Cēsnieks Kristaps Šmitiņš trīs gadus pavadīja darbā Anglijā, Donkasterā. Mājās apciemot savējos un draugus ieradās tikai vienu reizi.
“Toreiz, kad aizbraucu uz man svešo zemi, biju nepilnus 19 gadus vecs. Izgāju uz lieliem darbiem, cerot kļūt ļoti turīgs cilvēks,” stāsta Kristaps. Viņam tagad 22 un, dzīvojot, strādājot Anglijā, paspējis izvērtēt, ko nozīmē mājas, tuvinieki, draugi un dzimtene.
Kristaps stāsta, ka sākumā Anglijā strādājis augļu fabrikā, kur pienākums bijis fasēt žāvēto produkciju. “Valodas zināšanu man nebija. Pēc laika, kad uz citām pilsētām aizbrauca strādāt mani draugi, ar kuriem Anglijā ierados, sākās diezgan grūta dzīve. Drīz arī es devos strādāt uz citu pilsētu, kur man piedāvāja darbu dušas kabīņu ražotnē. Darbs nebija no vieglajiem jau tāpēc vien, ka tas bija saistīts ar ķīmiskām vielām un veselībai ļoti kaitīgs. Kad dušas pamatnes masu salēja no kaut kādiem indīgiem ķīmiskiem materiāliem, to vēl nācās slīpēt, ieelpojot sīkus putekļus, kas radās darba procesā. Protams, darba aizsardzībai bija izdalīti respiratori, bet tie no kaitīgajām vielām aizsargāja tikai par 20 procentiem,” stāsta Kristaps un jautāts, vai veselības problēmas nejūt, atbildēja, ka ne, un stāsta dzirdēto, ka citi, kuri šajā darbā nostrādājuši vismaz gadus astoņus, tālākajā dzīves laikā regulāri lieto medicīnas preparātus, lai uzturētu veselību. “Šajā rūpniecībā nostrādāju gadu. Pēc tam aizgāju darbā mēbeļu noliktavā, kur pasūtītājiem komplektēju preces. Interesanti, ka mēbeles tur tika sūtītas arī no Latvijas. Pēc pusgada man beidzās līgums, jo noliktavu pārcēla uz citu pilsētu. Tad arī bija vienīgā reize, kad paspēju atbraukt uz Latviju, lai apciemotu sev tuvos cilvēkus,” atceras Kristaps. Pēc tam, atgriezies Anglijā, viņš aizgāja strādāt kulinārijā. “Ko es tur darīju bez zināšanām šajā sfērā?” viņš pajautā un piebilst, ka palīdzējuši saprotoši cilvēki. “Man gadījās labs priekšnieks un apmācīja. Veidoju cepumu figūriņas, kas pēc garšas atgādina mūsu piparkūkas. Spiedu virsū glazūru. Kad man tas jau sāka labi padoties, atļāva noformēt eklerkūkas un glazētās bulciņas. Šis darbs man pašam šķita interesants. To arī ātri iemācījos, jo kulinārijā bija arī foršs kolektīvs.”
Kristaps Anglijā iepazinies ar draudzeni – latvieti no Jelgavas, ar kuru tagad vēlas veidot kopīgu dzīvi. “Abi nolēmām, ka lai vai kas, bet jāatgriežas Latvijā,” viņš uzsver. Tagad Kristaps dzīvo un strādā Jelgavā. Jaunietis vērtē atšķirību, kā ir dzīvot, strādāt citā valstī – tur saņemt var vairāk un arī tērēt vajag vairāk.
“Pirms tiem trim gadiem draugi teica, ka ārzemēs var nopelnīt lielu naudu – piecus latus stundā. Tas, iespējams, iedarbojās uz manu vēl nepieredzējušo prātu. Gribējās patstāvību – prom no vecākiem. Uzskatu, ka šī ilgā prombūtne no tuviniekiem man daudz ko iemācīja saprast. Kaut vai iemācījos to pašu patstāvību – dzīvot pieauguša cilvēka dzīvi – gatavot ēst, mazgāt drēbes, kaut gan man bija tikai 19 gadi. Nauda, ko Anglijā saņēmu – 800 vai 1000 latu mēnesī, izrādījās dzīvošanai samērā maz. Dzīvokļa īrei vien tērēju 40 latus nedēļā. Tad vēl maksājumi ceļam uz darbu un atpakaļ. Lai ietaupītu naudu, atmetu pīpēšanu, bet drīz vien jutu, ka sāku tērēt kaut kam citam, visādiem sīkumiem, bez kuriem būtu varējis arī iztikt,” stāsta Kristaps un uzsver, ka dzīve Anglijā radījusi morālo nogurumu, jo apkārt nebija ne draugu, ne ģimenes. “Protams, iepazinu latviešus no citām pilsētām – tādus pašus kā es, bet pašu tuvāko cilvēku tālums un ilgstoša nesatikšanās nespēja kompensēt naudas summu, ko tur nopelnīju. Fiziski jau izdzīvot tur varēju, bet garīgi nejutos labi. Jāatzīst, ka mums ar draudzeni bija doma palikt Anglijā un iegūt pilsonību, bet tad sapratām, ka bez Latvijas iztikt nevarēsim,” pārliecina Kristaps un piebilst, ka pagājušā gada augustā šī iemesla dēļ Angliju pametis. Tagad viņš strādā firmā “Siltuma eksperts,” saņem 200 latus mēnesī un samierinās, jo firmā vēl skaitās praktikants, kas nodarbojas ar kamīnu iebūvēšanu. “Esmu nolēmis tur turpināt strādāt un aizskoloties līdz meistaram, tad arī mana alga krietni kāps,” viņš pārliecināts aizdomājas un piebilst, ka Latvijā var nopelnīt ne sliktāk kā ārzemēs. Viss atkarīgs tikai no tā, cik strādāt gribošs un prasmīgs esi. “Esmu sapratis, ja cilvēks sev izvirza mērķi labi nopelnīt, tad to var izdarīt arī šeit, un nemelošu teikdams, ka nopelnīt pat vairāk nekā Anglijā. Sevišķi tad, ja cilvēks grib īstenot savus nākotnes sapņus.” Viņš sastapies ar to, ka Latvijā trūkst kvalificēta darbaspēka, kā piemēru izvērtējot, ja vienā dienā darbu pazaudē, jau nākamajā vari atrast citu.
“Nenoliedzu, ka Anglijā jau biju pieradis kaut vai pie šīs valsts tradīcijas – iknedēļas iepirkšanās veikalā. Reizēm vakarā pirms gulētiešanas aizdomājos – kā bija tur un kā man veicas šeit. Bija tur arī interesanti un forši, bet to trīs gadu dzīvi vairāk vērtēju kā rūdījumu būt vienatnē un saprast, ko spēju, ko vēlos. Jā, ir brīži, kad velk arī atpakaļ, bet lai tūlīt pasūtītu aviobiļeti un brauktu – nē,” viņš stingri nosaka.
Vai visiem ārzemēs strādājošajiem latviešu jauniešiem velk atpakaļ uz mājām? “Vērtējiet pati! No tiem 14, kuri dzīvojām vienā mājā, šobrīd Anglijā uz dzīvi palicis tikai viens. Tas tāpēc, ka visi viņi sapratuši, ka priecāties par savu izdarīto darbu var arī mājās”.
Komentāri