Sen atpakaļ – 30. gados, vēl nesen – 90. gados, un arī tagad – 21. gadsimtā ap Kārļa dienu – 28. janvāri, dzīva ir Draudzīgā aicinājuma tradīcija – uzmanības izrādīšana savai skolai, pateicība pedagogiem un talantīgiem skolēniem.
Draudzīgā aicinājuma fonds un Cēsu Draudzīgā aicinājuma vārdā nosauktā ģimnāzija veic misiju, ko labprāt uzņēmušies – pamanīt un pagodināt cilvēkus, kuru zināšanas un atdeve veicinājusi tiekšanos pēc izglītības ideāla.
Dzidra Matusēviča ir viena no izglītības un sabiedriskajiem darbiniekiem, kuras darbs un centieni, vadot Cēsu bērnu un jauniešu centru, šogad pagodināts, pasniedzot Draudzīgā aicinājuma medaļu.
– Kas interešu izglītībā mainījies kopš laikiem, kad tagadējo audzēkņu vecāki no skolas brīvajā laikā apmeklēja pulciņus?
– Vispirms jau pats saturs. Pulciņi, kas darbojās pionieru namā, tieši bija saistīti ar organizācijām – pionieru un komjauniešu. Tagad politiskos ietvarus neizjūtam. Mainījies arī piedāvājums brīvā laika pavadīšanai – iespēju ir daudz vairāk.
Savulaik, rakstot maģistra darbu, ielūkojos interešu izglītības vēsturē un pārliecinājos, ka tās sākumi Latvijā meklējami 20. un 30. gadu sabiedriskajās aktivitātēs – klubu un lauku bibliotēku darbībā. Tad par centriem veidojās tautas nami. Katrs laikmets brīvā laika pavadīšanā ielicis citu saturu, bet līdz šim brīdim viens palicis nemainīgs – latviešu tautas tradīciju saglabāšana. Tā notiek arī šajos laikos.
– Ar ko Cēsīs bērnu un jauniešu centrs lepojas?
– Esam viens no lielākajiem interešu izglītības centriem Latvijā. Pārmaiņu laikos (90. gadu beigās), pateicoties pārliecinošai darbībai un saprotošām pašvaldībām, mūs Cēsu rajonā nelikvidēja, kā notika ar centriem dažā rajonā. Mēs esam tikai attīstījušies. Saglabājot pēctecību, radījām jaunas iespējas. Esam kļuvuši arvien vajadzīgāki jaunajai paaudzei, skolām, ģimenēm.
Izceļamies ar pulciņu kvalitāti. Cēsis Latvijā kļuvušas par mērogu. Pulciņos uzņem ikvienu, nav atlases. Skolotāji strādā, attīstot bērnu talantus, un pēc laika audzēkņi kļūst zināmi valstī, mākslās gūst arī starptautiskus panākumus. Jo patīkamāk dzirdēt, it kā esam elitāra iestāde, uz kuru vecāki grib sūtīt bērnus pilnveidot talantus.
Lepojamies ar kvalitatīvām izstādēm, bijušas arī vērienīgas izrādes, kurās uzstāšanās prieks ticis ļoti daudziem bērniem. Reti kurā centrā Latvijā tā notiek. Viesojoties daudzviet Latvijā, pati pārliecinājos, ka mūsu pulciņi ir galvas tiesu pārāki. Daudz nosaka skolotāju radošā pieeja. Pat jābrīnās, kur viņiem rodas tik daudz ideju.
– Kā mainās skolēnu intereses?
– Mēs Latvijā izceļamies arī ar to, ka prognozējam interešu izglītības tendences, sekojam līdzi laikam un piedāvājam tādus pulciņus, kas bērnus un jauniešus saista. Desmit gadu laikā, kopš vadu centru, ļoti mainījušās bērnu intereses. Savlaicīga analīze ļāvusi uzminēt, kā mainīsies akcenti. Kādreiz pulciņos ļoti daudz bija sākumklašu bērnu un tikpat kā nemaz jauniešu. Tagad pie mums nāk gan ģimnāzisti, gan 2. vidusskolas skolēni un Priekuļu tehnikuma audzēkņi. Ar pulciņiem saikni nepārtrauc arī daļa jauniešu, kuri iesākuši studijas. Mēs esam atvērti jebkuram.
Daudzus jauniešus tagad sākušas aizraut dejas, arī balles dejas. Mēs rīkojam vakarus valša ritmos. Zālē sanāk uzposušies, glīti ģērbušies jaunieši un vēlas dejot klasiskās dejas. Jāsāk domāt, ka diskošanās un to pavadošā ļurkāšanās slimība jauniešiem sāk pāriet.
– Kādas vērienīgākās pedagogu idejas esat atbalstījusi?
– Tādas bija Ingas Cipes režisētās, ar centra pedagogu idejām piepildītās deju un muzikālās izrādes, „Šis un tas ar rozīnēm” un „Ziemassvētku brīnums”. Jauni tērpi, dekorācijas, mūzikas ieraksti, desmitiem iesaistītu bērnu un radoša brīvība – tā varētu raksturot šos notikumus. Dažkārt tādi lieli notikumi robežojas ar finansiālu risku, bet mēs vadībā cītīgi visu rēķinājām un turējām līdzi. Fināls vienmēr bija labs. Nervus gan pakutināja un elpu nevarēja izpūst līdz laikam, kad bija skaidrs – sanāks. Redzēs, ko piedzīvosim tālāk. Pie nama Bērzaines ielā, kur kopš rudens pārcēlās bērnu un jauniešu centrs, ir ideja radīt pašiem savu amfiteātri.
– Pagājuši pāris mēneši, kopš interešu izglītībai tika atvēlēts trīsstāvu nams – bijusī 2. pamatskola. Visi iepriekšējie nami pēc laika pulciņu apmeklētājiem izrādījušies par šauriem. Vai tā notiks arī te?
– Ar azartu apdzīvojam ierādītās telpas, drīz te nekas neatgādinās skolu. Te ir brīvā laika pavadīšanas centrs. Strādājam pie tālejošiem plāniem. Vajadzētu pastāvīgu izstāžu zāli – mūsu un rajona bērnu darbu izlikšanai. Varētu tapt muzejs, jo ir tik daudz, ko parādīt. Skolotāji saglabājuši daudzas lietas, kas raksturo aizgājušo laiku. Ir lieli plāni, kā pārveidot 700 m2 lielo apkārtni. Raugāmies pēc projektiem, kā to labiekārtot, apzaļumot, izveidot vasaras nometņu vietas, vasarā ugunskuram, ziemā – slidotavai.
– Izglītības un zinātnes ministrijas valsts jaunatnes iniciatīvu centrs jūsu un centra pedagogu centienus vairākkārt novērtējis ar Atzinības rakstiem. Cēsu pedagogi un pašvaldība nosaukta par paraugu. Kā tas nācis?
– Bieži sastopos ar faktu – ja Latvijā sāk strādāt pie kaut kā jauna interešu izglītībā, tad izrādās, ka Cēsīs tas jau notiek un reizēm pat jau noiets etaps, kaut kas bijis.
Par interešu izglītības prestiža celšanu rajonā un Cēsu vārda popularizēšanu valstī mūs novērtējusi arī pašvaldība. Valsts jaunatnes iniciatīvu centrs apbalvojis arī Cēsu pašvaldību par labu atbalstu interešu izglītībai, bet centru par kvalitatīvu darbu. „Par radošu un pašaizliedzīgu ieguldījumu interešu izglītības attīstībā Latvijā” – tādu novērtējumu Atzinības rakstā izteicis tagadējais Ministru prezidents.
Taču tā nav bijis visu laiku. Esmu aktīvi iesaistījusies interešu izglītības veidošanā un popularizēšanā Latvijā un man pat nācies izglītības un zinātnes ministram un pašvaldību savienības vadībai pierādīt, ka interešu izglītība ir vajadzīga, ko tā dod bērniem un ģimenēm. Tādas principiālas sarunas nav mierīgas, man pat bijusi idejiska saraušanās ar izglītības un zinātnes ministru. Tā gan ir piecus gadus sena vēsture.
– Vai tas pats ministrs vēlāk jums par radošu un kvalitatīvu darbu nepasniedza valsts piešķirto Atzinības rakstu?
– Jā, tā notika. Dzīve apmet loku.
– Interešu izglītība pēdējā laikā tiešām piedzīvo augšupeju. Par to liecina arī daudzie simti bērnu iesniegumu par iestāšanos pulciņos. Taču jums nācies piedzīvot arī pretēju procesu – kā izglītības iestāde piedzīvo norietu. Kādi tagad rodas secinājumi?
– Ļoti ilgi strādāju Cēsu medicīnas māsu skolā. Sāku kā pasniedzēja, tad biju direktora vietniece. Tradīcijām bagātās, ļoti labās māsu skolas liktenis diemžēl bija dramatisks. Skolu slēdza 1997. gadā. Tagad skolu Cēsīs mēģina reanimēt. Kāpēc?
Tāpēc, ka tas bija ļoti pārsteidzīgs Veselības ministrijas solis. To nekādi nevarēja nosaukt par tālredzīgu politiku. Skolas slēgšanai izmantoja brīdi, kad māsu bija sagatavots pietiekami, bet netika domāts par paaudžu maiņu. Ministrijā lēma tā, it kā šajā profesijā neko jaunu vairs nevajadzēs. Nelīdzēja pat tas, ka Cēsu skola bija viena no labākajām valstī, ka skolēni un pedagogi ļoti par to iestājās. Sava nozīme bija strīdam par privātīpašumu – ēku, kurā atradās skola. Bija nevēlēšanās skolai meklēt citas telpas un notika aizbildināšanās ar augstām īres maksām. Dzīve pierādīja, ka skolas likvidēšana bija nepareizs ceļš. Medicīnas māsas noveco, jaunā paaudze masveidā aizbraukusi uz ārzemēm. Slimnīcās tagad jūtams māsu trūkums.
– Latvijas neatkarības laikā interešu pulciņi ir par maksu. Vai tā būs vienmēr?
– Ja man jautā, vai pulciņiem atkal jābūt bez maksas, tad varu teikt – kad pašvaldības būs bagātākas, tad tā varēs. Maksa ir paredzēta materiālās bāzes modernai veidošanai. Tik daudz bērnu uz pulciņiem pie mums nāk arī tāpēc, ka cenšamies turēt līdzi laikam, visu laiku modernizējam materiālo bāzi – tie ir labi datori, labas šujmašīnas… Toties skolās pulciņi ir bezmaksas. Pastāv izvēle. Mēs ejam laikam solīti pa priekšu un piedāvājam visu moderno. Skolotāji ļoti daudz domā, kā bērnus ieinteresēt brīvo laiku pavadīt pulciņos. Tāpēc jau piedāvājam visu jaunāko radošajā jomā, arī darbam labus apstākļus, cenšamies sagādāt labākus nekā skolā. Maksa patiesībā ir diezgan simboliska. Allaž dzīvi tiek uzturēta pedagogu radošā doma. Bērniem tas patīk. Aizrautību raisa ne jau tikai materiālu lietu vērtība. Skolotāji pierāda, ka ne vienmēr vajadzīgs pirkt dārgākās krāsas un papīru. Piepildījumu rada arī iniciatīva un izdoma. Kā vadītāja cenšos atbalstīt visu, kas centrā veido patīkamo vidi. Ne velti tik ātri šai mājā zudusi skolas elpa un ir pat citas smaržas. Redzu, kā pēc stundām pulciņiem vien bērni plūst uz centru un šeit jūtas labi un gaidīti.
Komentāri