“Esmu stipri dažāda. Par mani būs grūti kaut ko uzrakstīt,” ir pirmie vārdi, kurus pirms ilgas sarunas par dzīvošanu pasaka Ligita. Gandrīz par katru lietu un nodzīvoto dienu profesionālās karjeras izvēles centra Cēsu kabineta vadītājai Ligitai Embrektei ir savs stāsts. Vēl Ligitu ļoti samulsinājis tas, ka tieši ar viņu vēlamies parunāt par bezgalīgu mīlestību. ”Tikai pēdējos pāris gadus esmu sevi saskaitījusi ar to otru sievieti. Jā, sevi pašu, kas biju iepriekšējā dzīvē. Tā otra ellē redzēja tikai melnās puses, it kā nebija nekā laba. Pēc 24 gadiem esmu beigusi savu psihoterapijas kursu. Kad melno izrunā no sevis, tad atrod arī skaisto. Bet, padomājot par mīlestību, tagad uzdrošinos pateikt skaļi, ka mīlestība ir bijis mans spēks izturēt. Mīlestības spēkā es visus šos gadus esmu tvērusies,” tā Ligita. Ar viņu runājām par dzīvošanu, strādāšanu, par gara karjeru, kāpšanu uz augšu, kas iespējama tikai tad, ja pavērtas mīlestības slūžas. Dāsnais un skarbais lietus
“Kristus otrreizējā atnākšana ir sagaidāma katrā no mums mūsu apziņas paplašināšanās rezultātā,” tā rakstīts uz vienas no papīra lapām, kuras Ligita iespieda man rokā, lai palasu. Tur dažādi vārdu virknējumi datēti ar šo un senākiem gadiem. “Man var sirds sāpēt, un es varu sāpēt tai līdzi. Var sāpi pārvērst gleznā un paņemt citus tur līdzi.” Ligita raksta atziņas, dzejoļus un zīmēs ataino domas.
“Katra doma, kas pie mums atnāk, ir jāfiksē, lai pēc tam varētu izdomāt, ko tas patiesībā nozīmēja. Es godāju Dieva doto ideju. Mani uzrunā. Kurš ir tas Runātājs? Es nezinu (smejas). Tas notiek tad, kad iekšēji sakārtojas mūsu pārliecība. Notiek klikšķis, kad fizioloģiski doma ar domu saslēdzas un veidojas jaunas domu formas. Pirms tam galvā ir īsts ķīselis. Kad domas sakārtojas, tad varam teikt, ka notikusi atklāsme, seko solis uz priekšu,” tā Ligita. Viņa atzīstas, ka pāris gadu desmitus vairs nelasa daiļliteratūru, tikai izzinošas grāmatas. Viņa tiešām ir dažāda un atšķirīga, jo vēlas saprast Dieva nolikto kārtību.
“Man ir ļoti svarīgi saprast, kas ar cilvēku notiek. Man nepietiek ar to, ka kaut kur rakstīts, ka tā tam jābūt. Notiek dažādi, ļoti dažādi. Esmu nepaklausīga pēc dabas, es esmu līdz riebumam brīvs cilvēks, taču, lai es varētu rīkoties pēc saviem uzskatiem, man daudzas lietas ir dziļi jāsaprot.”Ne tikai jāskatās, bet jāredz, ne tikai jāklausās, bet jādzird”(tas ir atkal viens no Ligitas domu graudiem). Man jāsaprot pamatlikumības, tāpēc es laiku pa laikam lienu dziļāk. Manu pārliecību veido psiholoģijas, latviešu rakstu, fizioloģijas zināšana un ticība. Rezultātus es fiksēju. Ziniet, tas ir oriģināls piedāvājums(smejas). Viss uzzinātais ir mana pieredze. Man bērns ir ar īpašām vajadzībām, neiroloģiskiem traucējumiem. Tāpēc dzīve sadalījusies tādos ciklos, kurus tagad varu izstāstīt,” pavisam tieši nosaka Ligita, un pilnīgi velts ir jautājums, vai viņa kādreiz sev jautājusi par to, kāpēc tieši ar viņu tā noticis. Vesels dēlēns gājis pa ielu un brīdī sastindzis, lai nākamos 24 gadus diendienā pārdzīvotu līdz 40 epilepsijas lēkmēm. Lai mamma būtu blakus reanimācijā un gaidītu viņa pamošanos no septītās komas. Pirms gadiem desmit Ligita salūzusi.
“Man ir savādas attiecības ar reliģiju, jo priekš manis ticība ir lielākā atbildība. Ja kraujam sev virsū visas ķezas un uzņemamies visu atbildību, tad mugura vienkārši neiztur. Sāk sāpēt. Varat iedomāties mani ar spieķīti? Sešus mēnešus bija ļoti smagi, un krietni bija jāstrādā ar sevi. Es esmu ticīga pēc būtības. Zināšanas plus pieredze ir gudrība, kas veido uzskatu sistēmu,” tagad zina Ligita, bet tolaik galvā bijis kultenis, līdz Dieviņš pagrūdis, lai atrastos laiks pārdomām. Skolotājs un Elfa
Pirms desmit gadiem Ziemassvētkos Ligita saņēmusi vēstuli no savas mīlestības. Viņa pati to uzrakstījusi Mīlestības vārdā, lai saprastu, kas tobrīd ar viņu notiek, lai izlūgtos Dievam dažas lietainas dienas.
”Sveika! Tas jau vienreiz bija. Dievišķā dzirksts mani uzmodināja, un es uzdīgu auglīgā augsnē. Bija silti un bieži lija… Divas reizes mani ziedi nesa augļus. Tie auga apaļi, manis loloti…Tad viens no maniem augļiem sāka nīkuļot, un ar manu spēku vien bija par maz… Brīžiem likās, ka tuksnesis būs mūžīgs… Bet šogad notika brīnums. Man atkal dāvāta Dzīvība. Kāpēc? Lai es saprastu savu sūtību un būtību? Vai lai iemācos eksistēt neatkarīgi no lietus un augsnes? Vai spēks man jārod tevī, Dievs? Es centīšos, bet tomēr, lūdzu, novēliet man jaunajā gadā dažas lietainas dienas. Tava Mīlestība.”
Ligitas dēlam ir 28 gadi, meitai 25. Ģirts nav nomiris jau pirmsskolas vai skolas gados, kā prognozēts, viņš mācījies, dzīvojis un mīlējis. Viņam bieži bijušas krīzes un gaišie periodi, tā saka par smagi slimiem cilvēkiem.
“Mīlestība glābj mammu, kura vaktē bērnu. Tā neļauj nodzerties un noplukt, bet palikt pie skaidra prāta. Viņam bija lēkmes, es gribēju viņu vienmēr uzķert. Es staigāju izstieptām rokām… Tas ir nenormāli. Bija jāpienāk brīdim, kad jāpasaka jā arī sev , bet bērnam kaut kāds nē. Biju astoņus gadus nodzīvojusi mājās,” stāsta Ligita. Viņa atzīstas, ka meklējusi iespēju dzīvot arī citādi. Viņas mamma ļāvusi meitai izskrieties. Līdz astoņdesmito gadu beigām visi dzīvojuši Rīgā, tad Ligita dziedājusi Haralda Medņa korī un nodarbojusies ar velotūrismu, izbraukusi ar riteni no Erevānas līdz Batumi. Tas bijis sarežģīti, bet ne tik ļoti, kā tikt skaidrībā par savu dzīvi.
“Bērnus mīlot, es neesmu auklējusies. Tas nozīmē, ka Ģirtam tā esmu pieļāvusi arī veselības saasinājumus, bet esmu ļāvusi viņam baudīt dzīvi. Es saku, ka Dēls ir mans Skolotājs. Es nekad nebūtu tāda, ja tāds nebūtu mans puika. Katra viņa krīze man ir jaunas atziņas. Tas ir solis izaugsmei. Ir ļoti grūti, jo apzinos, ka Skolotājs tajā brīdī ļoti cieš manā izaugsmes ceļā. “Šodien ir diena, kurā pirms 23 gadiem piedzima mans Skolotājs. Un šodien es saprotu, ka man jāļauj viņam nomirt.” (Atziņa, kas uzrakstīta pirms pieciem gadiem, pavasarī). Mans moto ir atlikušo dzīvi nodzīvot pēc iespējas bagātīgāk. Pēc iespējas vairāk mācīties. Dzīvot bagātīgi, nevis nodzīvot garu dzīvi. To es saku gan par savu bērnu, gan citiem līdzīgiem un pati par sevi. Pie mums viss ir orientēts uz pamatvajadzību apmierināšanu. Ar to ir par maz. Arī viņi, tādi kā Ģirts, grib būt noderīgi. Viņi meklē dzīvei jēgu. Dēls pēc pēdējās komas prasīja: “Mammīt, atrod man darbu!” Tas ir risks, ņemt viņu ārā no slimnīcas, piedzīvot jaunu kritienu. (Ģirts pašlaik dzīvo un ārstējas Aknīstes psihoneiroloģiskajā slimnīcā – I.K.). Varbūt uz laiku tas piepilda viņa dzīvi?“ pārdomās joprojām iegrimst Ligita, bet viņa ir pārliecināta, ka izkārpījusies no skaudrās bedres, jo vairs neraud, nav slima, nedomā sliktu.
“Es, protams, gribētu, lai viņam ir vieglāk, bet es neesmu Dievs,tās lietas tiek kārtotas citā līmenī. Viņam ir savi dzīves uzdevumi, kas te jāapgūst, jāiemācās. Mēs nākam uz zemes, lai mācītos. Un katram tā mācība cita… Man ir meita. Viņa ir mans brīnums un arī Skolotāja. Meita tagad strādā Somijā, vada lielu starpvalstu projektu. Pērnvasar apprecējās. Viņai ir trīs augstākās izglītības, mani sen pārspējusi. Viņa vada projektus Rovaniemmi uni-versitātē un halturē pie Santa Klausa.
Tajā brīnumu pasaulē dzīvo. Sintija ir gan Elfa, gan Šamanis, jo uz jauno gadu tur arī jāzīlē. Viņa darbojas ar visiem bērniņiem un viņu vecākiem, kuri uz pasaku zemi aizbraukuši. Viņi kopā dzied un stāsta jaukas lietas. Piemēram, ja bērns netiek vaļā no knupīša zīšanas, tad visi rūķi bērniem stāsta par to, ka knupītis jāieliek lielajā katlā, pie kura nāk ziemeļbriežu mammas, kuras knupīšus paņem saviem ziemeļbriežu mazuļiem. Vai nav skaisti?” priekā par meitas dzīvi dalījās Ligita un piebilda, ka pati daudz ceļo, lai redzētu pēc iespējas vairāk no zemes, saules un pasaules. Ligitai tās ir dimensijas, kas palīdz dzīvot harmoniski. Sniegusies pretim skaistajam
Pēc pamatizglītības Ligita ir darbmācības skolotāja. Gandrīz desmit gadus viņa nostrādājusi Stalbes vidusskolā. Viņai ir bakalaura un maģistra grāds. Viņa lasa lekcijas Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, vada starpnozaru sadarbības biedrību “Daiva” un jau pieminēto profesionālās karjeras izvēles centru Cēsīs. Tas arī nav viss, bet no tā var secināt, ka ar pankūku cepšanu, cimdu un zeķu adīšanu viņai dzīvē nebūtu bijis gana.
Runājoties bieži likās, ka Ligitai vajadzētu būt vismaz gadus divdesmit vecākai, lai viss, kas piedzīvots, vispār būtu bijis iespējams. Ligita tam piekrīt, taču neatsakās ne no viena savas dzīves mirkļa.
“Melnākā zeme netraucē lidot, jo spēks ir mīlestībā. Vienkārši ir jātiek galā ar pagātni. Tikai tad, kad esi gatavs, tad tiek dots jauns darbs. Tas pats ir ar patiesu mīlestību. Kad tiec galā ar sevi, bijušo, tad viss notiek no jauna. Visgrūtāk dzīvē noteikti klājas tiem, kurus sagatavo darbam ar cilvēkiem. Viņus visvairāk dzīve līdz tam sit,” dalās Ligita un uzsver, ka katram cilvēkam jāatrod avotiņš, kur pasmelties spēku tad, kad sācis krist. Ligitai tā bijusi daba, tāda pasaule, kādu viņa atceras kopš bērnības, kas pagājusi Malienā – Alūksnē un pie vecmammas Virešos. Viņa griezusi koka figūriņas, vērojusi, kā klab stelles, kopusi trušus un, klusumu meklējot, skrējusi uz savu mežu. “Man liekas, ka bērniem ir jāaug laukos, nevis pilsētā, lai vērotu puķi, kā tā zied, un kukainīti, kā tas lien. Tas ir jāredz, to nevar izstāstīt. Pilsētvidē dzimtas izirst, bet dabā dzimst ģēniji un radošie cilvēki, jo viņi var kuplināt savu gara pasauli. Aizdomājaties, kā plaukst zieds? Vēlāk dzīvē, smagajos brīžos ir svarīga orientēšanās uz skaisto. Ja pēc iekšējās ķezas izdodas ieraudzīt skaisto, ja pats spēj to radīt, tad tas ir kāpiens uz augšu. Mans pirmais darbs bija daiļdārzniecība, ainavu iekārtošana, ziedu kārtošana. Es sēdēju mājās ar bērniem, un darbi paši nāca pie manis, bet tā man izdevās pasmelties dabas enerģiju,” atklāj Ligita un iesaka katram no mums vērties saulē un pieglausties kokam, jo tā ir enerģija, kuru nevienam nenozogam. Dabas skaistums ir cilvēku priekam.
“Uz darbu, no darba eju pret sauli. Es meditēju. No rītiem man nepieciešams redzēt sauli lecam, tad man ir tā sajūta, ka pasaule ir manā plaukstā,” tā Ligita, kura joprojām ļaujas, lai viņu uzrunā zieds, koks, putns un akmens. Ligita sapratusi, ka ap četrdesmit gadiem, bet precīzāk, kad nosituši 42, cilvēkam ir iespēja iet divus ceļus- novecot vai rāpties uz augšu pa gara kāpnēm. Viņa sacījusi jāvārdu otrajai iespējai. Izdzīvo atvērtās sirdis
“Kamēr esam čaulā, mīlestība nepienāk. Sirds ir pašam jāatslēdz. Pēdējos astoņus gadus kļūstu aizvien laimīgāka,” drosmīgi atklājas Ligita, un atziņu lapās ir rindas, kas rakstītas par mīlestības spēku: “Mēs mācāmies izdzīvot, baudīt un gribēt. Lai prastu mīlēt, atbildēt, radīt, lai spētu kalpot, atdot, ticēt un citus modināt...Par mīlestības enerģiju Ligita domājusi, kad pati bijusi smagi slima, kad šķīrusies no vīra, kad izdzīvojusi dienas kopā ar dēlu, kad no Rīgas gājusi uz Stalbi, no ciema uz Cēsīm.
“Es pilnībā mainīju savu dzīvi. Zināšanas vēl nenosaka darbību, to, kā mēs rīkosimies. Lai rīkotos, ir jāpieņem sava problēma, jāsakārto attiecības ar cilvēkiem, jāpiedod un jāveido nākotnes projekts. Vēl ļoti, ļoti jāmīl sevi,” sacīja Ligita, un vārdi izklausījās kā grāmatā izlasīti, bet viņa pārliecināja, ka tā ir pieredze, kas gūta, brienot pa aizaugušām takām.
“Es kādreiz teicu, ja jaunās nātres sagaidītas, tad viss būs labi, tad siltais laiks ir atkal klāt. Es neko nevienam nevaru iemācīt, es varu radīt tikai apstākļus, lai viņš kaut ko var mācīties. Malēnieši var ienest gaismu telpā ar maisu. Malēnieši vairāk paļaujas uz saviem spēkiem,” jokoja Ligita, bet par mīlestības spēku vēl piebilda, ka visi no dabas esam profesionāli mīlētāji, tādi mēs nākam uz zemes, mīlestība ir mūsu pirmie autiņi, vēl māte, tēvs un mājas. Svarīgi ir šo enerģiju sevī neapdzēst. “Mīlestības klātesamību nodod uguntiņa acīs. Tās nav maldugunis, jo acis nemelo. Varbūt kādreiz būs analīzes, kas noteiks mīlestības līmeni asinīs?”
Komentāri