Pēdējo gadu radītais mīts par Īriju – “laimes zemi” nav svešs, šķiet, nevienam. Teju ikvienam ir radi, draugi, kaimiņi, paziņas vai kolēģi, kuri devušies laimīgās dzīves meklējumos. Taču gatavojot šo materiālu un uzklausot ģimenes, kuras skārusi šī, nebaidīšos teikt, sērga, sapratu, ka šie stāsti ir pārpildīti ar asarām, skumjām un neremdināmām sāpēm. Pie tam virsrakstā minētais Īrijas vārds nav domāts kā ģeogrāfiska vieta, bet gan kā vispārinājums un pašsaprotams apzīmējums darbam ārzemēs. Zaudētā mātes mīlestība
Ieva Ziediņa mācās jau vidusskolā, bet augusi gandrīz viena. Mamma uz Čikāgu aizbrauca pirms septiņiem gadiem un kopš tā laika Ieva viņu vairs nav satikusi. Vien telefona zvani, vēstules un dāvanas…
“Kad mamma aizbrauca pelnīt naudu, man bija desmit gadiņi. Mājās palikām ar tēti un vecākajiem brāļiem un māsām. Taču jau pagājuši divi gadi, kopš arī tētis ir devies peļņā uz Angliju,” stāsta Ieva un piebilst, ka tētis Ziemassvētkos bijis ciemos.
Mamma toreiz solījusi pastrādāt un braukt mājās. Sliktākajā gadījumā aicināt pārējo ģimeni pie sevis, bet nekas nenotika. “Sākumā mamma zvanīja, sūtīja vēstules un dāvanas, bet tagad ļoti maz sazināmies. Sākumā biju priecīga par mammas sūtītajām dāvanām, taču vēlāk gribēju, lai viņa līdz ar dāvanām atbrauc pati. Augot lielākai, vērtības mainās. Vēlāk sapratu, ka tās dāvanas man neko nenozīmē. Drīzāk no sirds kāroju ieraudzīt mammu,” stāsta skolniece un atklāj, ka pati nākotnē apsver iespēju doties prom no Latvijas.
“Arī te var sasniegt lielus mērķus un iegūt labi apmaksātu darbu. Taču neizslēdzu iespēju savu dzīvi izveidot kaut kur citur. Esmu jauna un viena. Ja man būtu bērni, nekad nespētu viņus pamest. Es vēl joprojām nesaprotu, kā mamma varēja mūs atstāt,” ar skumjām saka Ieva un turpina: “Atceros, kā reiz ar draudzeni un viņas mammu aizbraucām uz cirku. Pēc izrādes draudzene mammai prasīja, lai nopērk viņai saldējumu, bet es stāvēju un sapratu, ka man nav neviena, kam to paprasīt,” ar trīsām balsī stāsta meitene.
Pēc Ievas stāstītā ir skaidrs, ka patlaban par ģimeni vairāk rūpējas tētis, kurš no Anglijas regulāri sūta naudu.
“Viņam tur ir jaunas attiecības. Patiesībā par to, ka tētis taisījās braukt prom, es nezināju. Man to pateica tikai tad, kad viņš jau divas nedēļas bija nodzīvojis Anglijā. Brāļi un māsas neuzskatīja par vajadzīgu man to pastāstīt. Atvadīties? Mums nebija ar tēti tik tuvas attiecības. Tagad tās ir kļuvušas pat labākas,” saka Ieva un turpina: “Dzīvē esmu zaudējusi mātes mīlestību. Daudzi man prasa, kāpēc es tik daudz smaidu. Tad atbildu, ka negribu, lai apkārtējie justos slikti. Kāpēc citiem izrādīt savas skumjas, ja var vienkārši smaidīt un apkārtējos darīt laimīgus,” atzīst Ieva.
Kad meitenei jautāju, vai nav kādreiz bijis vilinājums neaiziet uz skolu, nemācīties, viņa atbildēja: “Nekad neesmu to atļāvusies. Vienmēr esmu zinājusi, ka tas ir nepieciešams pašai. Ja nemācīšos, neviens manā vietā to neizdarīs. Nesaprotu tās ģimenes, kurās vecāki nespēj sekot līdzi bērnu sekmēm. Man nācās izdarīt visu pašai. Pati par vecāku naudu īrēju sev dzīvoklīti. Jā, esmu patstāvīga. Dzīve mani piespieda tādai būt,” saka Ieva. Aizmirst par bērniem
Skolotāja Iveta Gulbinska audzina sesto klasi, un arī tajā ir bērni, kuriem kāds no vecākiem devies peļņā.
“Esmu ievērojusi, ka ģimenēs, kurās kāds no vecākiem aizbrauc, tās ar laiku izjūk. Un tas jau laikam ir normāli. Tur aprod ar situāciju, šeit aprod ar situāciju, un katrs sāk dzīvot savu dzīvi. Sākumā varbūt sūta, raksta, bet ar laiku viss kaut kur pazūd. Tas ir sāpīgi. Skolā redzu, kā plosās un iekšēji pārdzīvo tie bērni, kuriem kāds no vecākiem vai abi ir devušies prom,” stāsta Iveta un turpina: “Pagājušajā gadā ar klasi Mātes dienai gatavojām apsveikumus māmiņām. Šajā situācijā visspilgtāk iezīmējās šo bērnu ciešanas. Bija gadījums, kad puisītis visu meta pa gaisu un teica: “Man nav kam dot!” Centos bērnus mierināt un teikt, ka arī bez mammas viņiem ir tuvi cilvēki, piemēram, vecmāmiņas. It kā liekas, ka šie bērni neraud, bet iekšēji viņi ļoti raud,” vērojumos dalās skolotāja.
Šādiem bērniem skolā parādās arī problēmas uzvedībā un grūtības mācībās.
“Vecāki bērniem daudz sola. Esmu dzirdējusi, ka man bērni klasē saka: “Ja labi mācīšos, es varēšu Ziemassvētku brīvdienas pavadīt pie mammas.” Bet pienāk brīvdienas, un mamma solījumu neizpilda, lai gan bērns ir ļoti centies un gaidījis šo tikšanos. Viņš ļoti pārdzīvo. Vecāki melo. Viņi aprod ar situāciju un piemirst par bērniem. Tas ir vissāpīgākais. Uzskatu, ka pat labāk ir, ja vecāki bērnus ņem līdzi. Un arī šādi gadījumi vairs nav retums. Mūsdienās tas varbūt ir pat normāli. Tur bērns var mācīties skolā, apgūt valodu, taču galvenais, ka nezaudē savus vecākus,” domās dalās skolotāja. Viss uz vecvecāku nerviem
Visbiežāk prombraucošie vecāki bērnus uztic vecmammām, kuras nespēj atteikt šim lūgumam un it kā pat saprot izveidojušos situāciju. Arī divu mazbērnu vecmammai Inārai Kļaviņai šis stāsts nav svešs. Meita Īrijā naudu pelna jau divus gadus, un vecmamma sakostiem zobiem rūpējas par diviem pamatskolēniem.
“To, ka mūsu valstī izveidosies šāda situācija, kādreiz iedomāties nevarēju. Nāca no malām sveštautieši – krievi, ukraiņi, un visiem darba pietika. Visi strādāja, visiem maksāja naudu. Tagad vairs nav nekā. Paņem bankā dzīvoklim kredītu, un jaunie nespēj to nomaksāt. Ja vienai ir jāaudzina divi bērni, kuri iet skolā, kuriem ir savas vajadzības, un pašai jāmaksā par komunālajiem pakalpojumiem un kredīts, ir ļoti grūti. Meita dzīvokli pārdeva, jo nespēja par to samaksāt, un ar mazbērniem atnāca dzīvot pie manis. Taču nu jau esam vieni, un viss tik uz maniem nerviem. Bērni negrib mācīties. Jāsēž klāt un jābiksta, bet tik un tā vēl nekas nesanāk. Mamma nesen bija atsūtījusi naudiņu, un viņi prom uz Žagarkalnu. No skolas zvana un saka, ka bērni jau trīs dienas nav bijuši skolā,” apbēdināta stāsta vecmāmiņa Ināra un atzīst, ka viņai par šo tēmu nav nekā laba, ko stāstīt.
“Protams, ir grūti. Mamma ir mamma. Viņu vairāk klausa. Man saka: “Ome, tev ir veci uzskati! Tu neko nesaproti no mūsdienu dzīves!” Aizbrauc tusēties un viss. Es tajā vecumā pat iedomāties nevarēju, ka tā var rīkoties. Nekad pret māti balsi nepacēlu. Nē, vienreiz pateicu gan, bet tad dabūju tā, ka visai dzīvei bija mācība. Tagad arī kādreiz gribētos uzlikt uz ceļgala un ar žagariem sadot, lai divas dienas sēdēt nevar. Un tad lai pārdomā dzīvi. Jau gadu dzeru antidepresantus. Nevaru sevi savākt. Viena cīnos. Tēvs bērnu dzīvē arī nepiedalās. Maksā alimentus – 24 latus mēnesī,” stāsta vecmamma un turpina: “Es neko neteiktu, ja bērni mācītos un nevazātos apkārt. Es visas neērtības pārciestu. Bet, ja jābrauc uz skolu… Man ir kauns. Es saviem bērniem nekad no muguras uz skolu neskrēju,” ar dziļu nopūtu saka Ināra.
Jautāta, kad meita atgriezīsies, Ināras kundze atbild, ka visdrīzāk – nekad. Mazmeita šogad beigs 9. klasi un grib braukt pie mammas un pelnīt naudu.
“Mācīties jau negrib, bet ar deviņām klasēm pie mums nav ko darīt. Lai brauc un strādā smagos darbus, ja pati nesaprot, ka jāmācās. Arī meitai svešumā nav viegli gājis. Sākumā strādāja smagu darbu, cilāja kastes, sabeidza muguru un Latvijā nesen bija operācija. Tagad viņai darbs ir daudz labāks. Mācās skolā, ir apguvusi valodu un nedomā atgriezties Latvijā. Meita tikai vēl domā, kā bērnus pie sevis dabūt. Viņa Latvijā vairs nemāk dzīvot. Saka, ka neizdzīvos. Tur ir labāks dzīves līmenis. Arī reizēs, kad viņa atbrauc mājās, redzu, ka izskatās citādāk. Ir atkopusies. Nav tāda, kā mēs te ejam sabozušies, noguruši un nokreņķējušies par dzīvi. Viņa atbrauc un liekas, ka kūrortā bijusi. Ir citādi, ja zini, ka tev ir nauda un vari atļauties kaut ko,” stāsta Ināras kundze un atklāj, ka sirds būtu mierīga, ja bērni aizbrauktu dzīvot pie mammas. Zinātu, ka viņi ir paēduši un necieš trūkumu. Šķiršanās, kas līdzi nes zaudējuma jūtas
Pēc uzklausītajiem stāstiem jautāju psiholoģes Ivetas Berķes domas par Īrijas tēmu. Viņa atzina, ka vecāku lēmums doties prom nozīmē milzīgas pārmaiņas bērnu pierastajā dzīvē. Jo no viņiem netieši tiek prasīts kļūt pieaugušiem, kas ir pretrunā ar bērna vajadzību saņemt rūpes, gādību un galvenokārt vecāku klātbūtni.
“Kad vecāki nolemj doties strādāt uz ārzemēm, atstājot bērnus Latvijā kopā ar radiniekiem, tas nozīmē šķiršanos gan bērniem, gan pieaugušajiem. Šķiršanās līdzi nes zaudējuma jūtas, apjukumu, skumjas, nedrošību un noraidījumu. Katrs bērns, neatkarīgi no vecuma, vienmēr piedzīvo šīs jūtas. Bez tam vēlos uzsvērt, ka cilvēkiem līdzās jābūt īpaši uzmanīgiem, ja šķiet, ka bērns neko neizrāda, un liekas, ka šķiršanās norit bez grūtībām. Tas varētu norādīt, ka bērnam ir grūti paust dažādās ar zaudējumu un šķiršanos saistītās jūtas,” stāsta I.Berķe un piebilst, ka bērni savas jūtas var izpaust dažādi – gan dusmojoties uz visiem apkārtējiem, tai skaitā arī uz vecākiem, gan arī skumstot un raudot. Pusaudžiem varētu būt raksturīga arī bravurīga noliegšana, ka tam viņu dzīvē nav nekādas nozīmes.
“Iespējams, ka pēc vecāku aizbraukšanas būs vērojamas pārmaiņas arī bērnu uzvedībā un mācībās. Viņi var kļūt agresīvi, pasliktināties sekmes mācībās. Tikpat labi šie bērni var pārstāt apmeklēt skolu, kā arī sākt norobežoties no vienaudžiem un savām pierastajām aktivitātēm,” domās dalās psiholoģe un turpina: “Netieši bērni dusmas un atriebības jūtas var izrādīt attiecībās ar vecākiem, pieprasot no viņiem tikai materiālos labumus. Tā teikt, jūs maksāsiet par man nodarītajām sāpēm. Nereti vecāki jūtas vainīgi un, sniedzot tikai materiālās vērtības, šī vainas izjūta tiek nedaudz pieklusināta. Kur ir sāpes un vainas izjūta, tur rodas šķēršļi emocionāli siltām attiecībām starp vecākiem un bērniem,” saka I.Berķe un atklāj, ka nodevības izjūtu īpaši piedzīvo to vecāku bērni, kuriem prombūtnē izveidojas jaunas attiecības un cita ģimene.
Psiholoģe apstiprina viedokli, ka bieži vien vecāki, braucot prom, bērnus atstāj vecvecāku aprūpē, kuriem tās ir tomēr grūtības, jo atbildība par bērnu jāuzņemas cilvēkiem, kuru vajadzība ir gūt mieru vecumdienās.
“Arī vecvecākiem nereti ir vēlmes pēc atpūtas un atbalsta, bet to nevar sniegt ne bērns, ne pusaudzis, jo savukārt viņu vajadzība ir nemitīgi saņemt atbalstu un robežu noteikšanu no pieaugušajiem. Tā veidojas situācija, kurā starp vecvecākiem un mazbērniem rodas konflikti, kuros nesaprastas paliek abas puses. Varētu teikt, ka sociālekonomiskā situācija valstī ir radījusi situāciju, kuras sekas mēs vēl tikai piedzīvosim. Ir daudz vientuļu cilvēku, kuru zaudējuma izjūta, nedrošība un bailes uzticēties rada grūtības veidot emocionāli tuvas attiecības, kas noteikti ietekmēs ģimenes nākotnē. Kāda kolēģe salīdzināja šobrīd notiekošo latviešu izbraukšanu uz Īriju ar ģimeņu izsūtīšanu uz Sibīriju, kā sekas daudzi cilvēki piedzīvo vēl šodien. Proti, nespēja veidot noturīgas attiecības, milzīga baiļu izjūta, apspiestas emocijas un nedrošība, kas tiek „nodota” nākamajām paaudzēm,” domās dalās psiholoģe I.Berķe un piebilst, ka šajā ceļojumā uz izsapņoto “laimes zemi” ir vairāk mīnusu nekā plusu. Psiholoģe uzsver, ka katras ģimenes ziņā ir patiesie mērķi, kāpēc doties projām un atstāt bērnus, kā arī tas, kādas attiecības tiks uzturētas vai atjaunotas pēc tam, kad būs “sapelnīta nauda, uzcelta māja…”
Komentāri