”Druvas” rosināta profesionāla saruna par audzināšanu, kad nepieciešama liela pedagoģiskā meistarība, demokrātijas izpausmēm, sabiedrības attieksmi pret skolu notika Drabešu internātskolā. Latvijā darbojas 17 vispārizglītojošas internātskolas un tās veic papildus uzdevumu – veicina bērnu izglītošanos, kuriem materiālu vai sociālu iemeslu dēļ to pilnībā nevar nodrošināt ģimenes.
Sarunā piedalījās skolotājas Ineta Tobiase, Ieva Birkenberga, sociālā pedagoģe Sandra Grundīza, direktores vietniece mācību darbā Marija Avotiņa un skolas direktore Dina Dombrovska.
– Cik sagatavoti skolai ir bērni, kuri nonāk internātskolas 1. klasē?
M.Avotiņa: – Pie mums atsūta bērnus, kuri skolai vispār nav gatavi. Varbūt viens no desmit. Bērniņi neko nezina, ko skolā dara. Viņi vēl nemāk rokā turēt zīmuli vai pildspalvu, viņi nezina, no kura gala jāver vaļā grāmata, nemaz nerunājot, ka pazītu burtus. Mums atved bērnus, kuri obligātajā piec- un sešgadīgo apmācībā tikpat kā nav gājuši vai bijuši tik reti, ka pat bērnudārza mazuļu sabiedrībā nav iedzīvojušies. Protams, mēs internātskolā esam īpašā situācijā, jo saņemam 1. klasei nesagatavotākos bērnus. Taču esam skola ar tādu pašu mācību programmu, kā jebkura pamatskola. Ar skolotāju un audzinātāju pacietīgu darbu atgūstam iekavēto, bet dažiem tomēr 1. klasē jāmācās otru gadu.
S.Grundīza: – Pagājušajā gadā, beidzot sociālos pedagogus, rakstīju diplomdarbu par sociālo prasmju attīstību sākumskolā. Tad arī pētīju bērnus un to, kāpēc viņos nav attīstītas sociālās prasmes. Noskaidroju, ka tikai reizi nedēļā uz dažām stundām apmeklējot bērnudārza grupu, labus sagatavošanās rezultātus nevar iegūt.
I.Birkenberga: – Ja bērns ģimenē vienkārši audzis, neviens ar viņu nav nodarbojies un mazais attīstījies pats, tad, ieliekot šo vāro stādiņu bērnudārza grupā, viņš nevar aptvert, kas apkārt notiek. Tā kā skolā vadu rokdarbu un mākslas stundas, tad pārliecinos, ar cik stīviem, darboties neprotošiem pirkstiņiem bērni sāk mācīties skolā.
D.Dombrovska: – Internātskolas audzēkņu vecāki bieži vien neuztver skolu kā vietu, kur bērns dosies apgūt zinības un prasmes. Viņi skolu uztver kā iespēju bērnu atstāt pie vietas. Tāda ir pieaugušo izpratne par sadzīvi skolā. Mēs strādājam galvenokārt ar trūcīgu ģimeņu bērniem un secinām, ka līdzi trūkumam nāk dažāda veida problēmas – sociālās un citas. To skaudri izjūtam katru dienu.
S.Grundīza: – Pie tam bieži vien šī izpratne skolas gados nemainās. Atbildību par bērnu ģimene gatava uzņemties tikai sestdienās, svētdienās.
M.Avotiņa: – Par pozitīvo uzskatām to, ka ar skolai nesagatavotu bērnu varam sākt strādāt jau 1. klasē. Tad izaugsme ir acīmredzama, jo audzinātāji ar viņu strādā arī pēcpusdienās.
– Jaunā paaudze ātri apgūst sabiedrībā notiekošo. Kurā vecumā pieaugušo sarunas par demokrātiju bērni uztver kā sev adresētas?
M.Avotiņa: – Agri, daži jau 3. klasē.
I.Tobiase: – Pavērsiens patiešām notiek jau sākumskolā – 3. vai 4. klasē.
I.Birkenberga: – Atnākot uz stundu, bērns man pasaka – jums mani jānodrošina ar mācību materiāliem. Tas man pienākas. Tajā brīdī bērns nenovērtē to, ko viņš ar savu attieksmi varētu veicināt citādāk. Domāju, ka informāciju un vēlmi pieprasīt tiesības bērni smeļas no televīzijas raidījumiem.
S.Grundīza: – Man šķiet, ka vairāk gan no vecākiem.
M.Avotiņa: – Daudzi mūsu audzēkņi ir kā savvaļas augi. Viņiem nav mācīta pieklājība, sabiedrisko normu ievērošana. Bērni zināšanas uzsūkuši, tikai novērojot pieaugušos, skolā visbiežāk, klausoties vecākajos audzēkņos, un tad arī bērnos rodas doma: „Man pienākas, man ir tiesības”. Vidējā vecuma posmā ar skolotāju lielu darbu notiek lūzums, bērni sāk izprast, kas ir demokrātija, ka tās ir tiesības un pienākumi, un jāiemācās nest atbildība. Ja mums pusaudžu domāšanā un uzvedībā izdodas ko lauzt, tā ir skolotāju pedagoģiskā uzvara, bet tas prasa lielu enerģiju un individuālo darbu. Ar skolas absolventiem mēs jau varam lepoties. Viņi sabiedrībā izceļas ar savāktību un prasmēm.
I.Tobiase: – Pusaudžiem, kurus tagad audzinu, ir tikai 13 vai 14 gadi. Viņu patstāvīgā dzīvīte vēl nav gara. Cik tad viņi vēl ir spējīgi pareizi spriest un lemt? Tāpēc normāli, ka sabiedrībā, arī presē sākušās diskusijas par pieaugušo un bērnu sadarbību skolā. Ja skolā nebūtu konfliktu starp bērniem un pieaugušajiem, tad jādomā, ka tajā valda autoritārisms vai pilnīgs liberālisms. Mūsu internātskolā demokrātijas izpausmes ir ļoti normālas. Neesmu dzirdējusi galējības un nav arī tā, ka pie mums nebūtu incidentu starp bērniem un skolotājiem. Tie ir, un audzinātāji tad runā ar bērniem. Problēmas jārisina sarunu ceļā. Tad arī skolēni mācās diskutēt. Arī pati saskatu savas kļūdas, nepareizus lēmumus. Par tiem esmu teikusi bērniem, atvainojusies.
M.Avotiņa: – Demokrātija neveidojas tur, kur nav dialoga vai diskusiju.
D.Dombrovska: – Strādājot skolas vadībā, man nācies secināt, ka arī ar pieaugušajiem demokrātiski kārtot lietas ne vienmēr ir viegli, jo cilvēku pieredze ir dažāda. Kādreiz arī pieaudzis cilvēks ar savu rīcību prasa vadītājam būt nedemokrātiskam.
– Kādās jomās sabiedrība skolai uzticas, īpaši jums – internātskolai?
M.Avotiņa: – Tam, ka skolā bērns būs paēdis, būs siltumā, ka tiks apmierinātas bērna pamatvajadzības.
D.Dombrovska: – Vecāki uzticas skolotājiem. Skolotāju lēmumi un prasības parasti tiek atzīstas. To varu teikt droši. Bijuši tikai pāris gadījumi, kad nācies noskaidrot neizpratnes iemeslus starp skolotāju un vecākiem.
M.Avotiņa: – Internātskolā nav tādas norises, par kurām vecāki nebūtu informēti. Mēs stāstām visu – gan par skolas saimniecisko, gan mācību jomu.
I.Birkenberga: – Sen vairs nebrīnāmies, ja vecāki nāk prasīt padomu skolotājiem, kā rīkoties, audzinot bērnu. Vecāki uz skolu atnāk arī pateikties.
S.Grundīza: – Manā sociālā pe-dagoga darbā īpaši jūtama vecāku uzticēšanās, padoma prasīšana. Tikai tas visbiežāk notiek brīžos, kad mēs ar vecākiem esam spiesti runāt un kopīgi domāt par samilzušām problēmām bērnu audzināšanā. Ir reizes, kad vecāki pedagogu audzināšanas principus neatbalsta, nostājas bērna pusē, uzskatot, ka skola izvirza pārāk augstas prasības. Paiet divi, trīs gadi, un tās pašas mammas nāk uz skolu izmisušas, raud, jo redz, ka netiek ar bērnu galā, ģimene saskaras ar tām pašām problēmām, ko novērojām skolā. Diemžēl tad palīdzēt ir ārkārtīgi grūti un reizēm arī neiespējami. Ja mammas sadarbojas ar skolu, kad bērna audzināšanā problēmas vēl nav samilzušas, tad redzami rezultāti.
– Par ko skolu kritizē, vai jūtat arī sabiedrības negatīvu attieksmi?
I.Tobiase: – Vecāki bieži vien ir izteikuši vēlmi, lai skolotāji būtu stingrāki. Dažkārt arī paši audzēkņi, aptaujās atbildot uz jautājumu par to, kā skola varētu bērniem palīdzēt – ap 70 procenti atzīst, ka skolotājiem jābūt stingrākiem, prasīgākiem.
D.Dombrovska: – Nekad neesmu kaunējusies par savu profesiju un sabiedrībā kā skolotāja eju ar paceltu galvu. Nievājošu attieksmi nav nācies izjust, arī pret internātskolu ne.
I.Birkenberga: – Es jūtu tikai sabiedrības pozitīvu attieksmi. Ļoti daudzi novērtē internātskolas devumu.
D.Dombrovska: – Ja skolotājs ies sabiedrībā un žēlosies, tad gan saņems pretsparu. Protams, mūsu darbā ir grūtības, kā jebkurā. Arī presē aktīvi diskutē par izglītības problēmām. Diemžēl diezgan bieži individuāli gadījumi tiek vispārināti, attiecināti uz visu izglītības sistēmu, visiem skolotājiem. Tāpēc, pirms vērsties pie sabiedrības, skolotājiem ir jāizsver, vai stāstīt par labām sajūtām savā darbā, vai izklāstīt negatīvo pieredzi.
S.Grundīza: – Mēs gribētu, lai vecāki vairāk iesaistās skolas darbībā, interesējas par mācību procesu. Tā viņi atbalstītu savu bērnu. Taču vecāki dažkārt izsaka pretējas vēlmes – lai skolotāji vēl vairāk strādā ar bērnu, klasē dara to individuāli. Taču tas nav iespējams, ja klasē ir 20 un vairāk bērnu.
– Masu informācijas līdzekļos sākusies diskusija par cieņu skolā, par to, vai audzēkņi to izjūt un skolotāji prot būt cienījami.
S.Grundīza: – Skolu nevar atdalīt no sabiedrības. Vajadzīgās cieņas sabiedrībā pietrūkst jau sen un par to nerunā pati sabiedrība. Daudzus raidījumus televīzijā es vispār aizliegtu. Protams, cilvēkam ir izvēle, skatīties vai ne, bet bērni jau šo izvēli neizdara. Viņi visu redzēto uzsūc, un skolā redzam šī procesa sekas. Skolā nav jāmeklē cieņas zuduma cēloņi.
I.Birkenberga: – Māka cienīt nāk no ģimenes.
D.Dombrovska: – Ja salīdzinu savus skolas laikus ar tagadējiem, tad ļoti augsti vērtēju to, ka skolēns nu var teikt to, ko domā. Cita lieta – kā viņš to pasaka. Taču tā ir arī mūsu problēma – kā mēs mācām pateikt. Es labprāt gribētu mācīties tādā skolā, kāda ir Drabešos, kad var atļauties teikt: „Skolotāj, man patīk, kā jūs to izdarījāt” un arī „Skolotāj, es galīgi jums nepiekrītu”. Kā skolotāja labi jūtos klasē, ja saņemu aktīvas atbildes. Kādreiz man ne īpaši pa spalvai. Tas ļauj aktīvāk domāt par tālāko. Mēs, skolotāji, bērniem esam arī izmēģinājuma lauks, mācoties pateikt savu viedokli.
I.Birkenberga: – Ir arī šokējoši viedokļu izteikšanas gadījumi, taču pedagogam tie parāda tendences, liek pieņemt lēmumus, kā turpmāk jārunā ar skolēnu un klasi.
I.Tobiase: – Reizēm, kad skolēns grib pārbaudīt skolotāja pacietību, lieti noder humors, arī pasmiešanās pašai par sevi.
D.Dombrovska: – Lai iegūtu uzticību un cieņu, skolotājam šodien ir jābūt ārkārtīgi gudram, jāorientējas plašā tēmu lokā, jāvar ar bērnu runāt par ļoti dažādām jomām.
S.Grundīza: – Man ir viegli, jo ģimenē aug pusaudzis. Tā varu patrenēties, kā izteikt savu viedokli, lai mani sadzirdētu. Ir vecuma posmi, kur vajadzīgs novilkt robežas, un posmi, kad saprašanos vieglāk veidot diskusijās. Tās var būt arī asas. Ja taisnīgas, tad bērni starpbrīdī nāks pretī un smaidīs. Reizēm arī bērniem patīk, ja ir skaidri novilktas robežas.
M.Avotiņa: – Kustīgam bērnam 40 minūtes nosēdēt stundā ir grūti un, ja to uzspiež ar varu, neļaujot atbrīvoties, sadalīt uzmanību, protams, tā, lai klasē netraucētu pārējos, tad jebkurš var uzsprāgt un par cieņu tiks aizmirsts.
S.Grundīza: – Ir jau arī situācijas, kad pieaugušie paši izraisa konfliktus. Vienmēr jāatceras, ka nevienu – lielu vai mazu – nedrīkst publiski pazemot, it sevišķi klasē – ne ar kādu teikumu. Viss audzinošais ir ievērots, bet tomēr konflikti izveidojas. Bērns no mājas var atnākt uzvilcies. Ja klasē liktu mierā, viņš stundām sēdētu, neko nedarītu, pat pildspalvu rokā neņemtu. Taču kā var nerosināt strādāt. Tas skolotājam jādara.
– Vai skolotājiem izvirzītās daudzās prasības neliek ierauties savā čaulā un baidīties no tā, vai pareizi darīts?
D.Dombrovska: – Es to nesauktu par bailēm, bet par šaubām gan. Skolas darbā tādas šaubas – vai rīkojos pareizi, vai stundā bija vislabākais – būs vienmēr.
M.Avotiņa: – Šaubas ir normāla parādība. Vai skolotājiem tās būtu bailes? Diez vai.
D.Dombrovska: – Skolotājs ir perfekcionists. Profesija it kā uzliek uzdevumu – būt vislabākajā līmenī. Taču nevari vienmēr būt šajā vislabākajā līmenī. Protams, skolotāja darbs izglītībā vienmēr tiks vērtēts, arī inspekcijas būs, bet es neļaujos biedējošām sajūtām. Es skolā dzīvoju šodienai un tuvākajai nākotnei.
I.Birkenberga: – Vislabāk, ja skolotājs ir pārliecināts par sevi, par darbu savā mācību priekšmetā. Ja arī neizdodas pēc standarta iemācīt kādu vielu, tad svarīgi zināt, kāpēc izvēlējos citu ceļu.
I.Tobiase: -Par visu svarīgāk ir redzēt, kā bērni aug, kā pieņemas zinībās un no nepietiekama vērtējuma pēc četru mēnešu rūpīga darba pie Ziemassvētku eglītes saņem liecību, kurā nav zemāko atzīmju.
Komentāri