Izrādās, ka pagastos oficiāli strādājošu kurpnieku nemaz nav tik viegli sameklēt. Mārsnēniešiem un liepēniešiem ir paveicies, jo viņi savas nomītās kurpes, saplēsto somu vai sabojāto lietussargu var nodot Viktora Kvasta rokās. Viktors jau trīsdesmit gadus strādā šajā arodā un ir vienīgais individuālā darba veicējs Mārsnēnu pagastā.
“Strādāju gan mājās, gan savā pagrabiņā,” nosaka kurpnieks Viktors Kvasts un iesaka mums tomēr braukt pie viņa uz Liepas pagasta centru, kur pašvaldības komunālās pārvaldes ēkas pagrabā ir viņa meistardarbnīca. Jāpiebilst – ļoti šaura telpa, kurā vieta darba galdam, daudzām kastēm ar izejmateriāliem, jau salabotām un vēl sabojātām klientu lietām.
“Papēžus lieku, purngalus šuju. Šitai kurpei bija lauzta zole, arī to sataisīju. Ir kurpes, zābaki, ko rokā ņemu trešo, ceturto reizi. Apavus jau cilvēki novalkā kārtīgi,” saka Viktors, bet neslēpj, ka viņu pašu reizēm tracina sliktā apavu kvalitāte. Lauku cilvēki jau nestaigā ar pazīstamu firmu kurpēm, apavus iegādājas vienkāršā veikalā vai tirgū, un gadās, ka pēc pāris nedēļām jau nes pie meistara labot.
“Sievietēm apavi pavisam nav izturīgi. Gadās mainīt zoles, bet visvairāk jau papēdīšus. Tos sanācis nostaigāt jau pa nedēļu, tāpēc prasa metāla papēžus. Ja redzu, ka nevarēšu sataisīt, nemaz neņemos. Sanāks dārgi. Varbūt lai labāk pērk jaunus apavus,” stāsta Viktors, kurš priecājas, ka lielāko dzīves daļu strādājis vienu arodu, vienmēr bijuši klienti un ir izticis.
“Dārgi neņemu, man vienkārši kauns. Visvairāk taču nāk pensionāri. Ko no tantuka paņemsi? Par latiņu, diviem laboju apavus. Ja vajag, arī lietussargu sataisu, jakām, somām slēdžus mainu, šuju rokturus. Ar to samaksu ir tā – ja neplēš daudz, tad vairāk klientu, vairāk var mēnesī nopelnīt,” saka Viktors, kurš darba attiecībās ir pats sev kungs un kalps. Viņš strādā pilnu darba dienu, maksā nodokļus, izmaksā sev darba algu.
Līdz deviņdesmito gadu vidum Viktors strādājis Cēsīs, sadzīves pakalpojumu kombinātā. Tad darbu pazaudējis. Dzīvojis pa māju, līdz apjautis, ka pašam jāiekārto sava darba vieta. Viktors neslēpj, ka viņam Mārsnēnu un Liepas pagastā nav konkurentu. Bet viņš nezina, kā apavu labošana sekmētos, ja nāktos strādāt pilsētā, kur gandrīz vienuviet darbojas četri, pieci meistari.
“Patiesībā jau esmu jaunajiem piedāvājis šo arodu mācīties, bet nevēlas. Neinteresē. Vienkārši negrib. Darbs jau nav no tiem lepnajiem,” novērtē Viktors Kvasts, bet piebilst, ka nestrādājot jau nevar zināt darba labās puses. Viktors sapratis, cik jauki ir ne tikai zolēs naglas dzīt, bet arī aprunāties ar apavu valkātājiem.
“Sarunas ir bieži. Galvenokārt par to, kā kuram klājas. Jaunie vairāk ieskrien un grib, lai atnestā manta pēc iespējas ātrāk gatava, bet vecākā gadagājuma klienti jau arī pastāsta, kā dzīvo,” tā kurpnieks, kurš klientus apkalpo rekordlielā ātrumā. Pilsētā būtu grūti iedomāties, ka jaunus kurpju papēžus var dabūt dažās stundās, bet pie amata pratējiem laukos viss ir iespējams.
“Ja cilvēkam vajag, tad jāsataisa. Ja trīs dienas taisīšu, tad taču īpašniekam būs kurpes jāpērk,” tā Viktors, kurš pamanījis arī to, kā mainās apavu mode. Viņš cilā sieviešu kurpju pārus un saka, ka tā īsti jau nesaprot, kā dāmas uz tik smailiem papēžiem var paskriet. Un vai spicie, pagarinātie kurpju purngali neaizķeras?
“Vīrieši mazāk apavus labo, sievieši vairāk nāk. Mode taču ir baigā, mainās. Katru pavasari kaut kas jauns. Ar kurpju papēžiem tā lielākā darīšana,” atkārtoja meistars, kuram darbs, ko veic, iepaticies jau bērnībā, kad līdzīgi strādājis vecaistēvs. Toreiz gan viņš apavu labošanu nav vēlējies apgūt, bet, kad sācis, tad kurpnieka prasmi apguvis pāris nedēļās un, vairāk strādājot, sanācis aizvien labāk un labāk. Par Viktoru nevar teikt, ka viņš kā parunā ir kurpnieks bez apaviem. Kurpes kājās bija.
Komentāri