Svētdiena, 24. novembris
Vārda dienas: Velta, Velda

Tunisija – kontrastu zeme

Druva
00:00
30.12.2006
9

Kad Latvijā atvasaras saule aizgrieza vaigu un rīta dzestrums vairs nemaz nebija tīkams, mēs – Helēna, Skaidrīte, Anita un Dace – devāmies uz Tunisiju, lai ļautos Vidusjūras burvībai un saules dāsnumam. Pirmie iespaidi

Tā kā lidmašīna ko Krētas (tur gan laika apstākļi tūristiem nebija labvēlīgi) aizkavējās, no ieceres pastaigāties pa naksnīgo Susu nācās atteikties. Arī Monastiru, kur lidmašīna nolaidās, neiepazinām. Taču gulēt devāmies ap pulksten diviem naktī (pēc vietējā laika ap vieniem), Vidusjūras viļņu ieaijātas. Kaut 180 ceļotāju, arī divas cēsnieku ģimenes, kuras devās uz Hammametu, un raiskumiešus satikām lidostā, viesnīcā ”Susa Palace” bijām vienīgās (otrā rītā gan satikām vēl divas tukumnieku ģimenes, kas dalījās pieredzē, kurp doties ekskursijā).

Saullēkts acis priecē tūliņ pēc pusastoņiem. Šis brīnišķīgais skats tika iemūžināts gan pirmajā, gan septītajā dienā. Vērojot saules bumbu, redzējām cilvēkus, kas iebriduši jūrā, stāv aplī, ievērojot reliģisko rituālu. Ir ramadans. Pie austrumnieku kolorīta jāpierod gan acīm, gan ausīm.

Pirmās brokastis: kafija ar karsto pienu (garšīga, citādi – nebaudāma), siers, kamieļgaļas desa, olīvas – zaļās un melnās, neliels (gaidījām bagātīgāku) augļu piedāvājums – granātāboli, āboli, vīnogas un bumbieri), kā arī kruasāni, franču baltmaize, tomātu un gurķu salāti.

Pēc gida ieteikuma naudu mainām viesnīcā. Samainām 100 dolāru pret 132 dināriem. Tā kā šad tad atceramies, kā veicās ar kaulēšanos Turcijā, tad vēlamies prasmi pārbaudīt.

Pirmoreiz dodamies uz medinu – vecpilsētu. Šauras ieliņas, augsti mūri, bodītes un bodītes, dateļpalmas apstādījumos… Kad fotografējam tās, mūs uzrunā jauneklis, kurš vēlas parādīt sieviešu mošeju, taču nenoticam viņa godīgumam. Plašs berberu sudraba rotu klāsts. Bet mums šis metāls nešķiet skaists. Meklējam īstas afrikāņu rotas no olīvkoka, no kamieļu kaula… Somas, somiņas, maki un čības, arī ādas mēteļi. Veikalos preces no Ķīnas, kas tiek piedāvātas kā tunisiešu ražojums. Tunikas, tunikas… Nemaz tik daudz sieviešu tās nevalkā. Taču Eiropas sievietēm gan tās šķiet moderna prece. Kaut ģimenē tiek ieaudzināta liela cieņa pret sievieti, ir senas tradīcijas, kas viņai jāievēro. Piemēram, jāapsien lakats kā zīme, ka tai ir attiecības ar puisi. Ir jau arī meitenes, kas tā nedara.

Pēc pirmā vecpilsētas apmeklējuma steidzamies uz viesnīcu, lai atkal ļautos saulei un jūrai. Sahāras ”iekarošana”

Nākamajā dienā brokastojam sešos, lai varētu sēsties autobusā un doties uz Tunisijas vidieni, kur dateļpalmu birzis, kur olīvkoku plantācijas. Tiek audzēti arī sīpoli, tomāti, pipari un kartupeļi. Raža četrreiz gadā. Divās dienās mērojam 1200 km.

Taču nākas veikt ceļu ne tikai telpā, bet arī laikā. Esam El-Jem amfiteātrī. Vietā, kur lija gladiatoru asinis. Arī Pulā (Horvātijā) un Romā varenās būves ir kā mēmi liecinieki par cilvēku ciešanām. Vēl kaulēšanās bodītēs, redzam pirmo kamieli, un atkal ceļā.

Ko sastapsim? Berberus, kas dzīvo alās netālu no Matmatas. Jā, askētisks ir viņu dzīvesveids. Nav vairs amatnieku, kas māk veidot alas. Jauni labirinti netiek izcirsti. Kas būs pēc gadiem? Vai berberu mītnes vieta nemainīsies? Tagad tikai viens no bērniem, ja ģimenē vairāki, paliek sentēvu apmetnē, pārējie dzīvo netālajos ciemos. Pamielojamies ar cienastu – plāceni, ko iemērcam eļļā, nofotografējamies ar berberu sievietēm, pavērojam, kā tiek malti graudi, un ceļā…ceļā…

Lielais brīnums – Sahāras tuksnesis gaida, gozēdamies +42 grādu svelmē. Pirms mums zillakatainie, pēc mums sarkanlakatainie (lai grupas atšķirtu), mēs – zaļie… Fotografējamies… Satiekamies ar pavadoni, kam pie katras pavadas divi kamieļi. Neliels uztraukums pirms kamieļa piecelšanās (patīkamas emocijas tā neizraisa). Stundu ceļojam pa tuksnesi ar dīvaino transportlīdzekli, kas kļūst par pielūgsmes objektu. Kur vien skaties, viena karavāna pēc otras (katram jāsamaksā desmit dolāri par izjādi). Ir tik nepierasti, ka noticēt grūti.

Dodamies uz viesnīcu Duzā, kas tiek saukta par vārtiem uz Sahāras tuksnesi, tā slīgst zaļumos un ziedos, ko gribas dēvēt par zaļo oāzi. Kad esam izpeldējušās gan aukstajā, gan karstajā baseinā, esam slēpušās zem palmu nokarenajiem zariem, dodamies gulēt, lai nākamajā rītā plkst. 4.45 postos sālsezera un divu oāžu apciemojumam. Mūs gaida brauciens ar džipiem.

Saullēktu vērojam virs sālsezera. Jā, Tunisija mums dāvina dažādus saullēktus! Šis ir īpašs ar to, ka noslēpumainā cietzeme, ko mijkrēslī var just, nevis redzēt, pamazām kļūst redzama. Tā ir dīvaina tāpēc, ka vienkopus tik daudz sāls, kaut ar smiltīm sajaukta, nekad nav redzēta. Šajā pieturvietā, kur vērojam rīta ausmu virs Chott el Jerid sālsezera, pārgrupējamies, lai ceļojumu turpinātu džipos.

Mums tiek piedāvāta iespēja iejusties rallistu ādā. Esam netālu (aptuveni 30 km) no ceļa Parīze – Dakāra. Šķiet, ka ”Nelss” trase nav grūtāka. Metot divas palielākas cilpas pa bezceļa trasi, nākas domāt (protams, kad mašīna nekratās) par Jāni Vinteru, kāds fiziskais un psiholoģiskais rūdījums viņam bijis nepieciešams.

Šebikas oāzē vērojam dabas kontrastus – augstos kalnus, aizas, dzidro avotu, kas dod valgmi palmām, mirdzošos kristālus, tuksneša rozes (sāls – smilts – ģipsis). Tamerzas oāzē baudām palmu sulu (tirgotavā uzraksts arī latviešu un lietuviešu valodā). Ieraugām vietējo lepnumu – ūdenskritumu. Protu novērtēt tunisiešu prieku par to, kaut redzēti Plitvices (Horvātijā) un Norvēģijas lielie dārdētāji. Citus gaidot, pastaigājamies birzī, kur apelsīni, mandarīni un dateles ar roku aizsniedzamas.

Dienas otrajā pusē jau sākam ilgoties pēc Vidusjūras pludmales un skaistā dārza pie viesnīcas, kaut pa autobusa logu redzam olīvkoku dārzus, kurus kā sēta ieskauj kaktusu valnis. To ziedi ir ēdami. Arī ievārījums no tiem tiek gatavots.

Atceļā vēl tiekam aicināti uz pa-klāju ražotni Kairuānā. Paraugdemonstrējumos gan ar rokām austie, gan ar mašīnu darinātie tepiķi tiek rādīti novērtēšanai. Gan Kairuānas ielās, gan atgriežoties Susā, svinīgi līksmie tunisieši svin ramadāna beigšanos. Kaut iepriekšējā dienā tas vēl nebija zināms, bet naktī zvaigznes parādīja… Ramadāns beidzies.

Kairuānas mošejas varenība ļoti labi redzama rietošās saules staros. Nav būtiski, ka šī mošeja un pieminētais amfiteātris ir vieni no varenākajiem arhitektūras pieminekļiem, taču dīvaini kļūst, redzot tos, kaut tie celti senlaikos. Kaut Matmatas tuksnešainais apvidus šķita vienmuļš, sastapšanās ar kamieli un izjāde ar to ir aizraujoša. Bungas un ”Āfrikas nakts”

Nākamajā rītā atkal ierastā pelde Vidusjūrā ap pusastoņiem, kamēr lielākā tūristu daļa vēl guļ saldā miegā. Arī šodien īpašs notikums. To vēl no rīta neapjaušam.

Frigijas zooloģiskajā dārzā iepazīstam Āfrikas faunu. Atvēlētās stundas laikā mums pozē gan gepardi, kas slinki guļ ēnā, gan strausi, no kuru knābjiem, var teikt, pat bail, lemuri un zebras, ziloņi, kamieļi un flamingi… un vēl… un vēl.

Uzzinām, ka aizrautīgie tunisiešu muzikanti un vēderdejotājas, kā arī muzicējošais nēģeru ansamblis vēl gatavojas, tādēļ jāpagaida, vērojot kaktusu interesanto formu un bruņurupucēnu čāpošanu. Kad tiekam aicināti apjomīgajā vigvamā, jau esmu kaktusu zieda sadzelta. Aizmirsu, ka gids stāstīja, ka, tos novācot, lieto cimdus. Gaidīšana turpinās, jo skatītāji plūst straumēs.

Kad priekšnesumi koncertā ”Āfrikas nakts” sākas, esam jau iepazinušās ar kaimiņienēm pie galda. Viņas ir atbraukušas no Maskavas. Kaut tunisieši cenšas, vislielāko gandarījumu gūstam, klausoties, kā muzicē afrikāņi, spēlējot bungas un āža ragu. Lai netraucētu, priekšnesumu laikā kā bungas izmantoju klēpi. Koncerta izskaņā bungas, kas ir uz galda, jāiemēģina arī klausītājiem. Manuprāt, viņiem kā skolēniem labi izdodas atdarināt divus ritmus. Nolemju, jā, man arī jāiegādājas bundziņas. Vēlāk lidostas uzgaidāmajā telpā sastopu daudz latviešu ar afrikāņu bungām. Uz brīdi iešaujas galvā doma, ka varētu nodibināt orķestri. Uz karstām pēdām. Daudz mūzikas pedagogu atšifrējam un iepazīstam. Bet viņi taču arī braukuši atpūsties, ne strādāt!

Emocijām bagāta diena. Šie afrikāņu ritmi! Arī ziemeļnieču sirdis dara dienvidnieciskas… Tunisiešu mentalitāte

Ak, dienvidnieku asinis! Var jau teikt arī tā. Taču šis azarts, aizrautība un degsme bija raksturīga bodīšu apkalpojošajam personālam, viesmīļiem ielu kafejnīcās. Pieklājība, cieņa un iznesība – arī tādas īpašības bija vērojamas Tunisijas vīriešiem. Izpalīdzība un ieinteresētība apliecināja – jā, mēs šai zemē esam gaidīti. Tūrisms taču ir ceturtā ienesīgākā nodarbe Tunisijā.

Kad 26. oktobrī ar viesnīcas apkalpojošo personālu vienojos, kā klāt svētku galdu, jo nākamajā dienā Helēnai dzimšanas diena, dega ne tikai trīs sveces, bet arī galds bija rotāts ziediem un ziedlapiņām. Šis skaistums pārsteidza arī mani. Kad tika atnesta sirdsveida tortīte, svētku dubultā kulminācija (pēdējās vakariņas un dzimšanas dienas atzīmēšana) sita augstu vilni.

Jā, šīs emocijas tomēr spilgtākas nekā netīksme, redzot it kā nevienam nepiederošā teritorijā nesakoptību un netīrību.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Plaša teritorija jaudīgai uzņēmējdarbībai

00:00
24.11.2024
31

Valmieras pievārtē pagājušajā nedēļā atklāja Industriālā parka būvniecību nepilnu 60 hektāru plašā teritorijā. Darbus plānots pabeigt nākamā gada beigās. Apbūves teritorijā būs inženierkomunikāciju infrastruktūra, liels loģistikas centrs, industriāls elektroenerģijas pieslēgums, plašas stāvvietas, dzelzceļa pievads. Dzelzceļu varēs izmantot, lai nodrošinātu kravu pārvietošanu starp Valmieras dzelzceļa staciju un    Industriālo parku. Paredzēts izbūvēt platsliežu dzelzceļa privātās lietošanas […]

Sava laika personība. Arturs Dronis

00:00
23.11.2024
34

Vairākas paaudzes atceras Arturu Droni – cēsnieku, mākslinieku, skolotāju. Šis ir viņa 120.jubilejas gads. “Viņš bija gleznotāju gleznotājs, skolotāju skolotājs, iedvesmoja skolēnus, sabiedrību gan ar savām gleznām, gan personību. Skatot šodien viņa darbus, varam sajust mākslinieka vienkāršību, inteliģenci. A.Dronis teica, ka katru dienu jāuzglezno kāds portrets, ja nav modeļa, gleznoja pats sevi. Tāpēc starp viņa […]

Jaunieši pagatavo svētku maltīti senioriem

00:00
22.11.2024
50
1

124 seniori Cēsu novadā Lāčplēša dienā saņēma siltu svētku maltīti. Pusdienas Smiltenes tehnikuma jaunieši un “Latvijas Samariešu apvienības” aprūpētāji piegādāja visiem senioriem, kuri novadā saņem pakalpojumu “Aprūpe mājās”. “Senioru emocijas, prieku, laimi, sajūsmu un pateicību nav iespējams aprakstīt,” “Dru­vai” teic Dana Laicāne, vecākā aprūpētāja Cēsu un Valmieras novadā. “Lai gan bijām pieteikuši, ka viņi saņems […]

Automašīnu iegādē cilvēki kļūst arvien racionālāki

10:27
21.11.2024
51

Iegādājoties automašīnu, cilvēki kļūst arvien racionālāki, intervijā aģentūrai LETA norādīja lietoto auto tirgotāja “Longo Group” valdes priekšsēdētājs Edgars Cērps. Pieprasījums pēc vieglajām automašīnām cenu kategorijā zem 10 tūkstošiem eiro palielinājies, bet spēkratiem, kas dārgāki par 20 tūkstošiem eiro, sarucis. Ar Edgaru Cērpu sarunājas LETA žurnāliste Justīne Bere­zovska. “Druvas” lasītājiem piedāvājam saīsinātu interviju.  -Kā pašlaik varētu […]

Zaubē aptieka pārcēlusies uz gaišām un plašām telpām

00:00
21.11.2024
146
1

Zaubē ilgi gaidīts brīdis –vietējā aptieka iekārtojusies ērtākās un gaišākās telpās. Pagājušajā nedēļā uz jauno telpu atklāšanu pulcējās pagasta iedzīvotāji un cilvēki, kas gādāja, lai aptieka būtu mūsdienīga. Zaubes aptieka ir “Lat­vijas aptieka” filiāle, uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Alvis Ērglis telpu atklāšanā sacīja: “Šodien vairākkārtīgi izskanēja vārdi – tik saviļņojoši. Un patiesi ir prieks, ka laikā, […]

Sagatavo auto Ukrainai

00:00
20.11.2024
62

Patriotiskās noskaņās Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikuma (VTDT) audzēkņi fondam “Uzņēmēji mieram” nodeva salaboto automašīnu, kas tiks nogādāta Ukrainā. Tehnikums saņēma arī nākamo mašīnu, kuru saremontēs, lai sūtītu ukraiņiem uz fronti. VTDT ir pirmais tehnikums, kurš iesaistījies Ukrainai ziedoto automašīnu tehniskā sagatavošanā, tagad jau to dara septiņas mācību iestādes. “Valsts policijas ziedotais spēkrats, kuru mēs […]

Tautas balss

Vai svarīgākā ir domes vadība

11:01
21.11.2024
49
J. raksta:

“Pagājušajā “Druvas” numurā bija ziņa, ka Cēsu novada pašvaldība par labu darbu valsts svētkos apbalvo 50 darbiniekus. Neviens pagodinātais vārdā nebija nosaukts, bet domes priekšsēdētājs un viņa vietnieki gan minēti pilnībā. Vai tad tikai viņi pelnījuši tādu godu, citi ne,” neapmierinātību ar publikāciju izteica J.

Sveiciens glābējiem un policistiem

11:01
21.11.2024
18
16
Seniore raksta:

“Noskatījos dokumentālo filmu par ugunsdzēsēju glābēju darbu. Tajā bija uzskatāmi parādīti Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieku pienākumi, reālas situācijas, kādās viņi strādā, ar kādu bīstamību jāsastopas un cik profesionāli viņi atrisina situācijas. Gribu novēlēt visiem, kas strādā šajā dienestā, veselību un izturību un visus sveikt svētkos. Paldies vēlos teikt arī Valsts policijai. Arī tas […]

Kur novilkt robežu

11:39
20.11.2024
33
Lasītāja raksta:

“Lasu, ka Cēsīs Leona Paegles ielai atjaunots Ģimnāzijas ielas nosaukums. Nosaukumā, protams, nav nekā slikta, taču, manuprāt, nav pareizi, ka mēs cenšamies aizslaucīt visu mūsu vēsturi. Šoreiz varbūt ne tik daudz par Cēsīm, bet kopumā. Nav jau neviens cilvēks ideāls, arī rakstnieki, mākslinieki. Katram savi un varbūt daudziem nepareizi uzskati, bet vai tāpēc viņu vārdi […]

Pilsoniska atbildība

11:39
20.11.2024
27
M.N. raksta:

“Paldies priekulietim Gundaram Muceniekam, kurš Lāčplēša dienas rītā Priekuļu birzītē pie piemiņas zīmes Kārlim Ulmanim nopļāva kūlu. G.Mucenieks nežēloja savu laiku un izmantoja arī savu trimmeri,” pastāstīja M.N.

Nevar atrast tualetes

14:54
13.11.2024
66
Seniore no kaimiņu novada raksta:

“Mēs, trīs kundzes astotajā gadu desmitā, no kaimiņu novada bijām ciemos Cēsīs. Izstaigājām pilsētu, vēsturiskās vietas. Kā jau ekskursijā, katrai bija līdzi ūdens pudele. Pienāca brīdis, kad, kā mēdz teikt, daba sauc. Tā kā man Cēsis zināmākas, vedu draudzenes uz Rožu laukumu, atceros, tam līdzās bija pārvietojamās tualetes. Aizgājām, bet nekā, to vairs nav. Un […]

Sludinājumi