Man veicies gan ar vidusskolas klases, gan augstskolas studiju biedriem. Mēs bieži tiekamies. Jo vecāki kļūstam, jo biežāk. Un dažreiz, kad dvēsele prasa, negaidām kopā sanākšanu, bet sazvanāmies un norunājam draugu grupiņas pulcēšanās laiku.
Kādā novembra sestdienā Rīgā pie Artura līdz ar mani sēdēja Lida un Antons. Ko atcerējāmies? Daudz ko. Priecīgus un grūtus brīžus. Kopīgās kolhoza talkas. Katru gadu veselu mēnesi. Un atmiņu ainās ne ar nepatiku ieskicējās dažs slapjais rudens, piemirkušie kartupeļu lauki, bet… Mēs to spējām, mēs to varējām. Kopējais darbs mūs saliedēja. Nebija starp mums neviena čīkstētāja par slapjajām drēbēm, smago darbu, itin drūmajiem sadzīves apstākļiem. Tā vajadzēja, un mēs darījām.
Mūsu dienās daudz ko no tā laika norisēm daudzi atceras ar riebumu, ar nepatiku, ar nosodījumu. Mūsu tikšanās reizē tā nebija. Bargā dzīve mūs neveidoja par mīkstmiešiem, kuri tupētu uz vecāku un sabiedrības kakla. Mēs strādājām, veicām tādus darbus un tādos apstākļos, ko mūsdienās rets vienaudzis divdesmitgadnieks spētu un gribētu darīt. Un dzīve mūs norūdīja.
Divatā ar Antonu katru vasaru divus mēnešus Rīgā strādājām fizisku darbu, jo tur varēja vairāk nopelnīt. Bija tāds uzņēmums “Rīgas ekspresis”. Piegādāja darba rokas uzņēmumiem īsu darbu veikšanai. Rīgu iepazinām labāk nekā ekskursantu grupā. Kur tikai nebijām, ko tikai nedarījām. Akmeņogles un cementa maisus krāvām. Vecpilsētas pagrabus tīrījām. Malku skaldījām, krāvām un nesām. Ceļus un dzelzceļa sliedes remontējām. Veikaliem preces piegādājām…
Pēdējā studiju gadā pa naktīm strādāju kādā Rīgas labības noliktavā. Dežurēju, kad nāca iekšā sešdesmittonnīgie vagoni ar graudiem, tos izkrāvām. Parasti tādu ar liekšķerēm izkrāva divatā. Taču kādu vakaru pārinieks bija saslimis. Man jautāja, vai neuzņemšoties viens. Kas man, lauku puikam, kurš ne to vien velnu bija redzējis. Pašā ziemas spelgonī izmetos sporta biksītēs un rubīju. Līdz rītam vagons bija tukšs. Pēc tam firmas vadība uz mani jau skatījās ar tādu cieņu, kā uz uzņēmuma veterāniem, sveica un godināja, kad vien bija iespējams. Saņemt naudas prēmiju kopā ar īstiem veterāniem, kas tas bija par godu studentam, kā daži domāja, zaļknābim.
Kāpēc kavējos atmiņās? Ne, lai cildinātu sevi, bet gan paaudzi, kuras darbus reizēm piemirst, jo tie neesot veikti īstajā laikā un ne īstajā iekārtā. Taču atmiņas dara stipru, kad uznāk pagurums. Jo vairāk atmiņu par īstiem, vīru cienīgiem darbiem, jo atcerēties patīkamāk, jūties veselāks un stiprāks.
Komentāri