Mūsu rajona laukos ir četri pansionāti, kuros mitinās vairāk nekā simts likteņa skartu cilvēku.
Lietpratēji zināja teikt, ka pēdējā laikā, runājot par pansionātiem, ir viena laba un viena slikta ziņa. Proti, aprūpes centrus pat tautas mutē pārstāts dēvēt par nabagmājām, bet sliktā ziņa ir tā, ka aizvien garāka kļūst rinda, kurā vietu uz pansionātu gaida cilvēki, kuri paši nespēj sevi aprūpēt, kuri ir vientuļi, slimi un ļoti trūcīgi.
Vairāki “Druvas” satiktie iemītnieki ir teikuši, ka pansionātu šaurībā tomēr jūtas labi, jo ir siltumā, paēduši, uzklausīti. Un apstrīd teicienu par vecajiem kokiem, kurus nevar pārstādīt. Protams, ir izņēmumi, bet daudzi atzīst, ka valsts aprūpē dzīvo labāk nekā savās mājās. Ko tas liecina par Latvijas sociālo, ekonomisko un galu galā arī ētisko situāciju, var tikai pārdomāt.
“Visvairāk jau cilvēks vēlas būt otram vajadzīgs. Ir tādi, kuri parādījuši, ka ļoti daudz spēj. Joprojām mācās rakstīt, zīmē, veido. Mācāmies dzejoļus, dziedam. Tas ir gadu darbs, lai redzētu tās lielās pārmaiņas. Vajag jaunas labas zināšanas, tāpēc sociālie darbinieki daudz mācās. Mācās arī rehabilitologi un ir labi sasniegumi. Ja varam dabūt uz kājām cilvēku, kurš gadiem bijis guļošs, tagad pats ēd un staigā, tas ir īsts gandarījums. Ļoti daudz attīstībai dod arī tas, ko klients pats grib, ko vēlas,” vērtēja Nītaures sociālās aprūpes centra sociālā aprūpētāja Velita Sonceva. Līdzīgi sprieda speciālisti Raunā, priecājoties par to, kā pārveidojas centra iemītnieku ikdiena, kad viņi atrod sev interesējošas nodarbes.
“Kad rokas ir aizņemtas, tad prāts kļūst mierīgāks. Viņi iepriecina ar adīšanu, telpu kārtību. Interesants noformējums mums ir katros svētkos, bet visiem kopā ir jādarbojas. Tad viņus izdodas aizraut,” uzsvēra Raunas sociālās aprūpes centra medmāsa Aija Šauro.
“Druva” īpašajos un parastajos pansionātos sameklēja cilvēkus, kuri negaužas par ikdienu, nerunā par lietām, kas tik ļoti nodarbina gados daudz jaunāku cilvēku prātus, bet cenšas piepildīt savas dienas un sagādāt prieku istabiņas biedriem, iestāžu darbiniekiem un saviem mīļajiem, ja tie viņus apciemo. Nebaidās no smadzeņu mežģīšanas
“Man vislabāk iet ar domāšanu,” lepni sacīja Nītaures sociālās aprūpes centra iemītnieks Jānis Lapiņš. Vīra sacītajā ir liela daļa taisnības. Viņš ir viens no spējīgākajiem centra klientiem. Ir sievietes, kuras aizraujas ar zīmēšanu, veidošanu, mācās burtus, bet Jānis pārlapo krustvārdu mīklu žurnālus, skatās “Prāta banku” un piedomājot prot pateikt atbildes priekšā arī kādam erudītam.
“To, ko izlasu, gribu atcerēties. Skatos arī filmas, tur daudz ko izstāsta. Avīzēs lasu par seriāliem, tad zinu, kas tajos notiek. Mums pasūtīja “Mezglu”, tagad salieku daudzas mīklas. Pētu, kā tas viss sapasē. Nav jau tik grūti. Skatos un man sanāk arī,” noteica Jānis, sakot, ka lasa arī “Ievu”, “Privāto Dzīvi”, ja izdodas dabūt, jo pabalsta daļa mēnesī dzīvošanai ir niecīga, tāpēc regulāri abonēt to, ko vēlētos, Jānis nevar atļauties.
“Cigaretēm aiziet daudz naudas. Domāšana man labi sanāk, bet grūti būs padomāt, ja nebūs, ko pīpēt. Tagad būs vēl vairāk jātērē,” sprieda Jānis un sagādāja kārtējo pārsteigumu, jo labi zināja, kam šajā gadā pieaugs cenas. Jānis kā lielākos pārdzīvojumus pērnajā gadā minēja arī iespēju doties uz Rīgas kinostudiju, kur noticis “Prāta bankas” ieraksts, un iespēju turpat pansionātā palīdzēt sagrābt lapas, parosīties mājas darbos, tā tikai apstiprinot iepriekš teikto, ka katrs cilvēks vēlas būt vajadzīgs. Saadīti džemperu kalni
Mazā Raunas sociālās aprūpes centra istabiņā ir paliels skapis, kurā kaudzēs sakārtoti dažādi adījumi. Visi, kuri uzzina par Lolitas Bolēvičas aizraušanos, ļoti priecājas, ka cilvēkam, kurš vairāk nekā desmit gadus pavadījis centrā, tas kļuvis par mājām. Lolita saka, ka te jūtas labi, rokas ir darba pilnas un izdevies atrast arī dzīvesdraugu.
“Izvēlamies dzijas tādas, kādas mums iepatīkas. Aizejam uz veikalu un skatam dzītiņas. Man patīk adīt, tāpēc zaķītis visu sapērk,” mīļi par savu draugu Jāni saka Lolita. Pansionāta darbinieki vēl pastāsta, ka pāris pieprot prātīgi tērēt naudiņu un organizēt savu it kā mājas un ģimenes dzīvi.
“No jaunā gada gaidām brīnumu un lai mums arī kāds labums. Kādu kapeiciņu vairāk mums iedotu, tad varētu vairāk patērēt. Varētu cukuru nopirkt, kafiju, odekolonu. Mēs paši cukuru sakrājam, lai vasarā var ievārījumus vārīt. Pieliekamā arī sēnītes stāv burkā saliktas,” ne tikai teica, bet steigšus vēra vaļā skapi Jānis Pīlmanis, lai izrādītu abu kopā paveikto. Pie Lolitas un Jāņa ciemojāmies īsi pirms Ziemassvētkiem. Viņu istabā bija eglīte ar stikla un pašu rokām taisītiem rotājumiem. Vērts salmiņš pie salmiņa, sieti diegu pušķīši. Nodomāju, ka veselie sacītu, ka priekš tādas knibināšanās nav laika, bet viņiem tā izdevies piepildīt dienas un pārsteigt citus. Tapina košas sienas
Gatartas pansionātā Andri Zemmeru sauc par izdarīgu mākslinieku, jo viņš nestrādā tikai tad, kad atnāk iedvesma, bet tajā brīdī, kad vajag. Un koši sienas krāsojas nevis ar otas palīdzību, bet gandrīz kā tapetes Andra istabiņas rotā tās afišas, kuras pansionāta iemītniekus aicinājušas gan uz ballēm, gan uz olu ripināšanu, gan ciemos pie Ziemassvētku rūķa.
“Kopš skolas laikiem man patika zīmēt sienas avīzes. Skaitījos kā noformētājs. Man tas joprojām ir hobijs,” stāstīja Andris Zemmers un rādīja, kādas parunas stingrais kartons pacietis, kādas interesantas ziņas varēts izlasīt. Rāda zīmētas un līmētas bildes. Viņš atcerējās, ka viņa zīmētās afišas pirms gadiem divdesmit, uz kino aicinājušas līgatniešus. Pats ilgi nostrādājis Līgatnes papīrfabrikā, tad piemeklējusi ļauna slimība, un tā trīs gadi pagājuši Gatartā.
“Te ir kā paradīzē! Vienīgi vienmēr jāmeklē, ko darīt. Ja nebūtu ko darīt, tad ir beigas! Vasarā ar istabas biedru Aivaru ejam ogās un bekās. Liekam vēderā un burkās, ledusskapis ir pilns. Tagad tā vairāk avīzes, televizors un pazīmēšana,” rudenīgas ziemas priekšrocības novērtēja Andris un bilda, ka pavisam drīz uz sienas avīzes trieps vairāk zaļu un dzeltenu krāsu, lai Gatartā ātrāk pienāk pavasaris. Pastaigu meistars
“Agrāk kājām varēju aiziet pat līdz Zvārtes iezim. Piecpadsmit kilometrus turp, tad šurp. Tā pagāja visa diena. Tagad labi, ka kilometru var attālināties. Lociņš palicis šaurs, bet eju kaut vai līdz veikalam. Skatos, kā daba mainās. Nu, ļoti viss mainījies! Tagad taču ziemai vajadzētu būt!” sprieda Līgatnes pilsētas sociālās aprūpes centra iemītnieks Oļģerts Andermanis, kura lielākā aizraušanās joprojām ir izzināt pasauli. Tas nav mazsvarīgi, jo pavasarī kungs svinēs 93.dzimšanas dienu.
“Daudz dzīvē darīts, daudz lasīts, vienmēr esmu interesējies par to, kas sabiedrībā, pasaulē notiek. Esmu pieredzējis divus pasaules karus. Man prieks par tagadējo cilvēku apziņu, ka kopā jāstrādā, lai būtu miers un saskaņa,” noteica Oļģerts Andermanis, sakot, ka cilvēki arī ļoti mainās, ka kļuvuši par daudz steidzīgi un velti laimi meklē pasaulē. Sirmais vīrs astoņus gadus pavadījis izsūtījumā, bet ticējis un atgriezies mājās.
“Par bijušo neērcinos. Tā noticis un nav nekāda pamata kādu tiesāt. Tādi apstākļi bija, bija kaut šaura, bet iespēja dzīvot. Viss ir pārdzīvots, cerot, ka tikšu atpakaļ. Tā notika. Arī tagad cilvēkiem ir prasības un iespējas. Vienmēr taču uz kaut ko cer. Bet ar tādu pliku dzīvesprieku dzīvē nepietiek. Vajag dziļākas īpašības. Vajag prast dzīvot piedošanā, mīlestībā. Tās ir ļoti svarīgas lietas. Plašā sabiedrībā un pie katra cilvēka,” tā dzīves gudrs cilvēks, kurš, ejot ar mums kopīgā pastaigā bilda, ka dzīve ir liels piedzīvojums, kuru var novērtēt, kad laiks rit daudz rimtāk, kad jāuzraksta vairs tikai kāda vēstule mīļajiem, jāpalasa un jāieelpo miers, kādu dāvā Līgatnes puses lielie meži.
“Ir bijuši janvāri, kad bijis līdzīgs laiks. Silts, bez sniega ir bijis. Esmu redzējis, ka ziemas viducī ceriņiem sāk pumpuri dzīties, bet martā atkal uznāk tāds sals, sniegi. Vienaldzīgs pret dabas skaistumu cilvēks nevar palikt, kaut ārā tāds rudenīgs, slapjdraņķis. Es gaidu pavasari, arī vasarā ir patīkami,” noteica Oļģerta kungs un lēnām aizdevās ikdienas pastaigā pa meža taku.
Komentāri