Šis koncerts paliks atmiņā. Gan dziedātājiem, gan klausītājiem. Maijas Ozoliņas ansamblis priecēja tūkstošo reizi. Sešas sievas un četri vīri, bet pie klavierēm Visvaldis Grāvītis.
– Uztraukums tāds pats kā pirmajā, varbūt pat vēl lielāks, – jau pēc koncerta Cēsu pansionātā atzina ansambļa vadītāja Maija Ozoliņa.
Vīri un sievas ne vairs pirmajā jaunībā, bet balsis… Tās, pieredzē rūdījušās, izvilināja tik pazīstamu dziesmu noskaņu nianses, ka klausītāju sirdis lika pasmaidīt un dziedāt līdzi.
Arī šā, kādreizējā mežrūpnieku vīru, bet kopš 1980. gada jauktā ansambļa darbības sākumu noteica partijas un valdības lēmums – katrā kārtīgā darba kolektīvā jābūt mākslinieciskajai pašdarbībai.
“Sākumā visi, kam vien balss bija, tika iesaistīti korī, kuru vadīja Lesiņš. Tā kā no laukiem izbraukāt bija grūti, drīz palika ansamblis, kuru vispirms vadīja Ulla Sniedze, tad atnāca Maija,” stāsta Aivars Alks, kurš dzied jau kopš 1954. gada.
Var vien apbrīnot vadītājas Maijas Ozoliņas uzņēmību un precizitāti. Par katru koncertu kladē pierakstīts – kad, kur dziedāts, kuri piedalījušies. “Tāpat esmu pierakstījusi par visiem pasākumiem bērnudārzos, skolās, kur strādāju,” piebilst Maija un arī nosaka, ka tā iesākusi, un pēc gadiem ir interesanti pāršķirstīt pierakstus.
Ar mežrūpnieku ansambli viņas dzīve saistīta jau 45 gadus. Daudz kas mainījies, vien vēlēšanās dziedāt, būt kopā palikusi nemainīga.
“Mums kopā ir interesanti, pa šiem gadiem tik daudz kas piedzīvots,” atzīst Anna Lazdāne, viņa mežinieku saimē nostrādājusi 41 gadu. Koncerti, skates, mēģinājumi, dažugad pat 60 koncerti. Bet grūtais ātri aizmirstas, sirdī paliek jaukās emocijas, klausītāju un dziesmu vērtētāju aplausi un atzinības.
“Skates visiem bija pārdzīvojums. Kādreiz mežrūpnieku ansambļu skates bija īpašas, piedalījās ap 30 kolektīvu. Dziesmas tikai četrbalsīgas, tehniski grūtas. Toties tie bija svētki visiem dalībniekiem,” atmiņā atsauc bijušo Maija un piebilst, ka pirmoreiz vīru ansamblis rajona skatē piedalījies 1961. gadā Jaunpiebalgā, kad sacenties ar spēcīgo Līgatnes papīrfabrikas kolektīvu.
Mežrūpnieku ansambļu vidū cēsnieki allaž bijuši labākie, otrie – tas viņiem nederēja. “Žūriju vadīja komponiste Elga Īgenberga, viņa bija mūsu patronese, tieši mums sarakstīja vairākas dziesmas. Kādā žūrijā bija arī Jānis Peters, viņam līdzi bija mazais puikiņš. Kad Krišjānis kļuva par ministru, domāju – redz, kā gadi skrien,” domās dalījās Solveiga Vītola.
Māris Sestulis ieminas, ka par ansambļa gaitām varētu uzrakstīt grāmatu, katra lappuse būtu notikums sievu un vīru dzīvē, arī latviešu amatiermākslā. Maijas Ozoliņas vadībā ansamblis plūcis laurus ne tikai rajonā un mežrūpnieku vidū, bet republikas skatēs, kopā ar deju ansambli “Raitais solis” iestudēts un televīzijā ierakstīts savulaik populārais iestudējums “Kāzas”, rajonā nav kluba, kur ansamblis nebūtu dziedājis bērnības svētkos vai nozīmīgos koncertos, regulāri dziedāts Straupes koncertzālē, kura bija baznīcā. Skaisti bijuši koncerti kopā ar kori “Silvicola”. Īpašs notikums bija arī uzstāšanās kopā ar Eduardu Rozenštrauhu Cēsu parkā, kad klausītājos bija tūkstoši.
“Tagad brīnāmies, kā visu paspējām. Vīriem sievas tik spēja gludināt baltos kreklus, “ stāsta vadītāja. Viņa arī atklāj kopā turēšanās noslēpumu – visus vieno labestība, sapratne, rūpes citam par citu. “Visiem kopā kāzas nosvinētas, bērni izauguši. Man ir fotogrāfija, kurā Mārim mēģinājumā uz ceļgaliem sēž visas meitas, bet mans Didzis, tagad viņš dzied ansamblī, turpat zem klavierēm,” atceras Maija Ozoliņa.
Dziedāts ir visā Latvijā, arī ārpus tās, tālākais ceļš aizvedis līdz Vidusāzijai. “Patiesi, esam dziedājuši visdažādākajos pasākumos, arī salavečus tēlojuši. Reiz kāds paziņa, uzzinājis, ka dažkārt dziedam arī bērēs, prasīja, kādas tad tur dziesmas izpildām. Nopietni atbildēju: “Tās pašas, tikai lēnāk pavelkam,” kā rezumējot dziedātāju lielo pieredzi, saka Māris Sestulis, kurš viņu vidū ir jau 30 gadus.
Nu jau gadus 17 kādreizējais mežrūpnieku ansamblis saucas vienkārši – Maijas Ozoliņas ansamblis. Mēģinājumi notiek vadītājas dzīvoklī. “Paliekam jau veci, jābeidz, lai jauni nāk vietā,” pēc tūkstošā koncerta nosaka Dzintars Bundža, bet Māris Sestulis piebilst, ka jau gadus septiņus ansamblis mēģina likvidēties… Tad visi kopā vēl nodzied: “ Ir visādi gājis, ir visādi bijis, gan reizēm ir snidzis, gan reizēm ir lijis…” Bet klausītāji atkal gaida, kad uzstāsies Maijas Ozoliņas ansamblis un pie klavierēm, kā allaž, būs Visvaldis Grāvītis.
Komentāri