Atkal viens gads ierakstījies mūžībā. Šķiet, vēl nesen svinējām tūkstošgades maiņu, bet nu aiz tās jau stāv skaitlis septiņi…
Pulksteņmeistars Juris Čapligins atzīst, ka visātrāk viņa dzīvē pagājuši piecpadsmit gadi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. „Bērnībā dienas bija garas – no saules lēkta līdz rietam, visu pasauli paspēju apskriet, bet arī toreiz laiks bija jāplāno. Tēvam bija vecs, liels sienas pulkstenis. Uz to skatījos kā uz mājas greznumlietu, nevis laika skaitītāju. Modinātāja mums nebija, bet tēvs vienmēr cēlās precīzi sešos. Viņš strādāja Cēsu alus darītavā, un pagājušā gadsimta piecdesmito gadu sākumā tēvam bija jābrauc uz Rīgu, uz televīziju saņemt karogu par rūpnīcas labu darbu. Tēvs nevarēja saprast, kas tā par iestādi, kur pasniegs karogu, jo televīzijas attīstība toreiz tikai sākās.
Tagad laiks jāķer, lai paspētu strādāt un dzīvot. Līdz Latvijas atmodai vēl jutos jauns, bet arī tagad vecumu neizjūtu. Sajūtās esmu apstājies gados četrdesmit,” saka Juris, labo aci apbruņojis ar lupu, lai ieraudzītu, kas klienta atnestajam rokas pulkstenim vēderā sagājis šķībi.
– Vai pats nēsā pulksteni?
– Reti. Drīzāk tad, kad gribu padižoties ar ļoti labu rokas pulksteni. Bērnībā, kā jau lauku puika, laiku zināju no galvas. Saule atrodas tur, tātad rīts, bet pusdienlaikā tur… Es vēl tagad varu dzīvot bez pulksteņa, paskatos ārā un pasaku, cik laiks. Cilvēki brīnījušies, kā man tas izdodas, bet ja katru dienu strādā ar precīza laika uzstādīšanu, tad tā sajūta ieiet. Tāpēc pats ikdienā pulksteni nenēsāju. Visus šos gadus, cik pulksteņus esmu remontējis, man uz rokas tie nekad nav bijuši. Ja vajag pamosties trijos naktī, to varu izdarīt arī bez tā. Mājā man ir viens tāds Zēgera firmas, ko uzlieku, kad braucu uz Rīgu. Uzskatu, ka katrs cilvēks ir lielīgs, ja viņam ir ar ko palepoties.
– Bet cilvēki bez pulksteņa vairs iztikt nevar. Lai pamostos, pie gultas liek modinātāju, ikdienā uz rokas ir pulkstenis, pulkstenis arī mobilajā telefonā. Vai neesam pazaudējuši bioloģisko laika izjūtu?
– Kādreiz cilvēki uz baznīcu gāja bez pulksteņa, to uz rokas uzlika tikai baznīcā, tāpat kā pie baznīcas kājās uzāva zābakus. Kādreiz pulkstenis bija tikai bagātiem cilvēkiem, bet tagad tos neviens vairs pat nezog, jo pulksteņi kļuvuši ļoti lēti. Zeltā un briljantos tos gatavo tikai slavenas firmas. Runājot par pulksteni, kas atrodas mobilajā telefonā, uzskatu, ka tas nav ērts lietošanai. Pulkstenim jābūt uz rokas!
– Vai esi interesējies arī par smilšu un saules pulksteņiem?
– Tepat Cēsu baznīcas sienā ir saules pulkstenis, cik tas tagad pareizi rāda, grūti spriest, jo baznīcai apkārt notikusi apbūve, kas saules gaismu aizsedz. Smilšu pulksteņus izmanto arī mūsdienās. Kabinetā sēž boss, uzliek smilšu pulksteni, kas noskaita divdesmit minūtes, un apmeklētājam paziņo, ka tieši šo laiku ar viņu runās. Tāds bija arī manam brālim, kurš Rīgā strādāja par dakteri. Runājot ar klientiem, priekšā nolika smilšu pulksteni.
– Cik gadus laikrāžus jau remontē un kāpēc izvēlējies šo dzīves darbu?
– No 1968. gada, kad atnācu no dienesta padomju armijā. Uz šo amatu mani iedrošināja Aleksandrs Meržijevskis. Viņš toreiz jau strādāja par meistaru. Aleksandra tēvs Valentīns bija viens no labākajiem pulksteņmeistariem. Viņš man teica: „Dienēt esi beidzis – jāsāk strādāt!” Gribēju nodarboties tikai ar dziedāšanu, bet sapratu, ka vēl kāda prasme par ļaunu nenāks. Tagad zinu, lai iemācītos pulksteņmeistara amatu, cītīgi jānostrādā desmit gadi. Virpotājs savu specialitāti var apgūt trijos mēnešos, bet, izzinot pulksteņus, paiet laiks.
– Vai tev ir arī kāda cita laika mērvienība bez pulksteņiem?
– Armijā dienēju izpletņlēcējos. Tur man iemācīja laika izjūtu. Vienmēr bija jāplanē no 800 metru augstuma. Izlēkt no lidmašīnas bail ir visiem, lai man nestāsta, ka nav. Visiem ir bailes, pat pēc tam, ja esi izlecis tūkstoš reižu. Ja, tuvojoties zemei, notiek laika pārmaiņas, var sākties vējš, un izpletņlēcējs baidās, lai viņu neiesviež elektrības vados. Laiks dabā un tā skaitīšanā man liek aizdomāties par šī gada nogales ziemu. Uz pasaules esmu nodzīvojis 57 gadus, bet tādu decembri neatceros, kaut gan jāatzīst – man tāds patīk … jo ar katru mēnesi vairāk tuvojamies pavasarim un lielais aukstums šogad var aiziet secen. Vienmēr esmu labi juties, ja ir silts laiks. Nav pretenziju pret arī labu ziemu, bet tikai labu – bez slapjdraņķa. Ja dabā viss notiek precīzi kā pulksteņa mehānismā, tad arī cilvēki jūtas labāk. Viņiem ir labāks garastāvoklis, var vairāk paveikt un ir sirsnīgāki viens pret otru, bet pēdējos gadu desmitos laika apstākļi kļuvuši neparedzami…
– Vai tas neliecina, ka pasaulē sākusies laika skaitīšanas nobīde?
– Pasaulē notiek krīzes, dabas katastrofas, kurās bojā iet arī cilvēki. Tie, kuri ļoti tic Dievam, uzskata, ka katastrofas tiek uzsūtītas par cilvēku grēkiem, un spriež, ka pasaules gals tuvu. Esmu runājis ar zinātniekiem, kuri teikuši, ka ar pasaules galu vēl nevajag steigties, jo, kamēr Zeme pastāvējusi, uz tās redzēti dažādi neparedzami dabas brīnumi. Varam priecāties, ka Latviju tie nav skāruši. Atceros, kā braucu caur Taškentu dienēt uz Ferganu. Redzēju, kas noticis pēc 1967. gada zemestrīces Taškentā. Kā tur izskatījās, savām acīm nebiju skatījis – mājas sagāztas, gar sliedēm sakrituši koki, cilvēki bez mitekļiem raud un apraud bojā gājušos. Vēsturē tādas krīzes bijušas visos gadsimtos. Tagad runā par globālo sasilšanu, kas radusies cilvēka darbības rezultātā, bet katastrofas bija arī tad, kad cilvēki vēl nelietoja ne ķīmiju, ne sarežģītu tehniku.
– Tātad Zeme ir liels pulkstenis, kas pēc noteikta laika atkārto pārsteigumus cilvēcei?
– Kad padomju laikā braucu uz Ļeņingradu (Sanktpēterburgu), jo toreiz uz turieni braucu gandrīz katru nedēļu, satiku kādu zinātnieku, kurš domāja, ja izplatījumā pastāv citas saprātīgas būtnes, tad kopēja ar tām mums var būt tikai matemātika. Ja paskatās debesīs, tad tur kārtība izveidota tā, ka planētas viena no otras atrodas pēc precīziem matemātiskiem aprēķiniem. Citādi tās viena otru iznīcinātu.
– Vai esi aizdomājies, ka tie, kuri piedzīvojuši letarģisko miegu, pamostoties nespēj noticēt, ka miegā pavadījuši daudzus gadus, jo šķitis, ka tas bijis tikai mirklis?
– Visu mūžu neesmu varējis izprast Einšteina relativitātes teoriju. Gudrām galvām esmu prasījis, lai man izskaidro, kas tā tāda ir. Arī kāds, kuram bija divas augstākās izglītības, uz šo jautājumu nemācēja atbildēt. Man bija stāstīts, ka cilvēki pēc klīniskās nāves zaudējuši laika izjūtu. Laikam jau tā ir, ka, dzīvojot uz zemes, esam pakļauti tam pašam rokas un sienas pulksteņa skaitīšanas laikam, bet ārpus apziņas pastāv cits laiks.
– Vai laika grozīšana no vasaras uz ziemu un otrādi pulksteņu mehānismam nekaitē?
– Pulkstenim nekaitē, bet cilvēkam gan var kaitēt. Pats šīs pārmaiņas īpaši neizjūtu. Man darba vietā pie sienas stāv pulkstenis, ko parasti laika nomaiņās par stundu pārgriežu tikai tad, ja kāds klients aizrāda.
– Sarunas sākumā teici, ka īstos savas dzīves gadus vēl neizjūti. Kas jādara, lai cilvēks nepadotos laika ritējumam?
– Jādzīvo līdzi laikam. Jādomā par ģērbšanās stilu. Vienmēr valkāju košas kaklasaites, par ko mani uzteikuši, ka smuki izskatās. Daudzi latvieši iedomājušies, ka, laikam ejot, visas krāsas kļūst pelēkas vai brūnas, un tā arī ģērbjas. Dzīvoklī ir brūna grīda, brūnas mēbeles. Man, piemēram, mājās ir salātzaļa grīda. Tas rada dzīvesprieku.
Nesen satiku kādu sava gadagājuma paziņu un nepazinu. Viņš gāja salīcis, noplukušā apģērbā. Es viņam teicu: „Tu vēl esi jauns, kāpēc par sevi nerūpējies?” Viņš man atbildēja, ka dzīve esot tāda – naudas nav. Ieteicu, ka varu viņu iekārtot strādāt kaut vai par kurinātāju, bet viņš sacīja, ka par tādu algu nestrādāšot, nepadomājot, kurš viņu bez izglītības un tādā paskatā ņems labi atmaksātā darbā. Tāpēc nāk pie manis un dienu pavada, telpās sildoties. Paskaties, tagad visi bomži ir gados jauni cilvēki. Aiz slinkuma pazudina sev dzīvē atvēlēto laiku. Kādreiz dziedāju krogā, lustējos jauniešu kompānijās, bet nekad man nebija doma, ka varētu nestrādāt. Tas vēl bija sociālisma laikā, nevaru teikt, ka viss toreiz bija slikts. Varēju pēc darba naktī iesēsties vilcienā un aizbraukt uz Sanktpēterburgu iepirkties. Mūsdienās visur valda steiga, ja neskriesi un nedarīsi, tad tevi pastums malā.
– Vai tev neliekas, ka zemeslode sākusi griezties ātrāk?
– Pēc ikdienas steigas varētu tā teikt. Kad vēl biju mazs, nesapratu, kā tā bumba – Zeme – var debesīs turēties? Bērnībā laiks pagāja vienos brīnumos. Kā krievi saka, un arī es tā uzskatu, ka cilvēka vislielākais sasniegums ir tas, ka viņš pabijis kosmosā. Te arī tiek uzdots laika jautājums, ka ātrums spēj pārsniegt laiku. Viss dzīvē mainās. Kādreiz visi ziemā – gan sievietes, gan vīrieši – galvā lika pižiku (trušādas cepuri), tagad ziemas siltas, un gadalaika modei tiek pieskaņotas citas cepures. Viss notiek smuki un ātri. Pats, neskatoties pulkstenī, jau no dzīves starta laika to esmu skrējis. Sevišķi pēdējos piecpadsmit gadus, lai noturētos sabiedrības noteiktā laika līmenī.
Komentāri