Pirms gada uz Angliju devies viens no puišiem, pēc pāris mēnešiem otrs, bet pavasarī arī trešais dēls. Ārijas un Jāņa Puriņu bērni Anglijā strādā vienā brigādē un ceļ guļbūves. Kas angļiem ļoti izdevīgi, proti, ka latvieši māk visus darbus. Ne tikai mājas salikt, bet arī logus, durvis ielikt un jumtu uzsliet. Patiesības labad gan jāsaka, ka pavisam nesen viens no dēliem jau atgriezies mājās, jo negribējis būt ilgi šķirts no ģimenes, bet divas no piecām ģimenes atvasēm joprojām ir peļņā. Vecāki pa vakariem pēta kartes un ar krustiņiem atzīmē tās vietas, kurās latvieši uzslējuši turīgajiem angļiem jaunas mājas. Tagad jau sakrājušies kādi seši, septiņi krustiņi un būšot vēl.
“Vecākais dēls 14 gadus nostrādāja policijā. Ģimenē aug trīs bērniņi un ar to algu, ko maksāja, vairs nevarēja iztikt. Ja valsts policijā strādā, tad otru darbu meklēt nedrīksti, piestrādāt nedrīksti. Kādas bija iespējas?” vērtēja “Līdumu” saimnieks Jānis Puriņš un piebilda, ka neviens no bērniem jau negrasoties Anglijā palikt un dzīvot, bet visi vēlas, lai izdotos nopelnīt naudu un atsperties dzīvošanai Latvijā.
“Mazākais gribēja studēt, bet, kad paprasīja tos 500 latus, kur lai tos raujam? Man vispār ir bēdīgi, ja jauns cilvēks pie mums pat nevar atļauties mācīties. Vienam no dēliem ir mantojumā šīs lauku mājas. Viņš nevēlas iet prom no Mārsnēniem, bet, lai māju sakārtotu, vajag līdzekļus. Dēls strādā un sūta tēvam naudu, mēs pērkam materiālus, visu vajadzīgo. Bērniem ir mērķi. Viņi tur neuzdzīvo, pa krogiem nestaigā, bet strādā. Ko lai dara, ja nevari studēt, neko jauns cilvēks nevar nopirkt? Ja nevar nopelnīt vienus piecsimt latus vīrietis, kuram jāgādā par ģimeni, tad ir jādomā. Mašīnu taču vajag, benzīnu vajag, un kaut kas ir jādara. Viņi visu laiku meklē, kādas iespējas līdzīgam darbam ir Latvijā. Kā atbrauks, tā zondēs atkal. Palikt jau tur neviens netaisās, bet dara tik, lai var atsperties,” tā mamma Ārija Puriņa un, kā jau sievietei pienākas, uz dzīvošanu Latvijā paskatījās emocionālāk. Viņa neslēpa sarūgtinājumu par to, kā jāiztiek lauciniekiem, jaunajām ģimenēm, arī pensionāriem, kuriem reizēm nepiešķir kredītu, jo mēneša ienākumi pārāk zemi. Veikalos jau pierasts, ka cilvēki visu pērk uz nomaksu. Puriņiem bijis gadījums, kad pirkuši ledusskapi un pārdevējs gandrīz nav ticējis, ka pensionāri maksās skaidrā naudā.
“Tieši tāpat bija, kad pirku labas brilles. Arī optikā ir pierasts, ka cilvēki visu iegādājas ar pēcapmaksu,” noteica Ārija, tāpēc vecāki vienmēr atbalstījuši bērnu izvēli pastrādāt ārzemēs. Tēvs pat izpētījis, ka laika ziņā no Rīgas līdz Londonai ar lidmašīnu nav ilgāks ceļš kā ar mašīnu līdz Liepājai.
“Priekšnieki jau tomēr šmauc. Maksā tur minimālo algu. Tas tā mazliet žēl. Paši jau ierādīja, ka ar visu tiek galā. Vietējie jau par tiem četrarpus latiem stundā nestrādātu, tāpēc saimnieki latviešus gaida. Bija pat reize, kad puiši aizbrauca no atvaļinājuma atpakaļ, viņiem avansu uzreiz samaksāja. Laikam saimnieks bija domājis, ka neatgriezīsies. Brīvdienās kādu pasākumu izmaksā un darba instrumentus nopērk. Puišiem ir labi, ka par dzīvošanu nav jāmaksā, jo dzīvo vagoniņā kā jau celtnieki. Māju pabeidz un brauc uz jaunu vietu,” visu, ko zināja par dēlu sadzīvi, stāstīja tētis Jānis.
Dēls, kurš atgriezies Latvijā, strādā Cēsu pašvaldības policijā un piestrādā arī citur, jo šajā kārtības nodrošināšanas institūcijā tas atļauts, bet tie, kuri ir Anglijā, pagaidām nesaka laiku, kad atgriezīsies Latvijā, vien vecāki ir pārliecināti, ka tas notiks tad, kad mūspusē atradīs vietu, kur, kvalitatīvi strādājot, varēs arī labi nopelnīt.
Komentāri