, cik šādu bērnu ir pilsētā, konkrēta atbilde nekad netiek sniegta, jo, kamēr vecāki skaļi nepasaka, ka viņu bērnam nepieciešams atbalsts, ka ir nopietnas veselības un attīstības problēmas, speciālisti par to neuzzina. Arī mediķu ētika liek par īpašajiem bērniem klusēt.
Ziemassvētku vecītis bija sarūpējis gandrīz 40 dāvanas. Tieši tik mazākus un lielākus pantiņu skaitītājus viņš gaidīja ciemos. Atnāca mazāk. Lietpratēji tomēr uzsver, ka integrācija notiek.
“Bērnu invalīdu noteikti ir vairāk, bet šie ir tie, kuri visbiežāk sanāk kopā. Tie ir svētki ne tikai bērniem, arī viņu vecākiem, brāļiem, māsām, draugiem. Sen jau vairs nav tā, ka šie ir vienīgie rūķi, kas viņus apciemo, jo ļoti daudzi bērni apmeklē bērnu dārzus, mācās skolās,” sacīja pilsētas domes sociālā darbiniece Svetlana Lilita Vasiļjeva.
Agrāk daudz retāk vecāki par savām problēmām runāja ar sabiedrību. No otras puses, varbūt tas bijis tikai maldīgs priekšstats, jo, tiekoties ar vairākām ģimenēm, kurās mīl un rūpējas par tautā tā sauktajiem īpašajiem bērniem, viņu biežākais jautājums bija: “Kā iedomājāties par mums rakstīt?” Atbildēju, ka vienkārši gribējās zināt, kā jums klājas. Diāna priecājas par skolā iešanu
Katru dienu divpadsmitgadīgajai meitenei tagad ir darbiņš. Diāna ar skolas autobusiņu dodas uz mācību iestādi, lai satiktu četrus klasesbiedrus. Līdz tam meitenei bijusi mājas apmācība un īsu laiku skolojusies arī internātskolā Raiskumā.
“Tas ir ļoti labi, ka bērns var iet skolā. Viņi tur krāso, veido, klausās mūziku un pasakas. Ar bērniem nodarbojas,” Cēsu 2. pamatskolā piedāvātās iespējas vērtēja mamma Inese Venediktova. Pēc divpadsmit gadus ilga pārtraukuma arī mamma atradusi kādu brīvu brīdi sev.
“Es strādāju, vecvecāku nav, kas varētu palīdzēt, bērnu pieskatīt. Ar visu jātiek galā Inesei vai palīdzība jālūdz kaimiņiem. Mums ir otra meitiņa, kad ar Diānu regulārāk brauca uz rehabilitāciju, tad arī mazo nebija kam atstāt. Tādas lietas kā teātri, koncerti mammai vispār bija jāaizmirst. Vasarās gan, tad visi kopā gājām uz pasākumiem pilsētā vai parkā,” ikdienu stāstīja tētis Vladimirs Venediktovs. Diānai mazai bijusi cerebrālā trieka, tāpēc meitene piesaistīta invalīdu ratiņiem, maz runā, bet vecāki priecājas, ka daudz saprot. “Viņa noklausās mūsu sarunas un izdara tādus secinājumus,” nosmej Vladimirs.
Vecāki labi zina, ka Diānai nebūtu slikti reizi no reizes ārstēties Vaivaros, mazajai ļoti paticis jāt ar zirgu, peldēties baseinā, bet valstī noteiktā kārtība ir tāda, ka rehabilitācijas kursu bērns var saņemt bez maksas, bet mammai par būšanu kopā ar bērnu rehabilitācijas centrā mēnesī jāsamaksā ne mazāk par 200 latiem. Tāpat vecāki spriež, ka viņu bērns valstij visu laiku izmaksājis 50 latus mēnesī, tagad 100.
“Cik maksā viena bērna dzīvošana bērnu namā? Kaut kur dzirdēju, ka ap 170 latiem. Vai mums no meitas vajadzēja atteikties?” skarbu jautājumu uzdeva tētis, bet mamma ir pārliecināta, ka tie, kuri valstī pieņem likumus un risina sociālas lietas, neapzinās ģimeņu, kurās aug bērns – invalīds, iespējas un vajadzības.
“Nu, labi, viens piemērs. Higiēnas precēm ir noteikta 50 procentu atlaide. Bet bērnam jau nevar uzlikt tos pamperus, ko vecai tantei. Vienkārši par lielu! Bet autiņbiksēm jau neviens atlaidi nedod,” pavisam nepārdomātu lietu akcentēja Inese, piebilstot, ka tas jau rūp ne tikai viņai vienai.
Dažādas domas pārmij uzņēmīgās mammas, reizi mēnesī tiekoties atbalsta grupas nodarbībās, kad viņas ieklausās psihologu sacītajā un analizē situācijas, kādas radušās ikdienā.
Inese un Vladimirs ir no tiem vecākiem, kuri domā, kas ar Diānu būs pēc gadiem. Vladimirs lieto izteicienu, kas sens kā pasaule: “Mēs taču nebūsim mūžīgi!” Vecāki izzinājuši, ka Zviedrijā ir centri un mājas, kur vieta un palīdzība atrodas katram izaugušajam bērnam. Tēvs uzsver, ka tur vecākiem visu mūžu nav jābažījas, kas notiks ar viņu slimo atvasi, jo valsts par šiem cilvēkiem uzņēmusies rūpes, pienākumu un atbildību. Vecāki ir blakus un palīdz.
“Pie mums ir otrādi. Bērnam klājas labi, kamēr blakus ir uzņēmīgi vecāki. Vai Inesei vajadzēs būt mājās arī tad, kad Diānai būs 18? Viņai jau tagad nav nekāda darba stāža. Nodokļus maksā no 50 latiem. Kā dzīvos vecumā? Vai neslimos?” būtiskus jautājumus uzdeva Vladimirs, piebilstot, ka ģimene noteikti vēlētos, lai valsts atrisina to, ka katru smagi slimu bērnu varētu uzraudzīt asistents, kurš par darbu saņem algu un ir profesionāls cilvēks.
Venediktovu ģimene priecājas, ja pēc skolas Diāna vēl pāris stundas varēs pabūt kopā ar bērniem dienas centrā. Vecāki spriež, ka labi būtu, ja meitene varētu padarboties fizioterapeita uzraudzībā, saņemt masāžu, rotaļāties un būt vienaudžu vidū. Marekam nav bērnudārza
Mareks ir nepilnus divus gadus vecs puisēns, kurš sagaida mūs smaidot, iekārtojies mammas klēpī, un vērojot, kā izpušķota eglīte istabas viducī.
“Es viņu neuztveru kā slimu bērnu. Kopš mums ir dzirdes aparātiņi, visa attīstība ir straujāka. Faktiski attīstība sākās nevis no dzimšanas, bet tā brīža, kad ielikām dzirdes aparātus. Joprojām nestaigājam, bet mācāmies rāpot. Un tagad viņš māk pateikt – mamma,” stāstīja Līga Stiene, kurai ir divi bērni. Viņa saka, paldies Dievam, ka vecākais dēls ir pilnīgi vesels, bet Mareks ir bērniņš ar īpašām vajadzībām. Mamma ir pārliecināta, ka kādudien arī Mareks varēs iet bērnudārzā un skolā.
“Ja neticēsiet bērnam, zudīs cerība, nolaidīsies rokas, tad gan nekas nenotiks! Ir grūti… Reizēm liekas, ka nejaudāju, ka debesis pārkritīs pāri un zeme atvērsies. Ir jāsaņemas,” nosaka Līga, bet arī neslēpj, ka viņai ir stabili balsti. Vīrs, vecākais dēls, brāļi, māsas, mamma. Ja visu šo labo gariņu nebūtu, tad Līga nezinātu, kā visu paspēt un par kādiem līdzekļiem to darītu.
“Ja vienu dienu atlaidīšu grožus, tad pēc nedēļas atkal jāsāk viss no sākuma. Braucam pie logopēda uz Priekuļiem, masējamies tepat Cēsīs. Ejam vingrot. Brīvu dienu ir ļoti maz,” sacīja mamma, kura tūkstošiem reižu sev uzdevusi jautājumu, kāpēc tā noticis tieši ar viņas bērnu. Vienīgais izskaidrojums, ko Līga atradusi – attīstība aizkavējas, jo dēls piedzimis priekšlaikus.
“Marekam ļoti patīk ar citiem bērniem dzīvoties. Bērnudārzs mums nespīd, jo ir dzirdes traucējumi. Es visu laiku domāju, kaut arī Cēsīs būtu tāds bērnudārzs bērniem ar īpašām vajadzībām, bet… Briežu ielā vājdzirdīgos neņem. Dienas centrs, kuru sola, būtu iespēja. Bērnudārzs ir Valmierā. Tur ņem bērnus ar dzirdes, redzes traucējumiem, kuriem bijusi cerebrālā trieka. Arī Rīgā ir tādi bērnu dārzi, bet kāpēc mums nav? Es nevaru Valmieru izbraukāt!” vienu konkrētu problēmu ieskicēja Līga un piebilda, ka labākas rehabilitācijas iespējas būtu nepieciešamas ne jau tikai Marekam, bet daudziem mūsu pilsētas un rajona mazuļiem.
“Nezinu, kad varēšu atgriezties darbā, jo mazo nav kur atstāt. Kur es dabūšu aukli? Tādu aukli, kas saprot šī bērna vajadzības? Ja bērniņš sāktu staigāt, varbūt atrastu vietu lauku bērnudārzos. Bet kā ar autobusu lai bērnu izvadā?” vērtē-ja Līga un piebilda, ka par 100 latiem, ko mēnesī saņem no valsts, izauklēt Mareku būtu neiespējami. Pretim nāk speciālisti, kuri Marekam palīdz Cēsīs, bet Rīgā ir konkrēta takse, kurai nav atlaižu.
“Gaidot rindā pie speciālista, paiet mēnesis, pat divi. Vajadzīgi datorizmeklējumi, encefalogrammas, ortopēda konsultācijas. Mēneši iet, bērns aug. Ja varētu atļauties par samaksu, tad ārstniecības iestādē pakalpojumu piedāvā pēc nedēļas,” saka Līga, kura samierinājusies, jo visvairāk paļaujas uz saviem spēkiem un ģimenes atbalstu, bet klausoties tas šķiet nežēlīgs vājprāts. Tāpat kā valsts iecirtusi smagu pliķi, Marekam piedzimstot. Māmiņu algu Līga sākusi saņemt vien augustā, kaut dēliņš piedzimis martā. Līgai paskaidrots, ka tas tā sanācis, jo dzimšana bijusi plānota jūnijā, māmiņu nauda pienākas nākamajā pilnajā bērna dzīves mēnesī. Vēl Līga atcerējās, ka Rīgas dome bērnu vecākiem, kuri rūpējas, mīl un katru brīdi ir blakus bērnam ar invaliditāti, šogad uz Ziemassvētkiem uzdāvinājusi 100 latus.
“Man jau liekas, ka tā nebūtu lieka iztērēšanās… Bet mūsu dome jau nedod atbalstu arī ģimenei, kad bērniņš piedzimst. Mazās pašvaldības par savu godu uzskata iepriecināt kaut ar divdesmit latiem. Taču ne jau naudā lieta, bet attieksmē,” tā Līga Stiene. Ernestiņš pasauli skata vecāku acīm
“Ir reizes, kad domāju, kāpēc mums būtu jāprasa palīdzība? Kāpēc lai mums to dotu? Ernestiņš ir mūsu bērniņš, mēs viņu mīlam. Veselam bērnam jau naudiņas vajadzētu vēl vairāk. Vienīgais, es joprojām gribētu paprasīt atbildību manai toreizējai ginekoloģei par to, ka viņa kaut ko palaida garām, ka mums neko nepateica,” sacīja mamma Kristīne Sietinsone, 28 gadus veca sieviete, kura sešus gadus diendienā ir kopā ar dēliņu, kurš piedzima akls, kurš nebija pietiekami attīstījies un arī tagad vecākus pazīst tikai pēc balss. Ernestiņš nerunā un nestaigā.
“To laiku es negribu atcerēties… To, ka Ernestiņš ir tik slims, uzzināju, kad pamodos no ķeizara. Pirms tam nebija nekādu aizdomu. Es skaitījos vesela un laimīga grūtniece. Mums toreiz piedāvāja tikai vienu iespēju – no viņa atteikties. Ja tas būtu jādara, es nezinu, kā tagad mēs dzīvotu,” noteica Kristīne. Tagad ģimene reizi no reizes meklē vienīgi labu auklīti, lai mamma uz pāris dienām nedēļā var aiziet pastrādāt. Par Ernestiņu priecājas vecāki, omes, opji, draugi un radi.
“Dievs neuzliek cilvēkam vairāk, nekā viņš var panest,” sacīja Kristīne. Viņas domu gaišums ir neaptverams, tāpēc, cerams, šo bezgalīgo stāstu izdosies avīzes lapā turpināt, ja Ernestiņa mamma piekritīs garākai sarunai, bet tētis ļaus arī citiem izlasīt savam dēlēnam uzrakstīto dzejoli. Tas jau būtu cits stāsts nevis par īpašajiem bērniem, bet bezgalīgu mīlestību.
Komentāri