Otrdiena, 23. jūlijs
Vārda dienas: Magda, Magone, Mērija, Magdalēna

Indija – svētā un blēdīgā (2)

Druva
00:00
03.02.2007
18

Izspiedēji vilcienos

Santas Prancānes ceļojums un atmiņas par Indiju turpinās, un viņa stāsta, ka Indijā vilcienos jāuzmanās no vīriešiem, kuri ir sakrāsojušies un pārģērbušies par sievietēm. Viņi staigā pa vilcienu un prasa naudu.

“Arī man ceļojuma laikā gadījās sastapt šos tipiņus. Viņi uzvedās diezgan agresīvi. Atceros, zēns, kurš vilcienā sēdēja man pretī, naudiņu jau bija sagatavojis iepriekš. Savukārt, kāds jauns vīrietis, kurš naudu nedeva, tika iedunkāts. Pārsvarā šiem ubagotājiem, par ko viņus ir grūti nosaukt, naudu deva visi. Kad man kāds no viņiem pienāca klāt un prasīja naudu, es paskatījos puiša sakrāsotajās acīs un jautāju, kāds ir iemesls, kāpēc man viņam nauda būtu jādod. Pārējie sāka mani mācīt, lai es labāk naudu iedodot, bet es paliku pie sava. Puisis sakautrējās no mana drosmīgā skatiena un aizgāja. Apkārtējie mani uzlūkoja kā dīvaini. Var jau būt, ka mana uzvedība bija mazliet pārgalvīga, bet dot naudu tāpat vien jaunam, spēcīgam vīrietim, kurš varētu iet strādāt, man negribējās,” saka Santa un stāstījumā pa vidu iepin teikumu par Indijas pilsētu Bopālu, kura ir slavena ar to, ka 1983. gadā tur uzsprāga gāzes krātuve, nogalinot apmēram 28 tūkstošus cilvēku un vairāk nekā pusmiljonu saindējot.

Jo bomzīgāk, jo labāk

Pieminot Indijas klimatu, putekļus un netīrību, viņa atceras, kā mazā ciematiņā Sanči dabūjusi ziepes un mazgājusi drēbes.

“Veļa Indijā izžūst ātrāk nekā stundas laikā, bet nācās secināt, ka neko daudz tīrāka pēc manas mazgāšanas tā neizskatās. Taču bija sajūta, ka ir vismaz tīra. Ceļojot mani baltie krekli bija kļuvuši pelēki un neizmazgājami. Jutos mazliet kā bomzis, bet kaut kādā ziņā tā bija patīkama sajūta. Bija pilnīgi vienalga, kā izskaties, jo biju pārliecinājusies – jo bomzīgāk izskaties, jo labāk jūties un vairāk iederies tajā vidē. Indijā sievietes staigā kārtīgi un skaisti ģērbušās, ko nevarētu teikt par vīriešiem, kuri ir nevīžīgi un tam nepievērš lieku uzmanību,” stāsta Santa un piebilst, ka šajā ciematiņā varēja just, ka tur nav bijis daudz ārzemju tūristu, jo neviens īsti nemēģināja uzbāzties, lai kaut ko pārdotu. Visi sveicināja un neprasīja naudu. “Paši ceļotāji ir sabojājuši šo valsti, un vēl brīnāmies, kāpēc tā notiek, ka mums svešās valstīs piesienas, prasa naudu un cenšas par katru cenu pārdot visādus niekus,” saka Santa.

Apceļojot Indijas ciematiņus, Santa secina, ka tur cilvēki dzīvo vēl pieticīgāk.

“Atminos, Sanči mājiņas laukos bija tik mazas un zemas. Durvis tādas, ka es pa tām nemaz nevarētu ielīst. Mājās pieaugušos pārsvarā nevarēja redzēt, viņi bija uz lauka – ar sirpjiem vāca labību un sēja kūlīšos. Indijā laukus apstrādā ar vēršiem, un labību vāc ar sirpjiem. Reti kur redzēju kādu lauksaimniecības tehniku. Darbaspēks ir tik lēts, ka neatmaksājas iegādāties tehniku,” stāsta Indijas apceļotāja. Pārbāztie autobusi

No sava ceļojuma Santa spilgti atminas, kā piecos no rīta devusies uz autobusu, lai dotos uz Kadžuro.

“Viss sākās ar to, ka man bija beigusies sīknauda un nācās mainīt 1000 rūpijas. Biļešu pārdevējs paņēma manu banknoti un kādu stundu mēģināja autobusā sastumt vismaz 100 vai pat vairāk cilvēkus, kur patiesībā vieta bija tikai kādiem 50. Pie tam neizskatījās, ka viņš domātu man izdot atlikumu – 900 rūpijas. Nācās atgādināt, un viņš bija diezgan neapmierināts. Šādas lietas mēdz izbesīt, it sevišķi, ja neesi izgulējies, neesi ēdis kopš iepriekšējās dienas rīta, esi iespiests starp 100 indiešiem un vēl jālūdzas sava nauda. Jā, pavadītas sešas stundas šajā autobusa bija briesmīgākās visa ceļojuma laikā. Autobusā biju tā iespiesta, ka nevarēju pakustēties. Viena no blakus sēdošajām sievietēm sāka vemt. Notika viņas pārvietošana pie loga, līdz ar to es tiku bīdīta un pārbīdīta tā, ka man bija vēl mazāk vietas nekā iepriekš un papildus vēl dabūju bērnu, kurš sēdēja man uz muguras. Man nav nekas pret bērniem, bet šajā brīdī jau tā tik ļoti pietrūka telpas ap sevi,” atminas Santa un piebilst, ka bijusi ļoti laimīga, nonākot Kadžuro viesnīcā – lielā istabā, viena. Pēc aukstas dušas viss atkal bijis kārtībā. Tūriste no mazas valsts

Jautāta, ko viņa indiešiem stāstīja par sevi un vai viņi nejautāja, no kurienes atbraukusi, Santa atbild, ka parasti teikusi, ka ieradusies no mazas valsts Eiropā.

“Neredzēju nekādu jēgu visiem izskaidrot, kur Latvija atrodas. Sevišķi gadījumos, ja tas bija tikai jautājums, lai uzsāktu ar mani sarunu, vai lai varētu kaut ko pārdot. Atceros, kāds indietis, kad es viņam pateicu, ka esmu no Eiropas, man teica: “It’s a nice country!”(tā ir jauka valsts – aut.). Tā kā būtībā varēju teikt jebkādu burtu salikumu, tam vienkārši nebija nozīmes,” piebilst Santa un turpina savu stāstu par Kadžuro: “Esot tur, noteikti ir jāredz tempļi, kuri ir ļoti krāšņi. Vēlāk ar kādu indiešu ekskursantu grupu kopā devos apskatīt apmēram 1000 gadus vecus tempļus. Bija jocīgi iedomāties un saprast, ka pirms 1000 gadiem Eiropā valdīja drūmie viduslaiki ar akmens pilīm, bet Indijā tajā laikā cēla greznus tempļus ar skaistām skulptūrām. Tajos ir attēlota visa tā laika sadzīve – iešana medībās gan ar ziloņiem, gan zirgiem, gan kamieļiem… karavīri, muzikanti, bērni, mīlēšanās. Skatoties šīs skulptūras, rodas priekšstats par tā laika harmonisko un priecīgo dzīvi, kuru šobrīd diemžēl vairs nevar pamanīt. Bet jautājums paliek atklāts, kā tas notika, ka Rietumeiropa, kas attīstībā bija krietni atpalikusi no Indijas, šodien ir daudz attīstītāka?” jautājumu sev uzdod Indijas apceļotāja. Svētie Gangas ūdeņi

Pēc dažādiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem Santa atmiņās nonāk pie Varanasi pilsētas, kas ir svētākā vieta Indijā. Pie tam turp katru dienu dodas tūkstošiem svētceļnieku no visas Indijas.

“Varanasi ir vairāk nekā 15 tūkstoši reliģisko celtņu un svētā indiešu likteņupe Ganga. No malas izklausījās, ka tā ir arī viena no vislielākajām pretrunu pilsētām, bet, esot tur, viss liekas tik dabiski. Stundām ilgi varēju sēdēt upes krastā un vērot apkārt notiekošo. Kāda sieva mazgāja veļu, saberzējot to ar ziepēm, un tad sitot pret akmeni. Visur spēlējās bērni, staigāja govis un izkāmējuši suņi, kas no karstuma izskatījās pusbeigti. Citā vietā tika upē mērkti mirušie un pēc tam dedzināti ugunskurā turpat pie upes. Pelnus bēra upē. Man pastāstīja – ja mirušajam bijis vairāk naudas, tad viņam ugunskurā pielika vairāk malkas, ja mazāk naudas – mazāk malkas. Mirušas grūtnieces un govis Indijā ir tik svētas, ka tās nededzināja, bet tām piesēja akmeni un tāpat meta upē. Jā, un pēc visa tā šo ūdeni sauc par svētu, kur katru saulrietu cilvēki nāk mērcēties un peldēties svētajos upes ūdeņos. Kā man vietējie skaidroja, mazgāšanās un pelde Gangā attīrot no grēkiem. Daži arī to ūdeni dzēra, bet lasīju kādā grāmatā – baktēriju daudzums ūdenī apmēram 500 reizes pārsniedz normu ūdenim, kas atbilst eiropiešu standartam, kurā varētu kaut vai peldēties, nerunājot par dzeršanu,” atklāj Santa. Pie pasaules brīnuma

Uz Indijas pilsētu Agru Santa devās, lai redzētu lielo mīlestības monumentu, bet, viņai par lielu nožēlu, izrādījās, ka tieši piektdienās Tadžmahals ir slēgts.

“Nebija man lemts no iekšpuses redzēt vienu no pasaules septiņiem brīnumiem, kas veltīts mīlestībai. Toties patusēju pie Tadžmahala sētas ar vietējiem tūristiem, kas arī mēģināja nofotografēt kaut drusciņu no mauzoleja varenības. Kāds bariņš indiešu sieviešu gribēja ar mani nofotografēties. Tas bija kārtējais fotografēšanās cirks, tikai es jutos tas mērkaķītis, ar kuru parasti visi grib nobildēties,” smejas Santa un tuvojas sava ceļojuma galamērķim. Atvadas

“Pēc mēnesi ilgās ceļošanas biju nonākusi atkal Deli. No rīta izstaigāju Deli fortu, kas kaut kādā ziņā bija līdzīgs Agras fortam, vienīgi lielāks un greznāks. Paspēju vēl izbraukāties ar metro, kas ir jaunākais un tīrākais metro, kādu jebkad esmu redzējusi. Jāatzīst, tas gan vēl tiek celts un pagaidām svaigi darbojas tikai dažas līnijas. Paspēju vēl aizbraukt uz tirdziņu, kur bija tirgotāji no daudziem Indijas štatiem un uz precēm bija pielipināti papīrīši ar cenām. Tas bija kaut kas neredzēts un tik patīkams, ka par katru sīkumu, ko gribi nopirkt, vairs nebija jāpiedzīvo lielā tirgošanās. Fonā spēlēja orķestris. Sapirkos visādus indiešu sīkumus, ko atvest uz mājām. Tajā dienā paspēju vēl pabūt visdārgākajā un greznākajā Deli vienīcas restorānā un iedzert alu. Tā tiešām ir iespaidīga – ar senām gleznām, dzīviem ziediem, zeltītiem ornamentiem un spoguļiem. Aizbraucu paēst vēl pēdējās pusdienas uz kādu restorānu ar skaistu skatu uz pilsdrupām. Restorānā skanēja dzīvā mūzika un pavāri bija grezni ģērbti. Tās bija tādas jaukas pārmaiņas no visa redzētā un piedzīvotā. Jā, tad jau man arī bija jāpošas uz lidostu. Biju apkrāvusies ar visādām tašām un šahu, bet lidostā paziņoju, ka visu bagāžu ņemšu līdzi lidmašīnā, kas man arī tika atļauts. Vēl tikai Indijai pateicu ardievas un, paceļoties lidmašīnai, vien noskatījos uz Deli.

Ak, Indija – netīrā un reizē skaistā, nabadzīgā un greznā, reliģiskā un blēdīgā, depresīvā un tomēr cerību pilnā zeme!” tā Santa, kura viena apceļoja Indiju.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Cēsu svētki - atskats

12:31
23.07.2024
62

Gājienā lepni par sevi un Cēsīm Trijās dienās pilsēta nenogura. Savu ceļu tuvāk zvaigznēm, lai cik augstu kuram tās būtu, ja vien vēlējās, ieraudzīja Cēsu 818. dzimšanas dienas svinību katrs dalībnieks. No vēstures līdz šodienai, no nopietnībai līdz nebēdnīgai jautrībai un spēku pārbaudei sportiskās sacensībās. Un, protams, satikšanās prieks ik uz soļa senajās un aizvien […]

Mērķis zināms – Zaļais kurss

10:58
23.07.2024
31

Festivālā “Rodam Raunā”, kura tēma šovasar bija “Pļava. Ko sēsi, to pļausi”, kā ik gadu notika arī uzņēmēju diskusija. Šoreiz par ikvienam aktuālo Eiropas zaļo kursu. Tajā piedalījās Raunas SIA “Firma “Pasāža”” valdes priekšsēdētāja Dace Neiberga, Zemkopības ministrijas Lauksai­mnie­cības departamenta Lauksai­mniecības ilgtspējīgas attīstības nodaļas vadītāja Kristīne Sirmā, Latvijas Lauku konsultāciju centra Cēsu nodaļas vadītāja Dace […]

Sniega kupenas vasarā. Hortenzijas

00:00
23.07.2024
41

Iebraucot Stalbes pagasta “Ozolkalnos”, pie norādes zīmes zied hortenzijas. “Man patīk visas puķes,” saka Baiba Svīķe un uzreiz atklāj, ka daudziem šķiet, hortenzijas ir vecu māju puķe, bet tā nav, mūsdienās tā ir tik moderna un dažāda. “Ziedi kupli, to krāsa mainās, cēla, liels krūms ar vieglumu,” tā Baiba raksturo hortenziju un uzsver: “Ja tās […]

Mazajam liepēnietim Kārlim īpaša uzmanība

00:00
22.07.2024
52

Vidzemes slimnīcā sagaidīts šī gada 400. bērniņš – puisītis Kārlis, kurš piedzimis liepēniešu ģimenei, informēja Vidzemes slimnīcā. Pasauli satikt Kārlis ieradās 10. jūlijā plkst. 11:52, mazulis dzimšanas brīdī svēra 3020 g un bija 51 cm garš. Tā kā arī abiem vecākiem – Kristiānai un Kristiānam – vārds sākas ar K, arī jaundzimušajam dots vārds, kas […]

Dienestu posteņiem būs ērtākas telpas

00:00
21.07.2024
47

Lai uzlabotu ēkas energoefektivitāti, aktīvi noris būvdarbi pašvaldības ēkā Brāļu Kaudzīšu ielā 9, Jaunpiebalgā. Ēkā atrodas Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Jaunpiebalgas postenis. Darbi jau no pirmajām dienām pavasara beigās sokas raiti, vērtē Jaunpiebalgas apvienības pārvaldes vadītāja Dace Bišere-Valdemiere. Ja atklājas kādas problēmas, tām ātri rod risinājumu: “Bet jāteic, […]

Sirsnīgi un priecīgi nosvin Cēsu pansionāta jubileju

00:00
20.07.2024
79

Ar dziesmām, dejām, pansionāta jeb namiņa, kā iestādi dēvē darbinieki un iemītnieki, atmiņu stāstiem, svētku torti, daudziem sveicieniem, laba vēlējumiem, atzinības rakstiem un pateicībām aizvadīta Cēsu pilsētas pansionāta 30. jubileja. Svinot dienu, kad pirms 30 gadiem pašvaldības pansionāts pārcēlās no Glūdas kalna uz Cīrulīšiem, kopā ar iestādē dzīvojošajiem bija esošie un bijušie darbinieki, kādreizējie lēmumu […]

Tautas balss

Vai Baltijas ceļš aizmirsts?

12:07
23.07.2024
16
J. raksta:

“Visur dzirdu tikai par svētkiem, par Cēsu, Pārgaujas, Vecpiebalgas un citiem. Cēsīs uz svētkiem nezin kāpēc pat uzaicināts Livonijas ordeņa mestra Pletenberga radinieks. Bet kāda tur radniecība, ja pagājis pus gadu tūkstotis, kopš Pletenbergs sēdēja ordeņa pilī Cēsīs. Un nez vai vietējiem iedzīvotājiem bija no tā kāds labums. Taču šoreiz ne par to. Mani pārsteidz, […]

Lielā politika rada bažas

11:05
23.07.2024
13
Lasītāja K. raksta:

“Kad klausos par Amerikas prezidenta priekšvēlēšanu kampaņu un to, ko žurnālisti stāsta par Donaldu Trampu, sajūtas nav labas. Ja ASV tiešām Ukrainai vairs nepalīdzēs vai mazāk palīdzēs cīņā ar iebrucēju, Krievija jutīsies vēl varenāka. Ja sāksies sarunas par kara apturēšanu uz Ukrainai atņemto teritoriju rēķina, kur garantija, ka Krievija līdzīgu taktiku neturpinās citās kaimiņu valstīs? […]

Skujenes pazīšanās zīme - neasfaltēti ceļi

10:54
23.07.2024
12
Autobraucēja raksta:

“Mūsu pagastu, Skujeni, viegli atrast. Šeit nekādas ceļazīmes nav vajadzīgas. Ja sākas neasfaltēts ceļš (Krustakrogs- Skujene), dodieties tik tālāk un būsit Skujenē. Ceļmalās, kur krūmi, samaziniet ātrumu, aiz tiem sekos līkums. Mierīgi braucot, nepārsniedzot ātrumu, nokļūsiet uz asfaltētiem ceļiem un droši varēsiet turpināt ceļu – Skujene beigusies!” ar ironiju saka autobraucēja ar stāžu.

Laiks pļaut zeltslotiņas

10:54
23.07.2024
11
1
Lasītāja G. raksta:

“Gar ceļu no pašām Cēsīm, caur Dukuriem un pamazām līdz Valmierai izplatās invazīvās Kanādas zeltslotiņas. Tagad tās sāk ziedēt, drīz izplatīs pūkainas sēklas, kas nākamgad jau veidos biežākas audzes. Cēsu novada pašvaldība un Latvijas Valsts ceļi ir informēti par situāciju, bet pagaidām invazīvos augus nepļauj, taču gar ceļu ir arī Eiropa nozīmes aizsargājamie biotopi,” uzsver […]

Prieks par sakārtoto un skaisto ielu

17:29
15.07.2024
31
Cēsniece O. raksta:

“Cēsīs, atjaunotajā Bērzaines ielas posmā, ierīkoti glīti soliņi un atkritumu urnas, apkārtne tīra. Jauki tur piesēst. Bērzaines iedzīvotāji beidzot ir ieguvēji. Labi sakārtota gan Gaujas, gan Bērzaines iela. Par to prieks,” pārdomās dalījās seniore, cēsniece O.

Sludinājumi