“Trīsdesmit gadus pa Rīgu nodzīvoju, bet to neiemīlēju. Katru reizi, kad darba darīšanās devos uz laukiem, jutos tik labi, vienmēr domāju, cik ilgi vēl ar Rīgu mocīšos? Noskatīju šo māju, baudu savu brīvības un vientulības devu. Jā, bet pie vecākā dēla braucu uz Tenerifi. Ja pirms kāda laika kāds man to teiktu, ka Eiropas pensionāre pa pasauli tā varēs apkārt vazāties, es neticētu,” nopietni stāstīja un brīžiem jokoja “Mālkalnu” saimniece Māra Platace un piebilda: “Viens bērns Kanārijās dzīvo, strādā, ir ģimene, jo apprecēja spānieti, otrs puika jau ceturto sezonu turp dodas, lai novāktu ražu mandarīnu plantācijās. Vislabākais no lauku darbiem tur ir sīpolu stādīšana. Dara tādu ekoloģiski tīru darbu un nopelna pat 3000 eiro mēnesī.”
Māra sprieda ne tikai par peļņu, bet arī par spāņu sadzīvi, par to, ko viņi domā par Spānijas dzīvi Eiropas Savienībā. Viņa vērtēja, ka Latvijas laukus sagaida tas pats liktenis, bet vērtējums ļoti zinošs. Tas tāpēc, ka Māra Platace ir radiožurnāliste, kura gadu gadiem veidoja materiālus par laucinieku dzīvi.
“Var jau tur to naudiņu papelnīt, bet ar manu vecāko dēlu ir tā, ka viņš reizēm brauc piepelnīties uz Latviju. Viņam ir labas spāņu, itāļu, franču valodas zināšanas, te var piestrādāt par gidu. Tur dēla sieva, medmāsa, nopelna 2000 eiro mēnesī. Cik pie mums? Kāpēc lai viņi te dzīvotu? Vecie spāņi Franko laikus tērpj zelta mētelītī, kā pie mums Ulmaņlaikus. Par Eiropas Savienību manas vedeklas tēvs sacīja: “Ne jūs tajā ieiesiet, bet tā ieies jūsos.” Tā ir noticis. Arī Spānijā daži fermerīši sitas par savu izdzīvošanu. Viņu vīnogu lauciņš un blakus lielas Eiropas celtnes,” raksturoja Māra un piebilda, ka Latvija Eiropai būs pārdevusies, ka laukos saimniekos un pelnīs paši uzņēmīgākie cilvēki. Viņasprāt, laukos dzīvos daudzi, cels mājas, bet ir sajūta, ka laukos saimniecības, lopi, kūts darbi un tehnika iet mazumā.
“Nesen atbraucu no Tenerifes. Speciāli paskatījos – tur cukurs maksā tikpat, cik pie mums, ap 70 santīmiem kilogramā. Maize gan ir dārgāka. Lietuviešiem savu cukuru vajag, Latvijai nevajag. Cilvēki laukos vai nu smagi strādā, vai smagi nodzeras. Es pat nezinu, kur ir izeja,” tā Māra un piebilda, ka viņai kaimiņos nav tukšu namu, aklas logu rūtis. Ne viņa esot vienīgā rīdziniece, kura meklējusi iespēju vecumdienas pavadīt laukos. Māra gan neuzskata, ka šādi iedzīvotāji ir Latvijas lauku glābiņš, bet tas nozīmē vismaz to, ka vēl dažus gadu desmitus lauki būs dzīvi. Par tālāko nav īstas skaidrības.
Komentāri