Par mūsu rajona audžuģimenēm veidosim rakstu sēriju. Pirmais stāsts no Jaunpiebalgas. Pagastā ir sešas audžuģimenes. “Druva” paviesojās trijās, kurās dzīvo pieci audžubērni. Viens no mazajiem nekad savu mammu nav redzējis, jo seši gadi pagājuši tikai bērnu namos, trīs meitenes labi zina, kas ir viņu bioloģiskās mammas, bet nelabprāt par to stāsta un klusībā vēlas attālināt brīdi, kad bioloģiskajās ģimenēs varētu nākties atgriezties. Tas gan ir tikai teorētisks apgalvojums, jo, lai vecāki, no kuru ģimenēm bērni izņemti, varētu gaidīt viņu atnākšanu, ir krietni jāmaina savs dzīvesveids. Vispirms jāpārstāj bezjēgā dzert, tad jāatrod pastāvīgs un algots darbs. “Jūs ticat, ka pieaudzis cilvēks var izmainīties? Es īsti tam neticu,” sarunā teica viena no audžumammām. Mazākā meitenīte, kas jaunajās mājās jūtas drošībā, ir ilgi dzīvojusi pie mātes, kura piekopusi cūcīgu un vaļīgu dzīvesveidu.
Lai nenodarītu pāri bērniem, kuri jaunajās ģimenēs iedzīvojušies un jutuši mīlestību, par bioloģiskajiem vecākiem ”Druva” šo publikāciju sērijā nestāstīs. Gadās, ka bērnu bioloģiskās mātes, kuru tiesības par tādām saukties visai ilgi sargājis likums, dzīvo kaimiņpagastos.
Audžuģimenēs bērni tiek ievietoti uz laiku, tur atrodas siltumā, paēduši, drošībā. Šoreiz nerunāsim arī par institūciju savlaicīgiem vai novēlotiem lēmumiem bērnus atbrīvot, visbiežāk no dzērājģimeņu vai izvirtušu ģimeņu važām.
Šie būs tādi labie stāsti ar nezināmām beigām. Lēmumi nebija pārsteidzīgi
Ģimenes atklāj, ka diezgan ilgi domājušas, vai var atļauties pieņemt un audzināt svešu bērnu, vai var kļūt par audžuģimeni. Tas nozīmē, ka arī nakts laikā mājā var ievest nule kā no bioloģiskās ģimenes izņemtu bērniņu. Jaunpiebalgā satiktajām ģimenēm pieredze ir cita, jo bijis laiks ar bērniem sarast. Tad šaubas par varēšanu arī gaisušas.
“Brīdi, kad Izabellu atveda, es vēl kā šodien atceros… Nācu no dārza, piegāju pie mašīnas, viņa tā bailīgi uz mani skatījās. Iepazināmies. Tagad mums ļoti labi klājas. Tik laba, smuka meitene. To, ka māte neliekas ne zinis par bērnu, es nesapratīšu,” sacīja Elvīra Dravante, septiņgadīgās Izabellas vecmāmiņa. Kļūt par audžumammu bijusi Elvīras meitas Andas vēlme. Anda daudzreiz dzīvē domājusi, ka vēlētos strādāt bērnu namā. Ģimenei piekrītot, viņai izdevies paveikt labu darbu.
“Esmu uzņēmusies par viņu rūpēties. Esmu gatava izaudzināt un izskolot. Kur tad lai viņa paliek? Ja tiesa nolems, ka jāatdod mātei, tad… neko. Vai es iebilstu? Nezinu. Es cenšos par to nedomāt, kamēr atkal jāpagarina līguma termiņš. Izabellai tas jau vairākkārt pagarināts,” nosaka audžumamma Anda Graudiņa un neslēpj, ka Izu audzina kā savu bērnu – pucē, iet uz pasākumiem, iepirkties, kopā dara mājas darbus. Meitene viņu sauc par mammu un par tādu arī uzskata. “Viņa teica, ka atbraukšot un mani paņemšot (vienu reizi meitene satikusi savu bioloģisko māti oficiālajā tikšanās reizē – I.K.). Es neticu, ka viņa brauks. Es negribu, ka viņa brauc, jo man pie šitās mammas ir labi,” tā mazā Izabella. Bērnus par piedzīvoto neiztaujājām, Iza bija vienīgā, kura pati pateica to, ko vēlējās.
Izabella, tāpat kā Mareks, kurš dzīvo pie Ilzes Bukacinskas Jaunpiebalgā, pirms tam bija nonākusi sociālajā centrā “Riekšaviņa”, kas darbojas Zosēnu pagastā.
“Viendien viņš sita pie loga rūts un māja. Bērns bija pamanījis to brīdi, kad eju prom no darba. Tad es zināju, ka paņemšu puiku un vedīšu uz mājām paciemoties. Gan ne uz savām mājām, bet pie draudzenes,” stāstīja Ilzes draudzene Inese Ivanova, kura pati audzina divus audžubērnus. Mareks Ilzes ģimenē ienācis pirms pāris gadiem, tagad vieta istabās un sirdī atrasta arī mazajai Annijai. Annijas māsa Keita dzīvo Ineses ģimenē, un Ivanoviem ir vēl gados vecāka audžumeita Jana. Sanāk tāds kalambūrs, bērni sadalīti. Ar audžumammām vienojāmies, ja bērniem nav savu, gādīgu vecāku, tad mūsu valstī viņi faktiski atrodas kā tirgū. Krīzes centrs, bērnu nams, audžuģimene, īstā mamma… Kurš izvēlēsies, kurš ne? Visbiežāk audžuģimenēs aug viens, divi audžubērniņi, jo jaunie vecāki domā, kā mazajiem nodrošināt labus sadzīves un emocionālos apstākļus.
“Es nesaku, ka gribu rūpes, bet ir iekšējs gandarījums, ka varu palīdzēt. Tajā pat laikā es satraucos, ka var pienākt brīdis un viņiem būs jāatgriežas tur, no kurienes nākuši. Es saku, ka neesmu viņu īstā māte. Viņas to saprot, bet tajā pat laikā, kad runājam, Jana spriež, ka varbūt mamma nedzers, bet, ja dzers, tad viņa atkal būs pie manis. Lielākie bērni pat šo sistēmu ir sapratuši,” tā Inese Ivanova. Neaugs kā sēnes pēc lietus
Bērnu interešu aizstāvji uzsver, ka bērnam vislabāk ir augt ģimenē. Audžuģimenes ir alternatīva. Audžuģimeņu kļuvis vairāk, tas ļauj spriest arī par to, ka drīzumā valstī strauji ruks bērnu namu skaits.
“Tam es varētu piekrist, jo bērns no tādas dzīves neko nav ieguvis. Mareks pie manis atnāca no bērnu nama, viņš neprata maizīti uzsmērēt,” sprieda Ilze Bukacinska, bet piebilda, ka, sistēmu pārkārtojot, audžuģimenes nevēlas palikt nenovērtētas. Šīs sievietes neslēpa, ka daudzi domā tā, ka audžuvecāki rūpes izvēlas naudas dēļ. Audžuģimenēm par bērna vai vairāku bērnu audzināšanu valsts mēnesī maksā 38 latus, bērnu uztura naudu piemaksā tā pašvaldība, kuras teritorijā bērns dzīvojis bioloģiskajā ģimenē. Valstī vēlas, lai audžuģimenes ir labās gribas vēstneši. Pašvaldība audžuģimenei drīkst samaksāt likumā noteikto minimumu, 27 latus mēnesī, bet bērna dzīvošana bērnu namā tai pašai pašvaldībai izmaksātu tuvu diviem simtiem latu. “Man gribētos, lai valstī saprot, ka mēs palīdzam un kopējiem spēkiem dzērājas bērnu ceļam augšā. Kā to var darīt naudas dēļ? Taču nauda ir vajadzīga, lai bērnam nodrošinātu dzīvošanu arī mūsu mājās. Es esmu izvēlējusies pakārtot savu dzīvi būtībā svešiem bērniem, bet es nevēlos, lai valsts atbildība ietu mazumā. Kāpēc bērnus neizvēlas adoptēt? Ja es adoptēju, tad valsts vairs neuzņemas nekādu atbildību. Izmaksā vienreizējo pabalstu, un viss. Kas ir 1000 lati? Ja bērns ir jāizaudzina, jāpalaiž augstskolā,“ problēmās, par ko ikdienā neaizdomājamies, aicināja iedziļināties Inese Ivanova. Šīm audžumammām ir liela pieredze. Viņas vērtē arī citas audžuģimeņu noteikumu nianses. Bērnu dzīve viņu mājās tiek vērtēta, pāris reižu sociālie un bāriņtiesu darbinieki braukuši ģimenes apsekot. Audžumammas to atceras ar nepatiku un spriež, ka daudzas ģimenes tieši tādēļ, it kā neuzticēšanās dēļ atsakās no lēmuma par audžuģimenes statusu. “Kā jūs justos, ja naktī, atvedot bērnu, jums uzprasītu, kur viņam būs gulta, kur skapis? Pirms brīža viņu izņēma no vieniem vienīgiem mēsliem…,” noteica audžumammas. Tāpat noteikumos paredzēts, ka bērniem ar bioloģiskajiem vecākiem jāsatiekas. Par šīm tikšanās reizēm ir skaudras atmiņas, tās notikušas ķeksīša pēc un mazos traumējušas.
“Kad īstā mamma un es stāvējām blakus, bērns man teica: “Es gribu pie tevis!” Viņa prasīja: “Kto ti takaja?” Atbildēju, ka audzinu viņas bērnu, tad atskanēja: “Ja vas ņe priznaju!” Bija skaidra sievietes attieksme. Nevis paldies par to, ka esmu viņas bērnu palaidusi skolā, pabarojusi, bet tikai nosodījums. Cilvēki jau ir dažādi, bet bērnam tā tikšanās nebija vajadzīga,” tā Anda Graudiņa, un līdzīga pieredze ir Ilzei un Inesei. Viņas pārliecināti kliedē maldu, ka bērns mīl tikai un vienīgi savus vecākus.
“Mūsu bērni īstajām mātēm ap kaklu nekrīt un pie viņām neraujas, aizbildinās, ka jāmācās, jālasa, jātamborē. Izdomā, lai nevajadzētu ilgāk palikt,“ tā Inese Ivanova. Neviena no trim Jaunpiebalgas audžuģimenēm strikti neteica, ka bērnus adoptēs vai ņems aizbildnībā. Vienīgi Anda un viņas ģimene par to domā. Ilze un Inese kopā ar ģimenes cilvēkiem ir gatavas četriem bērniem dāvāt māju un sirds siltumu vēl gadiem ilgi.
Nākamajā piektdienā “Druvā” citu audžuģimeņu stāsti par izvēli un problēmām, palīdzot bioloģiskajiem vecākiem uzaudzināt bērnus. Fakti: Vidzemes rajonos ir 83 audžuģimes Cēsu rajonā 33 audžuģimenes, no kurām: * Zosēnu pagastā – 17; * Jaunpiebalgas pagastā – 6; * Kaives pagastā-3; * Skujenes pagastā-3; * Cēsu pilsētā –2; * Inešu pagastā-1; * Raunas pagastā-1. Izmantota BĢLM ārpusģimenes aprūpes departamenta audžuģimeņu un aizbildņu nodaļas sniegtā informācija.
Komentāri