Milda Jakovļeva augusi trūcīgā ģimenē. Bija septiņi bērni. Pat ar pārtiku bijis ļoti trūcīgi. Daudz saskārusies ar nabadzību, ar sajūtu, ka nav iespēju no tās izrauties.
“Es saku, ka cilvēkam jābūt materiāli nodrošinātam. Trūcīgajā bērnībā radās sapnis – dzīvot bagāti. Citi lasīja grāmatas kā piedzīvojumu, bet man tās palīdzēja dzīvot tajā pasaulē, kurā nevarēju atrasties,” Milda Jakovļeva stāsta. “Tā man bija ar mantas būšanām. Izveidojās pārliecība – materiālisms. Liktenis kā sievietei man bija lēmis lielu karjeru un atbildību, veiksmi, panākumus. Vadīju “Agroķīmijas” Cēsu apvienību, kur gandrīz visi padotie bija vīrieši. Daudz lietu vilka uz apgrēcībām, arī varas un mantas kāre. Ne jau tikai darbs mani noveda pie slavas un mantas kāres. Gribējās jau arī spīdēt. Taču zināju, ka varas dēļ kāds cietīs. Bet pirmā mašīna, dzīvoklis, kleita – zināmu laiku tas mani apžilbināja. Dabūju auto, bet tomēr tas nepadarīja mani laimīgu. Es saku, ka jābūt materiāli nodrošinātam, bet saprotu, ka tas nav galvenais.
Man bija iespēja pārdzīvot lielas pārmaiņas. Nācu no nabadzības, sasniedzu karjeras augšupeju, un te vienā dienā to visu atkal noņēma. Biju turpat, kur sākumā… Seko vilšanās. Tā var kļūt par dzīves nīdēju. Kā viens bijušais padotais, dzērājs, saka: “Es, lūk, priekšniec, dzēru, bet pensija man ir tāda pati kā jums…” Ir divas iespējas – palikt guļam vai iet uz priekšu. Es izvēlējos pēdējo. Materiālajā nav nekā pastāvīga. Tas jāsavieno ar garīgumu caur cilvēka pieredzi, mīlestību. Šodien esam aizrāvušies ar šoviem, kredītiem, bet garīgums pazudis. Tas jāmācās. Jāmaina prioritātes, jāmaina priekšstati par to, kas ir lepnums, pazeminājums, paaugstinājums. Jādara lietas, ko mūžā nedarīji. Man palīdzēja īpašas grāmatas, sevišķi cilvēki, kas uzveda uz gaismas ceļiem. Tad tos mērus, kas bija agrāk, sāku pārvērtēt. Ja satiec cilvēku, kurš nav perfekts, bet viņam laba sirds, saproti, ka viņš var atļauties nebūt perfekts, nav jau aktieris. Kad lasām dzīvesstāstus, sanāk, ka Latvijā ir pārdesmit cilvēki, kuri pareizi dzīvo. Tā nav taisnība! Garīgumu sakārtojot, sakārtojas arī materiālā puse. Tur ir liela saistība. Kāpēc nauda nenāk tad, kad tu to gribi, bet, kad pats kļūsti dāsnāks, parādās vairākas iespējas? Arī gudri cilvēki saka, ja gribi būt bagāts, kļūsi, bet par kādu cenu?
Tomēr cilvēkam ir labi jādzīvo. Es priecājos par nodrošinātajām jaunajām ģimenēm. Bet, ja bērnus audzinot, nerunātu tik daudz par šo nodrošinājumu, jaunie vairāk strādātu paši. Ja no bērnības iemācīsi dvēseliskas lietas, nevaidēsi, nevajadzēs tev desmit istabu. Ar ļaunumu un nīgrumu tukšā mājā paliksi viens pats, tajā nebūs dvēseles.
Materiāla labticība ir morāles jautājums. Ja man tagad vajadzētu rīkoties, es varbūt izšķirtos par ”Agroķīmijas” paņemšanu, veidotu privātu uzņēmumu. Taču šaubos, vai spētu paņemt citu sastrādāto. Ja būtu izmantojusi reiz pretī nākušo iespēju kļūt bagātai, bet negodīgai, kāda es tagad būtu, kā justos?
Garīgā vērtība ir manu tuvinieku, draugu mīlestība un draudzība. Par labu darbu vajag saņemt algu, bet ir darbi, par kuriem nemaksā. Taču jāveic arī tie. Man ir dvēseles prasība palīdzēt citiem.
Komentāri