Ja putni un zvēri prastu runāt, tad tie pateiktu vārdos, ko nozīmē cilvēka gādība bezizejas situācijā, kad izšķiras pasaulīgais – būt vai nebūt.
Inese Bērziņa šovasar no nāves paglāba divus lielās zīlītes mazuļus un uzskata, ka vārdi te nav svarīgi, jo pateicība izpaužas putnu balsīs, sevišķi brīdī, kad tiem tuvojies. Tad skan īpaša dziesma par sev tuvākā pazīstamību.
Inese Bērziņa strādā Zvaigznes grāmatu namā Cēsīs. Tur viņas mazie audžubērni iemācījušies lidot, jo laikā, kad no ligzdas izkritušie putnēni vēl bija nevarīgi un barot tos nācās ik pa stundai, Inesei nekas cits neatlika, kā spārnotos mazuļus ņemt līdzi uz darbu.
“Viss bija ļoti vienkārši,” par zīlīšu nonākšanu mājās teic Inese. “Ar ģimeni atbraucām no Maizes svētkiem Āraišos. Pagalmā izdzirdējām klusu čiepstoņu, tādas mazas, vāras skaņas. Tā kā pagalmā mums ir kārtīgs būvlaukums, tad saprast, no kuras vietas nāk šī sīkā čiepstēšana, bija visai sarežģīti. Neatlaidīgi meklējot, čiepstētājus atradām. Zīlītes bērni vēl bija puspliki. Ķermenīšus klāja sīkas, mazas spalviņas un pūkas. Apzinājos, ka mūsu mājas apkārtnē dzīvo žagata un citi plēsīgi putni, tāpat klaiņo kaķi. Sapratu, ka tie mazos putnēnus saplosīs. Iedomājos, ka putnēniem pāri var izdarīt arī mans suns, kurā rit putnu mednieka asinis,” atceras Inese un stāsta, ka zīlītes bērnus ienesusi istabā. “Sāku domāt, ko ar tiem iesākt, jo nebija mazākās nojausmas, kā putnēnus barot. Atcerējos, ka bērnībā laukos bija vistu cāļi. Tos baroja ar vārītām, sakapātām olām. Vārīju olas, bet putnēni bija tik mazi, ka paši barību vēl nevarēja paņemt. Turēju mazos rokā un tuvināju barību knābim, līdz tie saprata, ko gribu darīt. Tiem vajadzēja arī ūdeni, ko knābīšos pilināju ar pipeti,” mātišķās barošanas paņēmienus atklāj Inese un atzīst, ka putnēnu audzināšana izvērsusies par ļoti interesantu procesu.
“Sestdien, svētdien barošana notika ritmā – kā putnēni izdzirdēja manus soļus, sāka čiepstēt, tad arī pabaroju. Pienāca pirmdienas rīts, kad vajadzēja braukt uz darbu. Sapratu, ka mājās mazuļus atstāt nedrīkst, jo tik garas stundas bez barošanas tie iztikt nevar. Ģimenē pat risinājās sarunas, ka putnēni jāatdod kādam cilvēkam, kurš dzīvo mājās, jo gan man, gan vīram darba stundas ir garas. Ko darīt? Ņēmu zīlītes mazuļus līdzi uz darbu. Zvaigznes grāmatu nama vadītājai Saivai Kalniņai tā arī paziņoju, ka man ir divi bērni, kurus mājās atstāt nevaru. Kamēr vēl zīlītes kastītē čiepstēja, viss bija kārtība, bet pienāca laiks, kad putnēni vēlējās mācīties lidot. Jāteic, ka šo prasmi grāmatu namā tie arī apguva. Vienai zīlītei, ko nosaucu par Kazimiru, bija problēmas ar spārniņu. Laikam krītot no ligzdas, putnēns to bija salauzis, jo spārns vienmēr bija nolaists.” Pēc neilga laika Inese sapratusi, ka putnēniem aizbildni meklēt nespēj, ka viņu klātbūtne ģimenei ir lemta. Tā mazie putnēni diendienā ceļoja Inesei līdzi uz darbu. “Kad vīram darbā bija dežūra, ņēmu kasti ar zīlītēm un mājās braucu ar sabiedrisko transportu.”
Inese atceras kuriozu. “Kad zīlītes jau bija paaugušās, gāju tām pirkt gaļu: “Lūdzu, man piecdesmit gramus maltās gaļas,” teicu. Pārdevējas nesaprata, ko ar tādu mazumiņu darīšu, bet, kad pastāstīju, kam pērku, tiku iesaukta par zīļu mammu…”
Sarunā iesaistās Zvaigznes grāmatu nama vadītāja Saiva Kalniņa: “Reiz grāmatnīcā ienāca kāds puisis un, izdzirdējis zīlīšu čiepstēšanu, bija sajūsmā par tik skaistu, dabisku polifonisku skaņu. Viņš domāja, ka tas ir mobilais telefons, bet tad parādījām, kas šo dabisko polifoniju rada.”
“Zīlītes paaugās, un es tām nopirku būri,” stāsta Inese. Pirmā diena būrī laikam bija visgrūtākā, jo putnēni mājās palika vieni. Darbā urdīja tikai vienam doma, vai putnēni mācēs paēst un padzerties? Kad vakarā pārbraucu mājās, barotava bija tukša, bet ūdens izšķaidīts pa malu malām. Sapratu, ka mani mazuļi jau ir pieauguši. Vasaras vidū sapratu – zīlītes ir jau lielas un tām vajadzētu sākt patstāvīgu dzīvi brīvā dabā. Suni iespundēju atsevišķā telpā, lai putni varētu aizlidot. Atvēru būri… Nikola aizlidoja, bet Kazimirs traumētā spārna dēļ nevarēja palidot. Man acīs sariesās asaras, ka tagad paliks bārenītis – viens pats, ar salauztu spārniņu, garlaicībā bez drauga. Kazimiru ienesu istabā, bet viņš visu dienu uztraukti čiepstēja, jutās viens. Es savukārt mirku asarās un pārmetu sev, kāpēc putnu audzēšanā iesaistījos, tagad ir tikai pārdzīvojumi. Vakarā izgāju ārā pēc malkas. Skatos, mana Nikola sēž uz malkas šķūnīša – salijusi, spārniņi nolaisti. Prasīju putnēnam: “Kāpēc nelidoji projām?” Zīlīte uzmanīgi klausījās, ko saku, bet, kad tuvojos, uzlidoja uz pleca. Biju tik priecīga, ka Nikola atgriezusies, jo iedomājos par Kazimiru, kas pa dienu bija pārbļāvies.
Inese prāto, ka no dabas viedokļa varbūt bijis muļķīgi Nikolu atkal ievākt istabā, bet tikai tā putnēni varēja palikt kopā vannas istabā novietotajā būrītī. “Putnēnu dzīves telpu iekārtoju ar puķpodos dēstītiem zaļiem augiem, būrīti izklāju ar sūnām un novietoju tā, lai pa logu putnēni redzētu lielās pasaules dārzu pie mājas.” Inese aizdomājas, laikam, kā labāk pateikt, ka notikusi traģēdija… “Svētdienā tīrot būri, ievēroju, ka Kazimirs stāv ar nolaistiem spārniņiem, laikam bija pārpūlējies, cenšoties aizlidot, un neizturēja fizisko slodzi…Sākās nākamie kreņķi, jo bija jātaisa zārciņš. Pati bērēs piedalīties nevarēju, jo sirds bija pilna asarām. Vīrs gāja uz lielajiem laukiem un Kazimiru apglabāja. Jutu, ka esmu pazaudējusi tādu kā daļu no savas dzīves, ka jāšķiras no kaut kā ļoti tuva. Visi taču esam dzīvi, un dzīvā radība ar mums saplūst vienā veselā,” notrausdama asaru, secina Inese.
Tagad Nikola, kas varēja aizlidot, palikusi viena un, kā atzīst Inese, tiek ļoti lutināta. “Nezinu, kā zīlītes dzīve risināsies turpmāk. Varbūt vasarā putnēns pats nolems izlidot. Tas skan egoistiski, bet, ja tā notiks, nezinu, kā no Nikolas varēšu šķirties. Kad ieeju vannas istabā, tā ar mani runājas, bet nu jau nevēlas, lai pieietu klāt pavisam tuvu. Iespējams, tāpēc, ka lielāko dienas daļu iemācījusies pavadīt vientulībā un sarunā ar spoguli, kur vēro savu attēlu. Iespējams, to uzskatot vai nu par mūžībā aizgājušo Kazimiru, vai kādu citu savas sugas pārstāvi.”
Inese secina, ka dzīvniekiem ir izteikti patiesas jūtas, bez liekulības un izlikšanās, stāstot gan par suni, kurš sagaida mājās, gan par audžubērnu zīlīti Nikolu, kas cilvēkmammu sagaida ar dziedāšanu. Inese secinājusi, ka putnēns ir pieņēmis savu būri, jo cenšas to neatstāt pat tīrīšanas laikā, it kā atgādinot – šeit ir manas mājas.
Komentāri