Laimons Mazpolis līdz 1999. gadam Zaubē bijis meža meistars. Tad, kad viņam līdz pensijai bija palikuši četri gadi, kaut meža dienestam veltījis gadsimta ceturksni, kļuvis tam nevajadzīgs. Viņš (to esmu dzirdējis arī no vairākiem citiem meža darbiniekiem) kļuvis lieks varbūt arī tāpēc, ka ilgajos darba gados asinīs bija iemitis meža saudzēšanas vīruss. Jaunajiem meža likteņa lēmējiem tādi vīri sāka maisīties pa kājām. Arī valsts mežus paši notaksē un paši pārdod – pārliecināts L Mazpolis. Uz meža iznīcināšanu viņš mierīgs nevar noskatīties. Tas spilgti redzams arī Zaubes pagastā, kur ceļu malās krautuve pie krautuves. “Cērt kā uz pasaules galu,” spriež dabas saudzētājs.
1949. gadā kad Laimonam bija seši gadi, tēvu, māti un trīs dēlus paņēma Kaives pagastmājā un aizveda. Paņēma arī vecotēvu, kaut skaidri bija jūtams, ka līdz galapunktam viņš nenonāks (mira jau aprīļa pašā sākumā, tuviniekiem neļāva pat apglabāt). Tomskas apgabalā dzīvoja līdz 1956. gadam, tēvs Sibīrijā bija miris. Māte ar trim dēliem atgriezās un dzīvoja Jūdažos, tad pārcēlās uz Skujenes “Drapmaņiem”, jo vietējie vadītāji, arī Imants Upmalis, uzsver L.Mazpolis, bija saprātīgi un atdeva māju. Skujenē Laimons dzīvoja līdz 1975. gadam, kad apprecējās un pārcēlās uz Zaubi. Sieva vadīja vietējo aptieku, pats bija meža meistars.
Visi trīs brāļi joprojām moži, kaut pensionāri. Pēc zemes atgūšanas “Drapmaņu” hektāru sadalīti starp trim brāļiem. Laimons savus 37 paņēmis Zaubes pagastā. Otrs brālis ir būvmeistars Siguldā, trešais saimnieko “Drapmaņos”.
Ilgus gadus, kā jau mežinieks, saimnieks bijis arī mednieks, kaut ne no fanātiķiem. Nu gan gadus trīs bisi neesot rokās ņēmis, kaut mednieku uzskaitē ir joprojām.
Tā abi ar kundzi Zaubes “Stalbiņos”, savā īpašumā, saimnieko. Pošas lielākam mājas remontam, taču rocība īpaši neļauj izvērsties. Mazpoļu meita Ilze turpina tēva darbu un ar dēlu dzīvo Zaubē. Senioru dēls Jānis dzīvo un strādā Rīgā.
Komentāri