Sestdiena, 20. decembris
Vārda dienas: Arta, Minjona

Indijas dienasgrāmata (2)

Druva
00:00
20.03.2007
25

Turpinām lasīt cēsnieka Renāra Sproģa dienasgrāmatu, ko viņš raksta, atrazdamies tālajā Indijā, tās ziemeļu pilsētā Dharamsalā. Pirmajā vēstījumā bija stāstīts par neaizmirstamajiem piedzīvojumiem turpceļā un pirmajām dienām šajā pilsētā. Tagad nākamie piedzīvojumi.

6.marts. No rīta izbraucam uz Pendžabas štata galvaspilsētu Amritsaru, lai tālāk dotos uz Indijas – Pakistānas robežu. Attālums līdz Amritsarai ir 250-300 kilometri, taču šeit braukšanu rēķina nevis kilometros, bet gan stundās. Galamērķis tiek solīts pēc piecām stundām, taču brauciens izvērtās septiņu stundu garš, un Amritsarā iebraucām tikai ap pieciem pēcpusdienā. Braucot cauri vienam no pilsētas mikrorajoniem, sajutām nāsīs iecērtamies pamatīgu smaku. Ievēroju, ka mūsu brauciens turpinās gar kaut kādu upi, kura pēc nokrāsas un satura upē un tās krastos ļoti atgādināja mūsu pašu Siļķupīti pirms kādiem gadiem. Vienīgā atšķirība, ka upe apmēram reizes 20 platāka, līdz ar to arī smārds pamatīgāks. Šoferis pastāstīja, ka šī upe patiesībā ir konkrētā mikrorajona centrāla kanalizācijas sistēma. Pamanījām, ka no katras mājas tās krastos uz upi ved vai nu izrakts grāvītis, vai arī acīmredzot bagātāko māju īpašnieku zemē ieraktas trubas. Piebildīšu, ka arī Makleogandžā ir kas līdzīgs, proti, katras ielas abās pusēs atrodas vaļējas rensteles, kurās satek netīrie ūdeņi un tiek samesti atkritumi no mājām, viesnīcām, veikaliņiem. Vietējie iedzīvotāji pastāstīja, ka tagad Holivudas kinozvaigzne Ričards Gīrs šeit investējot milzu naudu , lai palīdzētu sakārtot šīs vietas infrastruktūru.

Atgriežamies pie ceļojuma. Neilgi pirms sešiem sasniedzam Indijas-Pakistānas robežu un ātrā solī steidzamies uz robežpārejas punktu. Tādi uz šo valstu robežas esot tikai trīs. Plkst.18 katru vakaru sākas svinīga ceremonija, kurā tiek nolaisti abu valstu karogi. Izrādās, uz šo notikumu pulcējas milzum daudz cilvēku, un visas tribīnes ir pilnas. Mēs pamanāmies iekļūt pirmajā rindā, lai labāk viss būtu redzams. Pats šovs (lai man piedod šo valstu iedzīvotāji) ir visai savdabīgs. Vidū abu valstu robeža, uz tās viens otram pretim mastos novietoti abu valstu karogi. Katrā robežas pusē izveidotas plašas tribīnes, pilnas laužu. Katrā robežas pusē darbojas pasākuma vadītāji, kuri izsauc saukļus, adresētus savai tautai. Piemēram, indietis mikrofonā skaļi sauc: “One day!” un publika atsaucas: “Hindustan!” Pakistānieši tikmēr skaļi svilpj. Tad Pakistānas puses šova vadītājs turpina iesākto procedūru, saucot: “One day!”, bet pakistānieši atbild: “Pakistan!”. Tagad svilpj indieši. Tā tas turpinās krietnu laiku. Pa vidu saucieniem pa laukumu abpus robežai maršē grezni tērpti abu valstu karavīri. Laikam šādi tiek celta tautas patriotiskā pašapziņa.

Pēc apmēram piecpadsmit minūšu šādas sasaukšanās pienāk brīdis, kad svinīgi un lēni tiek nolaisti abu valstu karogi. Šajā brīdī arī pūlis ir sasniedzis kulmināciju, un abās pusēs sākas tāda aurošana, ka krita ciet ausis. Tas bija patiesi grandiozs skats. Un šāda procedūra atkārtojas katru rītu, kad karogus paceļ mastā, un katru vakaru, kad tos nolaiž.

Tālāk mūsu ceļš veda uz viesnīcu, 300 metrus no tās atrodas grandiozs komplekss – 1649.gadā būvētais Zelta templis, ko pēc vakariņām arī apmeklējām. Pirms ieiešanas tempļa teritorijā bija jānovelk apavi, jānomazgā kājas un jāapsedz galva. Tempļa teritorija pārsteidza ar savu varenību un greznumu! Gar kompleksa malām izvietotas baltas celtnes, vidū baseins (vai miniatūrs ezeriņš) ar dzidru ūdeni, kurā mīt foreles, bet vidū pats Zelta templis. Radās jautājums, cik zelta izlietots tempļa būvē, jo skats ir grandiozs. Kompleksu apsargā bārdaini vīri, kuriem pie sāniem zobeni vai rokās šķēpi. Jo uzmanāmā šeit daudz – no zelta pārpilnības acis žilbst. Templi apmeklē un veldzi dvēselei gūst vairāku austrumu ticību pārstāvji. Baseinā nepārtraukti kāds skalo rokas, kājas vai apmazgā seju. Vīrieši pat izģērbjas un visā augumā mērcējas ūdenī. Tādējādi cilvēki gūstot iespēju dzīvot garu mūžu un iegūstot dvēseles nemirstību. Arī mēs, protams, pabradājām pa ūdeni. Visā tempļa teritorijā izvietoti skaļruņi, no kuriem skan garīdznieka dziedājumi un lūgšanas.

7.marts. Pāris stundas veltām Amritsaras apskatei. Iespaids drūms – viss noplucis, netīrs, smirdīgs. Mājas drīzāk atgādina drupas pēc kara. Pusdienas laikā izbraucam atpakaļ uz kalniem, un atkal pēc septiņu stundu ceļojuma esam mājās.

8.marts. Latvijā svin oficiāli neatzīto Sieviešu dienu, un arī šeit viens puisis no mūsu grupas devās meklēt ziedus meitenēm. Diemžēl gājiens bijis velts, bet indieši, uzzinot, kādam nolūkam tie vajadzīgi, no sirds smējušies. Viņi par šādu dienu neko nav dzirdējuši.

9.marts. No paša rīta pa kalnu ceļa serpentīnu kājām dodamies uz Tibetas astroloģijas un medicīnas institūtu. Tas ir Tibetas valsts institūts, kurā ražo manis jau iepriekš aprakstītās zāles, gatavo tējas, krēmus, ziedes pret dažādām slimībām. Apmāca arī medicīnas studentus. Vērts pastāstīt, ka institūta apskate beidzās ar patiesi brīnumainu noslēgumu. Mēs četratā – es, mani abi bērni un vēl viena grupas dalībniece – pilnīgi nejauši tikām audiencē pie paša Dalailamas personīgā ārsta. Vai tā nav veiksme? Sarunas saturā varbūt neiedziļināšos, tikai vēlos piebilst, ka guvu atbildi uz vienu mani interesējošu jautājumu. Proti, vai patiesi katram cilvēkam kopš piedzimšanas ir sava karma jeb liktenis? Ārsts atbildēja, ka karmu katrs cilvēks veidojot pats. Vai – kā saka pie mums: ”Katrs pats savas laimes kalējs.”

10.marts atnāca ar lietu, pērkona dārdiem un zibeni. Toties pa logu pavērās pasakains skats – lejā Kangras ieleja, pa labi kalni sniegotam virsotnēm, bet no ielejas augšup lēni lēni ceļas mākoņi, līdz nonāk pie mana loga un kāda mākoņa daļiņa pat ienāk istabā. Pasakaini!

Pusdienot nolemjam restorānā “Tibeta”. Kādēļ pieminu šo it kā nenozīmīgo faktu? Kāds interesants atgadījums. Pieejam pie brīva galdiņa, kuru mums ierāda oficiants, bet redzam, ka galdauts ir netīrs. Aizrādām to oficiantam, kurš, ņemot vērā mūsu aizrādījumu, galdautu noņēma, apgrieza uz otru pusi un uzklāja atpakaļ uz galda. Problēma tika atrisināta vienkārši, nesaspringstot, neapgrūtinot sevi ar jauna un tīra

galdauta meklēšanu. Tas tā – pārdomām.

Vakars. Varbūt ar šo tad arī sākšu nākamreiz. Ar mūku gājienu, pieminot un atceroties 1959.gada 10.marta notikumus Tibetā, kad Ķīnas karaspēks nežēlīgi apspieda tibetiešu sacelšanos pret okupācijas varu un bojā gāja tūkstoši.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Jaunpiebalgā zināšanas un prasmes veicina ziedošanu bērniem ar kustību traucējumiem

00:00
20.12.2025
19

Ar erudīcijas spēli “Apslēptās zināšanas” un dāsni nosolītiem amatnieku un mājražotāju darbiem Jaunpiebalgā savākti 2141 eiro bērnu ar kustību traucējumiem atbalstam. Labdarības pasākums – aizraujošas zinību sacensības un vietējo meistaru darbu izsole – pagasta Kultūras centrā notika otro gadu. Idejas iniciatore Kitija Stauvere ir bērnu un jauniešu interešu centra “Tagad” vadītāja. “Tas bija negaidīti! Tā […]

Sēņu festivāls labi “iesakņojas”

00:00
19.12.2025
49

Jau trešo gadu Cēsīs norisinājās īpašs sēņu un mākslas vienotībai veltīts festivāls, kas šogad ieguvis nosaukumu “Mikokultūra”, ik gadu tā programmai – tāpat kā sēnēm labvēlīgos apstākļos – tikai pieaugot un paplašinoties. Aizvadītajā sestdienā dažādās pilsētas vietās apmeklētāji varēja gūt visnotaļ plaša spektra informāciju par sēnēm – no to audzēšanas pieredzes stāstiem, sēņu kulinārijas brīnumu […]

Cēsīs autobusi sāk kursēt no atjaunotā Stacijas laukuma

00:00
18.12.2025
349

15.decembrī gan kājāmgājēji, gan autobraucēji ievēroja, ka Cēsu Stacijas laukumā vairs nav norobežojošo zīmju, kas liegtu kustību. Tā kā pabeigti galvenie rekonstrukcijas darbi, šodien no plkst. 12 AS “CATA” atsāks reisu izpildi un pasažieru apkalpošanu atjaunotajā teritorijā, izmantojot jaunizveidotās iekāpšanas un izkāpšanas platformas. Galvenais, kas iedzīvotājiem jāievēro, – tagad transporta kustība Stacijas laukumā organizēta pa […]

Straupe – maza toreiz un tagad. Pamanāma un zināma

10:05
17.12.2025
121

Straupe bija mazākā pilsēta Hanzas savienībā pirms gadsimtiem un tāda ir arī mūsdienu tīklojumā “Jaunā Hanza”.  “Vēsturiskā atmiņa veido identitāti. Hanzas savienība ir saistīta ar Straupi. Kaut tas bija ļoti tālā pagātnē, pret šo laiku ir pozitīva attieksme. Straupie­šiem sava vēsture ir svarīga,” saka Lielstraupes pils pārvald­niece Rudīte Vasile un pastāsta, ka ik vasaru Pārgaujas […]

Ne tikai kārtības sargi, bet arī iedvesmas avots cits citam

00:00
17.12.2025
555

Gadskārtējā policistu apbalvošanas pasākumā, kas aizvadītajā nedēļā norisinājās Limbažos, arī šoreiz par īpašākiem darba sasniegumiem vai ievērojamu dienestā aizvadīto laiku godināta virkne Vidzemes kārtībsargu, tostarp arī 18 no Dienvidvidzemes iecirkņa, kura pārziņā ir Cēsu un Madonas novads. Atzīmējot Valsts policijas (VP) 107. gadadienu, teju 60 Vidzemes reģiona pārvaldes (VRP) likumsargu 11. decembrī bija aicināti uz […]

Tradīcija - Ziemassvētku tirdziņi. Ne tikai iepirkšanās

00:00
16.12.2025
78

Decembris ir Ziemassvētku tirdziņu laiks. Laukumos un skvēros, ielās, kultūras namos valda svētku noskaņa, skan dziesmas, smaržo piparkūkas, tiek piedāvāts plašs preču klāsts. Dažviet Ziemassvētku egles iedegšana ar dažādiem priekšnesumiem lieliem un maziem pašsaprotami ir arī tirdziņš. Katrā vietā savas tradīcijas. Bet visur rīkotāji uzsver, ka Ziemassvētku tirdziņu nevar salīdzināt ar citiem, jo tajos valda […]

Tautas balss

Egle rada prieku

09:57
17.12.2025
19
Cēsniece L. raksta:

“Priecājos par Cēsu galveno egli Vienības laukumā. Tā izgreznota ļoti jaukām gaismiņām. Prieks skatīties gan autobraucējiem, gan gājējiem. Šajās tumšajās dienās, ieraugot mirdzošās spuldzītes, sejā iezogas smaids,” sacīja cēsniece L.

Klientus necenšas piesaistīt

15:11
13.12.2025
36
Lasītāja I. raksta:

“Cēsīs “Latvijas Pasta” nodaļa tagad atrodas tirdzniecības centrā “Solo”. Ieejot lielajā ēkā, grūti saprast, kur atrodas pasts. Ir gan izlikta plāksne ar norādi, bet to var arī nepamanīt. Informācijas statīvs novietots uz grīdas, savukārt košie un pamanāmie veikalu nosaukumi virs tirdzniecības telpu durvīm neapzināti liek starp tiem meklēt pasta nosaukumu. Cilvēks skatās un nesaprot, kur […]

Latvijas preces - dārgas

15:11
13.12.2025
33
Seniore M. raksta:

“Visur mudina pirkt Latvijas pārtikas preces. Bet, kad veikalā paskatās, cik tās maksā, tomēr jāizvēlas ievestie produkti. Ne­zinu, vai pie vietējās produkcijas augstajām cenām vainojami tirgotāji vai ražotāji, bet kaut kas tur nav kārtībā. Vēl arī jāsaka, ka ne vienmēr vietējā produkta garša ir labāka nekā importētajām precēm. Protams, tas ir gau­mes jautājums, bet man […]

Ko mainīs likuma maiņa

11:58
07.12.2025
50
1
Lasītāja A. raksta:

“Lasu, ka mājdzīvnieks, suns, kaķis vai cits, nedrīkstēs būt īpašums. Bet kāds tad tam būs statuss, un kuram būs jāuzņemas atbildība par dzīvnieka ēdināšanu, uzraudzību, apstākļiem, kādos tas tiek turēts? Ja tas nav mans īpašums, kādu atbildību no manis var prasīt? Šķiet, juridisko formulējumu maiņa radīs daudz neskaidrību, nesapratnes. Kas sunīti, kaķīti vai papagaili mīl, […]

Cik dārgas dāvanas nes Ziemassvētku vecītis

11:57
06.12.2025
51
1
Vecmāmiņa raksta:

“Gatavojamies Zie­mas­svētkiem. Bērni raksta vēstules vecītim, stāstot, ko vēlas saņemt dāvanās, taču viņu vēlmes kļūst aizvien lielākas. Cits prasa jaunāko aifonu, cits ceļojumu uz Amerikas Disnejlendu. Saprotu, ka laiks sarežģīts, skolā, īpaši lauku mācību iestādēs, kopā mācās turīgā zemnieka un trūcīgā rokpeļņa bērns. Viens uz svētkiem saņems slēpošanu Austrijā, otrs varbūt jaunu džemperīti. Kā sadzīvot? […]

Sludinājumi