Akcijā “Glābsim cukuru” pirmdien Rīgā pie Saeimas nama aptuveni 50 cilvēki protestēja pret cukura nozares likvidēšanu. Viņi pieprasīja, lai valsts savā kontrolē pārņemtu rūpnīcas un turpinātu ražot cukuru, līdzās tam attīstot bioetanola ražošanu. “Ļoti izdevīgi būtu sakārtot bioetanola tirgu un panākt tā pārdošanu mazumtirdzniecībā,” laikrakstam “Druva” sacīja akcijas organizētājs Ivars Prūsis. Dalībnieki aicināja mainīt valsts dalības noteikumus Eiropas Savienībā, saglabājot cukura nozari valstī.
Akcijas laikā arī vāca parakstus nozares atbalstam. Parakstu vākšana pret cukurfabriku slēgšanu notiek jau ilgāku laiku, protesta vēstuli parakstījuši vairāk nekā 4, 5 tūkstoši cilvēku. Akcijas “Glābsim cukuru” vadošās personas teic, ka nepieciešamības gadījuma tikšot ierosināta tautas nobalsošana. Ja rūpnīcas tomēr tikšot nojauktas, iecerēts prasīt noteikt kriminālatbildību valsts amatpersonām, kuru darbība valstij nodarījusi lielus finansiālus zaudējumus.
Kaut gan zemkopības ministrs Mārtiņš Roze nepagodināja protestētājus ar savu klātbūtni, viņš medijiem pirms tam norādīja, ka cilvēki, kuri cenšas kaut kādā veidā iestāties pret likvidāciju, esot neapdomīgi, viņi ņemot vērā tikai emocionālus, nevis racionālus faktorus. Lēmums par likvidāciju bijis jāpieņem cukurfabrikām, ne valstij, jo tās, atšķirībā no stāvokļa Ulmaņlaikos, ir privātuzņēmumi.
Piketētāju vidū bija Arvīds Vilde, Latvijas Lauksaimniecības universitātes inženierzinātņu doktors. Viņš minēja vairākus faktus, kāpēc valstij būtu jāsaglabā cukura ražošana: “Ja paši cukuru neražosim, mums tas būs jāiepērk par apmēram 25 – 30 miljoniem latu gadā, palielinot jau tā lielo importa pārsvaru pār eksportu. Un mēs ievedam to, ko paši varam saražot. Paradoksāli, ka Portugālē pēc iestāšanās Eiropas Savienībā uzbūvēja cukurfabrikas, bet mums savējās jālikvidē. Mums pat nav apsvērumu, ko likt cukura ražošanas vietā. Varbūt Latvijas darbaspēks dosies uz valstīm, kurās ražošanas nozares tiek attīstītas, nevis likvidētas? Mēs sūdzamies, ka esam trūcīgākā valsts Eiropā. Kā mēs varam būt bagāti, ja pietiekami neražojam? Kāda ir garantija, ka stabili tiksim nodrošināti ar vajadzīgo cukura daudzumu par pieņemamu cenu?”
Ivars Prūsis “Druvai” pastāstīja, ka jaunizveidotās biedrības galvenais nolūks ir mēģināt saglabāt cukura ražošanu, kaut gan cerība ir visai niecīga. „ Tam, ka spēsim mainīt situāciju, nav nekādas garantijas. Bet šī cīņa ar vējdzirnavām ir nepieciešams vismaz tādēļ, lai Saeima saprastu, ka cilvēki interesējas par notiekošo, un nākamreiz kaut nedaudz respektētu viņu viedokli. Jāpiebilst, ka cukura nozare nav vienīgā, kurai draud izzušana Latvijā, tāds pats liktenis draud piena nozarei.”
Komentāri