Inešu un Raunas pagastā katrā ir pa vienai audžuģimenei. Salīdzinot, piemēram, ar Zosēnu pagastu, kurā audžuģimenes statuss piešķirts 17 labas gribas cilvēkiem, tas ir maz, tomēr vairāk nekā nekas. Raunā audžuģimenē pie Ainas Uļjānes izmitināti trīs pusaudži un viena maza meitenīte, Inešos pie Ilzes Vozņesenskas pusgadu nodzīvojis puisis, kurš nevēlējies ģimenē palikt, tagad viņš atrodas Jelgavas rajonā, kādā no krīzes centriem, kur speciālisti viņam meklē jaunu audžuģimeni. Ilze joprojām ir gatava palīdzēt kādam, bet gados jaunākam bērnam.
Kas vieno šīs sievietes, kuras uzņēmušās rūpi par likteņa pabērniem jeb, pareizāk sakot, vecāku bezatbildības upuriem? Viņas izaudzinājušas savus bērnus un vēlējušās palīdzēt grūtdieņiem. Ilze ir arī aizbildne, bet Aina grasās mazo meitenīti adoptēt. Abas ir zemnieces un kopj padsmit lopus. Darba netrūkst, bet sirds nav nocietināta. Šausminās par bērnu pārdzīvoto
Pirms gadiem četriem, kad audžuģimenes vēl nebija modē, Ilzes Vozņesenskas dzīvē ienāca tagad gandrīz piecus gadus vecā Dagnija. Meitene aug īstās lauku mājās Inešu pagastā, dzīvo kopā ar Ilzes meitu, kas tagad kļuvusi par īstu Dagnijas vecāko māsu, mammu, vecomammu, vecvecmammu. Nosmējāmies, ka četras sieviešu paaudzes vienās sienās, bet Dagnijai tā šķiet pavisam labi. Savu bioloģisko māti viņa neatceras, jo pirmo dzīves gadiņu meitēns pavadījis aprūpes centrā “Pakāpieni”, kas toreiz darbojās Raunā. Tad bioloģiskā māte paslimojusi, tad atkal palikusi stāvoklī, un izlemts, ka Dagnijai būtu labāk augt ārpus savas bioloģiskās ģimenes. Tā kā māte pa šiem gadiem Dagniju nav meklējusi, tad viņa, acīmredzot, tam piekritusi. “Bērns bija novārdzināts, kāpēc neviens speciālists to neredzēja? Gadu māte bija dzīvojusi uz centra rēķina, bet bērns nevarēja pat muguriņu noturēt. Nemācēja karotīti rokās paņemt. Vēlāk tikai uzzinājām, ka bērnam ir krītamā kaite,” pirms gandrīz četriem gadiem piedzīvoto atcerējās mazās Dagnijas vecmamma Laima Maļinovska un piebilda, ka laikā, kad Dagnija piedzimusi, ar viņas mātes dzīvesstāstu bijuši pilni žurnāli. Dagnija gandrīz piedzimusi Līgatnes kapos, kur laikam kapsētas mājā viņas māte bija atradusi naktsmājas. Pāris dienas pirms dzemdībām viņa nogādāta “Pakāpienos”. Kad Dagnija fiksi piedzimusi, tad māte mediķiem nav varējusi iestāstīt, ka meita ir viņas pirmais bērns. Tā atklājies, ka ir vēl divi mazuļi, kurus jau labi cilvēki adoptējuši. Ilze kļuvusi par meitenes aizbildni, kad Dagnija bijusi gadu un divus mēnešus veca. Meitene citu ģimenei nepazīst. Tagad mamma rūpējas, lai uzlabotos meitenes veselība, sūtīs Veselavas speciālajā bērnudārzā, lai mazā sāk naskāk runāt un lasīt.
Ilze saņem aizbildnei paredzētos valsts iedalītos līdzekļus, bet nesaprot, kā par to naudu var izaudzināt bērnu. Viņa saimnieko un saka, ka Dagnijas prieks par lauku darbiem un varēšana atsver katru grūtumu. Vecmāmiņa Dagniju pat nosauc par mazo Laimes lāci, kurš ģimenei nācis kā apsolījums uz izdošanos.
“Ja kādreiz kaut kas ikdienā ķērās, tad pēdējos gados vairs ne. Ar visu tiekam galā,” tā Laima Maļinovska, kura piekritusi, ka meita izmācās speciālajos kursos un kļūst arī par audžumammu. Pa vasarām viņas jau pieņēmušas bērnu nama bērnus, lai viņi dzīvo ģimenē, priecājas un piepalīdz. Pirms septiņiem mēnešiem izlemts, ka varēs parūpēties arī par piecpadsmit gadus vecu pusaudzi, kurš dzīvē pieredzējis gan to, kā māte noslepkavo savu mīļāko, gan kā māti notiesā un aizved uz cietumu, gan pats diedelējis naudu galvaspilsētā, lai atnestu mātei polšu un zaceni.
“Viņš bija labs puisis, bet gribēja, lai rūpējas, lai mīl tikai viņu vien. Man ir arī Sintija, mana lielā meita, un Dagnija. Puisis nebija mierā ar mazāko sadzīvot, tāpēc janvārī bija mums jāšķiras,” noteica Ilze Vozņesenska, kura nav pagarinājusi līgumu ar bāriņtiesu par to, ka vēl pusgadu pusaudzis varētu pavadīt viņas ģimenē. Audžuģimenē spriež, ka pirmais un palielais audžubērns bijusi laba pieredze. Ilze sapratusi, ka laukos nav psihologa, ar ko aprunāties, ja neskaidra pieņemtā bērna uzvedība, trūkst pieredzes, kā tikt galā ar pusaudzi, kuram bijusi ļoti smaga pagātne. Tajā pat laikā Ilze ir atvērta jauniem bāriņtiesas piedāvājumiem rūpēties par kādu likteņa skartu bērnu, bet gados stipri jaunāku. Audžumamma kopš krievu laikiem
Raunas pagasta “Ziedugravas” ir Elvas, Antras un Jāņa Matīsa pagaidu, bet mazās Simonas īstās mājas.
“Šito meiteni es nevienam neatdošu,” nosaka audžumamma Aina Uļjāne, un tas nav tikai emocionāls apgalvojums, jo meitene ir juridiski brīva un Aina drīzumā, kad sakārtos visus dokumentus, grasās viņu adoptēt. Mazā to ļoti būtu pelnījusi, jo viņa savos septiņos gados dzīvojusi bioloģiskajā ģimenē, krīzes centrā, bērnu namā, pie aizbildņiem, tad atkal sociālās aprūpes iestādēs. Kāpēc tā noticis, “Druva” vēl papētīs, bet pašlaik Simona ir ne tikai siltumā, paēdusi un drošībā, bet ir mīlēta.
“Man patīk mazi bērni un veci cilvēki,” sacīja Aina Uļjāne, kad vaicāju, kāpēc viņai, smagi lauku darbus strādājot, nepieciešamas rūpes par četriem bērniem, par kuriem nerūpējas pašu vecāki. Aina izaudzinājusi divus savus bērnus, pirms gadiem desmit traģiskā negadījumā zaudējusi vīru, bet atguvusies un vēlas palīdzēt. Kopš 1983. gada ik pa laikam “Ziedugravās” dzīvojis kāds bērns, kuram pietrūcis vecāku rūpju. Pirms gada Aina izmācījusies audžuģimeņu kursos. Runājot par audžuģimeņu sistēmu valstī, Aina uzsver, ka dzīvot ģimenē ir daudz labāk nekā centros vai bērnu namos. Par valsts noteikto finansiālo atlīdzību Aina nav gatava runāt, jo nekad nav rēķinājusi, cik viņai izmaksā katra bērna vajadzības. Viņa ir gatava apgalvot, ka bērni, kas auguši viņas ģimenē, kuriem viņa palīdzējusi tikai kā uzticības persona, bijuši apģērbti un paēduši.
“Pie manis visi strādā un visi tiek mīļoti,” savu audzināšanas metodi izstāsta Aina un atklāj, ka trim pusaudžiem, kuri nākuši no vienas ģimenes, drīz būs iespēja tajā atgriezties, ja māte izies alkohola atkarības ārstēšanas kursu Straupes narkoloģiskajā slimnīcā, bet Simona pie viņas būšot uz mūžu. Tagad meitene mācās lasīt, rēķināt un dejo, bet nākamajā mācību gadā Aina viņu izvadāšot arī uz mūzikas skolu.
Aina nenosoda meitenes bioloģisko māti, kaut tieši viņas rīcības dēļ mazajai tik ļoti dzīvē bijis jācieš. To, kas ar Simonu noticis kādā aizbildņu ģimenē Latgalē, izmeklējot bērnu aizsardzības un tiesībsargājošās instances. Daudzi noteikumi reglamentē arī to, kādai jābūt audžuģimenei, aizbildnim, adoptētājam, ko šie pienākumi nozīmē. Tāpēc turpinājumā Bērnu un ģimenes lietu ministrijas oficiālais skaidrojums, kā atšķiras statusi, kas kalpo vienam mērķim – palīdzēt bez ģimenes un vecāku gādības palikušam nepilngadīgajam. Noderīgas ziņas/b
Audžuģimene ir vērtējama kā īslaicīga aprūpe, kur bārenim vai bez vecāku gādības palikušajam bērnam tiek nodrošināta aprūpe ģimenē līdz brīdim, kamēr bērns var atgriezties pie saviem bioloģiskajiem vecākiem. Savukārt, ja tas nav iespējams, bērns tiek adoptēts vai tiek nodibināta aizbildnība.
Par audžuvecākiem var kļūt tikai laulāts pāris, ja vismaz viens no laulātajiem ir vecumā no 25 līdz 60 gadiem. Bāriņtiesa var nodot bērnu audžuģimenes aprūpē, ja bērna vecāki ir miruši, vecākiem ir atņemtas aprūpes tiesības, vecāki nav spējīgi aprūpēt savu bērnu ilgstošas slimības dēļ, bērns ir atrasts, vecākiem ar tiesas spriedumu atņemtas aizgādnības tiesības, bērns atrodas viņa veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos, ir konflikts starp bērnu un vecākiem.
Lai kļūtu par audžuģimeni, jāierodas dzīvesvietas bāriņtiesā, kur izstāstīs, kādi dokumenti jānokārto, tiks izpētīti laulāto dzīves apstākļi, kā arī viņu spējas audzināt bērnu.
Bāriņtiesas pozitīva atzinuma rezultātā topošās audžuģimenes pienākums ir apgūt speciālu mācību kursu.
Audžuģimene saņem valsts atbalstu – atlīdzību 80 latus mēnesī par bērnu audzināšanu, neatkarīgi no audzināšanā nodoto bērnu skaita. Atvainojos par “Druvā” aizvadītajā piektdienā publicētu nepareizu atlīdzības summu. Vēl audžuģimene saņem pabalstu bērna uztura un apģērba iegādei (ne mazāku par 27 latiem mēnesī).
Aizbildnis ir persona, kas nodrošina bērna tiesību un interešu aizsardzību, un ir iecelta vai apstiprināta saskaņā ar Civillikumā noteikto kārtību. Aizbildņa galvenais uzdevums ir aizvietot saviem aizbilstamajiem vecākus, pārstāvēt viņu personiskās un mantiskās attiecības. Par aizbildni var kļūt, iesniedzot iesniegumu un citus bāriņtiesas (pagasttiesas) noteiktos dokumentus dzīvesvietas bāriņtiesā (pagasttiesā). Atšķirībā no adopcijas, noformējot aizbildnību, ģimene par bērnu ir atbildīga tikai līdz 18 gadu vecumam, bērna pilngadības sasniegšanai. Pirms bērns tiek nodots aizbildnībā, notiek iepazīšanās un konkrētās ģimenes izpēte.
Aizbildņi saņem valsts atbalstu – sociālo pabalstu par katru aizbildnībā esošo bērnu Ls 32 mēnesī, bet ir nianses, par kurām jāvaicā institūcijās. Vēl piešķirta 38 latu atlīdzība mēnesī par aizbildņa pienākumu pildīšanu (šī summa ir nemainīga, neatkarīgi no ģimenē pieņemto aizbilstamo skaita). Aizbildņi saņem visus valsts sociālos pabalstus, kas tiek piešķirti ģimenēm ar bērniem.
Adopcija bez vecāku gādības palikušajiem bērniem nodrošina pilnīgu, pastāvīgu mājvietu, ģimeni. Tā bērnam ir iespēja dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, kāda tam nepieciešama. Adoptēt bērnu var ikviens 25 gadus sasniedzis Latvijas pilsonis, kurš ir vismaz 18 gadus vecāks par adoptējamo bērnu. Netiek izvirzītas speciālas prasības ģimenes stāvoklim. Bērnu var adoptēt gan laulāti pāri, gan viena pati persona. Adopcijas procesa gaitā tiek izvērtēta ģimenes piemērotība un atbilstība bērna uzturēšanai un audzināšanai. Adopcija tiek apstiprināta ar tiesas lēmumu. Adoptētājs saņem vienreizēju 1000 latu pabalstu.
Komentāri